Saskaņā ar dažādiem literatūrā pieejamiem datiem apmēram 70% cilvēku nāk pie speciālista apgūt aizsardzības paņēmienus pret manipulāciju, 20% – iemācīties manipulēt ar citiem cilvēkiem un 10% – intereses pēc.
Iegrožot savu manipulatoru (9)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nav noslēpums, ka mūsdienu sabiedrībā cilvēki aizvien vairāk vēršas pēc palīdzības pie psihologiem saistībā ar manipulāciju attiecībā pret sevi – ģimenē, darbā, dažādās aktivitātēs. Psiholoģiskajos treniņos speciālisti apmāca cilvēkus prasmei atpazīt manipulāciju un manipulatorus. Pēc speciālistu domām visbiežāk manipulācija tiek izmantota lietišķās sarunās starp vadību un padotajiem. Ir tāds teiciens, ja nevari “ienaidnieku” pārspēt, iepazīsti to! Tas lieti noderētu mums katram.
Manipulācija kā psiholoģisks fenomens
Katrs cilvēks ir vairākkārt bijis gan manipulators, gan manipulācijas upuris. Tāpat katrs ir bijis manipulācijas liecinieks, novērojis šo procesu. Manipulators. Pirmās manipulācijas, lai arī neapzinātas, aizsākas agrā bērnībā, kad par mazā manipulatora upuriem kļūst vecāki. Vēlāk viņš pats jau kā vecāks manipulē ar bērnu, liekot viņam justies vainīgam par kādu nodarījumu. Manipulators var būt pielūdzējs, cenšosties panāk savas mīļotās nedalāmu uzmanību vai padotais, cenšoties priekšniekam noslēpt savu neizdarību darbā. Manipulācijas upuris. Pilnīgi pietiek samainīt lomas, lai jūs atcerētos situācijas, kad atklājās partnera divkosība, situācijas, kad sajutāties slikti, jo kāds bija „aptinis ap pirkstu“ un jūs: izpļāpājāties, pieņēmāt, apsolījāt, izdarījāt, bet pēc tam noskaidrojās, ka žēlošanās bija iestudēta, solījumi – divdomīgi, draudzīgums – virspusīgs, bet kvalifikācija – uzpūsta. Beigu beigās izrādījās, ka visas partnera vai kolēģa darbības bija jau iepriekš virzītas tikai savu mērķu sasniegšanai, par kuriem viņš jūs, protams, aizmirsa painformēt. Kā redzams, cilvēku, kuri pabijuši abās šajās pozīcijās, pieredze ļauj secināt, ka manipulācija kā parādība ir subjektīva. Šāda veida subjektīva pieredze ir katram cilvēkam, neatkarīgi no tā, kā to nosauc. Manipulācijas liecinieks ir cilvēks, kurš pats nav pakļauts manipulācijai, tādēļ viņš var pietiekami bezkaislīgi rekonstruēt šīs darbības raksturu, restaurēt trūktošos posmus, tā kā noder paša pieredze. Un... nostāties viena vai otra pusē. Skatījums no abām pozīcijām ļauj ieraudzīt manipulācijas papildus detaļas. Cilvēks redz, ka manipulators ir piešķīris sev tiesības izlemt otra vietā, ko tam vajadzētu darīt un cenšas ietekmēt upuri. Viņš arī redz to, kā upuris cenšas „izlocīties“, „bezspēkā vicina rokas“, „aiziet aizsardzībā“, „šaudās šurpu, turpu“ u. tml.
Tas, protams, nenozīmē, ka ikreiz ir darīšana ar manipulāciju. Varbūt tas vienkārši ir „psiholoģiskais terors”. Novilkt robežu starp manipulāciju un parastu psiholoģisku iedarbību vispār ir grūti – patiesu manipulāciju var noteikt tikai pēc dažādiem kritērijiem, ar noteiktām metodēm. Aplūkosim dažus piemērus! 1. piemērs. Meita, pārnākusi no skolas, lūdz mātei parādīt, kā izšūt sedziņu krustdūrienā (uzdotais darbmācībā). Māte izskaidro, parāda, bet jau pēc piecām minūtēm meita lūdz parādīt citu dūrienu, bet vēl pēc laiciņa atkal citu. Beidzot māte neiztur un darbu pabeidz pati. Meita iekšēji gavilē. 2. piemērs. Nils ir lielisks speciālists savā jomā, tādēļ kolēģi pie viņa parasti dodas pēc padoma. Viņš labprāt dalās pieredzē un, pateicoties tam, ir iemantojis labvēlīgu attieksmi no kolēģu puses. Taču nereti, iztaujājot Nilu par to, kā varētu atrisināt vienu vai citu problēmu, no viņa izdodas „izvilināt” arī vienu otru komercnoslēpumu, kas patiesībā maksā naudu, bet uzņēmumam – zaudējumus. 3. piemērs. Padotais atnāk pie priekšnieka ar jautājumu, kuru viņš nedrīkst izlemt pats, jo nav tādu pilnvaru. Priekšnieks, lai neizrādītu savu nevēlēšanos ar to noņemties, sāk padoto „audzināt” – par esošām un šķietamām neizdarībām. Visbeidzot padotais neiztur un attaisnodamies arī paceļ toni, jo jūtas aizvainots. Seko atrisinājums: „Vispirms iemācieties sevi turēt rokās un tad nāciet!” – norāda priekšnieks. 4. piemērs. Darbavietā paplašinātā arodkomitejas sēdē tiek lemts par dzīvokļu piešķiršanu vienā no jaunuzceltajām mājām. Darbinieks M., kurš sarakstā netiek iekļauts, paziņo, ka vairākiem darbiniekiem, kuriem dzīvoklis piešķirts, ir daudz labāki dzīves un ģimenes apstākļi, nekā viņam. Arodkomitejas priekšsēdētājs jautā: „Kuru tieši jūs domājat?” 5. piemērs. Rihards uzskata, ka ar viņu manipulē sieva. Ikreiz, kad viņš kopā ar draugiem gatavojas doties nakts zvejā, sieva uzvedas pavedinoši – uzvelk caurspīdīgu naktstērpu, koķetē. Rihards protestē, jo nevēlas palaist garām sirdij tuvo nodarbi – zveju, vīru sarunas, atpūtu un uzskata, ka sieva nav tik daudz norūpējusies par intīmu tuvību, cik par iespēju paturēt viņu mājās. „Bet tu taču piekritīsi, ka mums pēdējā laikā kopā ir tik labi!” – iepriecināti saka sieva un Rihards viņai piekrīt.
Nedaudz paanalizējot piemērus, katrā no tiem var noteikt vienu vispārīgu kritēriju, kas norāda, ka to varētu uzskatīt par manipulāciju: 1)psiholoģiska iedarbība ģimenes ietvaros; 2)otrs cilvēks kā līdzeklis savu mērķu sasniegšanai; 3)mēģinājums gūt vienpusēju uzvaru; 4)slēpta iespaidošana (gan pats iedarbības fakts, gan tā virzība); 5)psiholoģiska spēka pielietošana, spēle uz „vājajiem” punktiem. Pastāv vēl citi kritēriji, kas var norādīt uz manipulāciju, piemēram: apzināti meli, otra cilvēka ekspluatācija, kontrole un valdīšana pār to, fiziskas varas izrādīšana un piespiešana, motivācija, pamudināšana, domu un nolūku programmēšana, otra cilvēka pasaules uzskatu un dvēseles stāvokļa ietekmēšana. Tomēr centrālo lomu ieņem viens – motivēta ietekme uz upuri. Krievu pētnieks Rudinovs manipulāciju apraksta šādi: „Manipulācija ir papildus stimulu ienešana upura vēlmju kontekstā, motivatīvās „slodzes” uzspiešana, kas rezultātā izmaina viņa sākotnējos nodomus”. Citiem vārdiem sakot, manipulācija ir tad, kad manipulators otra cilvēka vietā izdomā viņa apņemšanās, nolūkus, vēlēšanās vai nodomus, kuriem viņam būtu jāseko, un iesakņo tos viņa psihē. Katrā gadījumā iecere vai plāns rodas manipulatora galvā, bet vēlāk ar dažādu viltīgu paņēmienu palīdzību, šis plāns tiek novadīts līdz adresātam tik smalki, ka tas to pieņem kā savējo. Tuva šai ir G. Šillera ideja par nolūku, attieksmju un nodomu programmēšanu. Kritēriju ir daudz un tādēļ zinātniekiem īsi definēt to, kas ir manipulācija ir izrādījies sarežģīti. Definīcijai būtu jāietver gan manipulatora slēptie nodomi un pats manipulācijas fakts, gan manipulatora prasme un izveicīgums, kas nodrošina manipulācijas efektivitāti. Un visbeidzot efekts, kas radies manipulācijas ietekmē – upura nodoms veikt noteiktas manipulatora iecerētas darbības. Definīcija, ko izstrādājis krievu autors J. Docenko skan šādi: „Manipulācija ir psiholoģiskas iedarbības veids, kura prasmīga izpilde noved pie otra cilvēka nodomu, kas nesakrīt ar viņa aktuālajām vajadzībām, slēptas ierosas”.
Kā atpazīt manipulatoru?
Kā norāda psihologi – to apliecina arī minētie piemēri – pastāv divu tipu manipulatori: aktīvie un pasīvie. Pirmajā gadījumā manipulatori izvēlas agresīvu un uzbrūkošu taktiku, otrajā – izliekas par vientiesīšiem, antiņiem vai grēkāžiem. Vienkāršākais veids, kā nenokļūt manipulatora „skavās” ir sekot savu domu gaitai un rīcībai. Ja manipulatora ietekmē jūsu domu gaita slīd jums nevēlamā virzienā, tad varat uzskatīt, ka ar jums manipulē. Bieži vien šis process izstiepjas arī laikā. Piemēram, kaut kādā brīdī cilvēks sāk justies kā manipulatora parādnieks, pat neapjaušot, no kurienes šādas izjūtas radušās. Otrs veids, kā atpazīt manipulatoru – sekot atbildības un ieguvuma līdzsvaram. Manipulators parasti atbildību mēģina uzvelt otra pleciem, bet nopelnus piesavināties sev. Piemēram, ļoti bieži gadās situācijas, kad cilvēku palūdz veikt kādu steidzamu darbu ārpus iepriekšējas vienošanās vai, piemēram, izdarīt to bez atlīdzības. Šādos gadījumos manipulators savu upuri apber ar komplimentiem, par to, cik viņš talantīgs, kreatīvs un ka neviens cits ar to nespētu tikt galā. Iespējama arī pilnīgi pretēja manipulatora rīcība. Viņš „spēlē” uz cilvēka goda jūtām vai imitē bezatbildību. Šādos gadījumos „upuris” pats uzņemas paveikt uzdevumu, saprotot, ka citādi nevar. Manipulācijas tehniku ir simtiem. Manipulatori bieži izmanto psiholoģisku spiedienu vai gluži pretēji – izrāda pēkšņu labvēlību vai ir gatavi pakalpot kādā jautājumā, kas it kā neskar abu attiecības. Situācijai neraksturīga agresijas izpausme vai pārmērīga labvēlība – par to vienmēr ir vērts aizdomāties. Šādā veidā manipulatori mēģina uzspiest citiem sev izdevīgus uzvedības modeļus. Psihologi atzīst, ka manipulatori bieži vien paspilgtina savas emocijas. Piemēram, pat izteikti lietišķā sarunā viņi centīsies izsaukt līdzjūtību, iebaidīt vai pat uzrīkot skandālu. Iebiedēšana, draudi vai neadekvātas uzslavas, mēģinājumi lietišķai sarunai uzspiest personisku raksturu – tā ir ļoti izteikta manipulācijas pazīme.
Vēl ļoti izplatīts manipulatoru paņēmiens ir mākslīga situācijas saasināšana. Piemēram, mākslīgi radot laika deficītu, kas nepieciešams kāda lēmuma pieņemšanai. Lai konstatētu, vai tā patiešām ir manipulācija, ir jānoskaidro, kā un kādēļ radies šis laika deficīts. Ja nopietnu iemeslu nav, tad tas nozīmē, ka visdrīzāk tas ir mēģinājums manipulēt. Citkārt iedarbīgs manipulācijas paņēmiens ir novilcināšana.
Tāpat izplatīts paņēmiens, it sevišķi lietišķās apspriedēs, kur tiek izlemti ļoti svarīgi biznesa jautājumi, kas prasa kaut kādas savstarpējas vienošanās un ir vajadzīgs iegūt laiku, ir „nejaušas ķibeles” efekts. It kā nejauši apgāžas minerālūdens, atslēdzas mikrofons, pazūd strāva... Sarunas uz mirkli pārtrūkst. Potenciālie kompanjoni acumirklīgi izmanto šo laiku, lai vienotos par stratēģiju. Nereti manipulatori sašaurina tēmu loku vai tieši virza sarunas gaitu sev vēlamajā gultnē atkal un atkal atgriežoties pie vienas un tās pašas tēmas, pie vieniem un tiem pašiem formulējumiem.
Vēl viens manipulācijā plaši izplatīts paņēmiens – „sendviča metode”, kad manipulators sarunas sākumā un beigās izsakās par nenozīmīgām vai pozitīvām lietām, bet visus nevēlamos aspektus „izkārto” sarunas vidū. Šādā veidā sarunas partneris bieži vien automātiski piekrīt sev neizdevīgiem noteikumiem. Ir svarīgi saprast, ka ikviena novirze no normas, pārmērības saskarsmē vai apstākļos, kas cilvēku pavada, var būt manipulācijas pazīmes. Tādēļ galvenais vienmēr ir – uzmanība un vērība. Un nekad nevajag domāt, ka esi gudrāks par sarunas partneri. Tas, kurš tā domā kļūst neuzmanīgs. Sarunas partneris vienmēr pieprasa cieņu un uzmanīgu attieksmi. Pretējā gadījumā jūs varat palaist garām viņa smalkos, taktiskos un gudros gājienus.
Pašaizsardzības paņēmieni. Arī pašaizsardzībai pret manipulāciju ir divas stratēģijas. Izmantojot pasīvo stratēģiju cilvēks pieņem spēles noteikumus, tas nozīmē – izvairās tikties ar manipulatoru, palielina distanci, apšauba viņa idejas un noraida piedāvājumus. Otra stratēģija – aktīva opozīcija. Cilvēks ne tikai nepieņem spēles noteikumus, bet arī atmasko manipulatora metodes. Pret manipulatoru viņš izturas ar neuzticēšanos un kādā konkrētā brīdī, kad manipulators „cenšas no visa spēka” pajautā: „Bet kāpēc gan jūs to visu stāstāt?” Tomēr psihologi arī uzskata, ka nevajadzētu manipulatoram atklāt kārtis un teikt: „Jūs ar mani manipulējat!” Ja šādā veidā pēkšņi apturēsiet manipulatoru, viņš var mainīt taktiku un neatklāt savus patiesos nodomus. Bet uzzināt tos taču ir tik svarīgi. Vēl viena metode – iepazīt savu sarunas partneri savlaicīgi, izzināt viņa nodomus. Taču, ja saruna ar manipulatoru sākas negaidīti, tad ir vērts viņu pavērot, varbūt vismaz noteikt pie kāda nosacīta cilvēku tipa viņš pieder. Tas palīdzēs izprast viņa reālās intereses. Piemēram, ja cilvēks ir skops, viņš noteikti vēlēsies ietaupīt naudu. Godkārīgs cilvēks centīsies piesavināties citu nopelnus. Pastāv arī tāds vienkāršs paņēmiens, kā „novilcinātās reakcijas metode”. Nojaušot kaut ko nelāgu, cilvēks novilcina atbildes uz manipulatora jautājumiem vai replikām, ietur pauzes, kuru laikā apdomā sarunas biedra sacīto un savas iespējamās atbildes. Tas ir it kā skats no malas uz to, kas notiek. Spontanitātes, acumirklīgas reakcijas efekts zūd, bet lēnas un prātīgas atbildes manipulatoru izsit no sliedēm. Psihologi uzskata, ka visgrūtāk ir manipulēt ar cilvēkiem, kuru rīcība nav iepriekš paredzama un ar labi informētiem cilvēkiem. Tāpat ļoti sarežģīti ir prognozēt pašpietiekamu, sevī pārliecinātu cilvēku rīcību. Lai izvairītos no manipulācijas, ļoti svarīga ir paškontrole, spēja izturēties mierīgi un pārliecinoši sarežģītās situācijās (ja tāda nepiemīt, to var apgūt psiholoģiskos treniņos). Lai nekļūtu par manipulācijas upuri, vienmēr centieties izprast sarunas partnera slēptos motīvus un mērķus, sekojiet līdzi sarunas gaitai un neaizmirstiet par saviem mērķiem un interesēm, kā arī apgūstiet prasmi aizstāvēt savu viedokli. Gatavojoties nopietnai sarunai definējiet savu galveno mērķi, nekautrējieties to uzrakstīt uz papīra lapas un turēt pa rokai. Tas ļaus salīdzināt sarunas gaitu ar vajadzīgo ievirzi. Ja tā tiek virzīta jums nevēlamā gultnē, tad būtu jārīkojas – vai nu jāpieņem spēles noteikumi, jāignorē manipulatora idejas, vai arī jārīkojas radikālāk – manipulators „jāiegrožo”.