Pēc diviem gadiem populārajai rakstniecei Dacei Rukšānei, kura šobrīd ir atgriezusies uz dzīvi Latvijā, apritēs piecdesmit. Iespējams, tāpēc žurnālā «Ieva» intervijā viņa dalās pārdomās par novecošanu un savām sajūtām...
Rukšāne: Man nav iebildumu ne pret krunkām, ne pret lielāku apaļumu. Mani biedē nevarības
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viena no lietām, kas atgādina, ka esi pusmūžā, ir bērnu palaišana lielajā dzīvē, rakstniece Dace Rukšāne šo mirkli intervijā žurnālā «Ieva» raksturo tā: «Reizēm tāda dīvaina sajūta. Tāds kā tukšums mājās, ko radījusi atvadīšanās no bērniem un viņu palaišana dzīvē. Tāda īsta tukšās ligzdas sindroma man gan nebija - nekad neesmu gribējusi par bērniem visu mūžu rūpēties un nelaist vaļā. Neesmu ari nekāda apčubinātāja un ēdiena gatavotāja. Reizēm, kad bērni atbrauc, viņi spiesti uztaisīt ēst arī man, jo esmu kārtējo reizi aizmirsusi par ēdiena gatavošanu vai iegrimusi citās pasaulēs. Brīžiem bērnu pietrūkst, jā. Bet es vienmēr varu viņiem uzrakstīt īsziņu, sazināties mesindžerī, uzrakstīt Whatsapp vai cita citai sūtīt bildes Snapchat. Skatāmies cita citas Instagram kontus... Nesen lasīju vācu filozofa Vilhelma Šmida grāmatu «Rimtums» - par to, kā novecot, kā no šā procesa nebaidīties. Viena no lietām, lai nejustos vecs, - jāseko jaunākajām tehnoloģijām. Domāju, ka šobrīd ar bērniem esmu vienā līmenī.»
Tomēr, kad saruna ievirzās novecošanas tēmā, rakstniece neslēpj, ka baidās no tā - īpaši slimībām un pašas nāves. «Man ir bail. Man nav iebildumu ne pret krunkām, ne pret lielāku apaļumu, kas nāk līdz ar vielmaiņas palēnināšanos. Bet man galīgi negribas mirt - tas nav stilīgi. Tomēr pats galvenais - negribas tās veselības problēmas, kas nāk ar vecumu. Kad nāk piecdesmit gadi - man pēc diviem gadiem tie būs -, uzdod veselība. Sāp locītavas, pasliktinās redze... Tu zini, ka labāk nekļūs, tikai sliktāk. Ja tas jau tagad rada diskomfortu, kļūst bailīgi, domājot par to, kā vēl būs. Mani biedē nevarības. Tas, ka zūd ātrums. Grāmatā arī par to bija runāts - ka cilvēkos joprojām mīt jaunība, tikai ķermenis vairs nejaudā, un tas ir drausmīgi. Savu ceļgalu dēļ, piemēram, nevaru notupties. Sēņojot nolieku zemē grozu un tad vienkārši krītu uz ceļiem. Lai pieceltos, atspiežos pret grozu... Man tas šķiet tik nožēlojami! Reiz taču varēju uz vienas kājas atspiesties piecdesmit reižu.»
Plašāk lasi sarunu šīs nedēļas žurnālā «Ieva».