«Tagad, kad pati esmu precējusies, ar apbrīnu skatos uz vecvecāku laulību. Viņi mācēja viens otram dot telpu, nekrist otram uz nerviem, tai pašā laikā arī būt cieši kopā, daudz sarunāties, priecāties par otra esamību. Lūk, to es saucu par laulību...» intervijā žurnālam «Ieva» atzīst simpātiskā akordeoniste Ksenija Sidorova-Arizaga.
«Kaut tobrīd kopā bijām tikai trīs mēnešus, man nezinot, Hosē Luiss ģimenei lūdza manu roku. Domāju, viņi sacīja: «Jā, protams! Ņem tik ciet!» (Smejas.) Bet, ja nopietni, vectēvs būtu ļoti laimīgs, jo viņš gribēja, lai dibinu ģimeni, lai nav tā, ka akordeons ir visa mana dzīve. Žēl tikai, ka viņš nesagaidīja manas kāzas un mazmazbērnus,» intervijā žurnālam «Ieva» vectēvu atcerējās akordeoniste Ksenija Sidorova-Arizaga.
Ar Hosē Luisu Ksenija iepazinās pie draugiem: «Gandrīz tūlīt man jau bija skaidrs - viņš ir mans cilvēks. Vēl nekad dzīvē man nebija gadījies
satikt cilvēku, kurā man patiktu pilnīgi viss - izskats, raksturs, uzvedība un tā tālāk.
Cilvēku, ar kuru vari justies labi pat savā vissliktākajā dienā. Taču es no viņa neko negaidīju, bet sagaidīju bildinājumu. Turpretī pirms tam man bija septiņus gadus ilgas attiecības, no kurām gaidīju ļoti daudz, bet nesagaidīju neko. Varbūt vienkārši nevajadzēja gaidīt...
Protams, sākums nebija viegls. Ja saderinās pēc trim mēnešiem draudzības, ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki viens otru vēl nepazīst.
Tagad, kad esam kopā jau trīs gadus, varu teikt - viens otru zinām. Nebūt nav tā, ka mīlu viņā pilnīgi visu un itin neko negribētu mainīt. Arī viņš par mani nevarētu tā teikt. Bet mēs viens no otra mācāmies, jo esam vienā vecumā. Tas arī man ir kas jauns, jo iepriekšējās attiecībās draugs bija piecpadsmit gadus par mani vecāks. Bet vispār esmu laimīga, ka mans vīrs spēj parūpēties gan par sevi, gan mani un zina, kas ir labākais mūsu ģimenei.»
Vairāk lasi šīs nedēļas intervijā žurnālā «Ieva».
