Rēzija Kalniņa: veģetatīvā distonija ir dvēseles kliedziens pēc palīdzības

Žurnālā «Ieva» numura intervijā aktrise runā par cilvēka emocijām, dzīves vērtībām un katra paša dvēseles misiju. Kad sarunā tiek aizskartas cilvēka dzīves sāpīgās pieredzes, aktrise iesaka nebaidīties un to izsērot - nemelot sev. «Neizlikties, ka viss ir kārtībā.

Ja man sāp, man nav jāiet kā veiksminiecei, jo tas nav godīgi pret manu dvēseli.

Bet es arī nesaku, ka tāpēc esmu lūzere. Pati sev un saviem draugiem, kad viņiem ir bēdīgi, sāpīgi, saku: aizej uz slimnīcu un pasēdi pie veciem cilvēkiem, pie kuriem neviens nenāk. Iznes pīli, atnes kaut ko no veikala, pasēdi blakus. Tavas problēmas drīz vien šķitīs niecīgas.»

Aktrise šo recepti ir izmēģinājusi arī pati un atzīst, ka tas darbojas kā vislabākās zāles brīdī, kad jūties kā stūrī iedzīta.

Intervijā aktrise aizskar arī savu smago pieredzi, saskaroties ar veģetatīvo distoniju: «Man šķiet, ka tas ir stopsignāls. Vismaz manā pieredzē tā bija. Ja tu laikus nespēj piefiksēt savas dvēseles signālus, tos ignorē, tad pienāk SOS brīdis.

Es to piedzīvoju ļoti, ļoti sen. Zinu, kāpēc tā notika. Es ilgi atrados attiecībās, kurās man nevajadzēja atrasties.

Vienā brīdī dvēsele izšāva raķeti, lai pateiktu: glāb mani. Es arī sevi nenovērtēju, dzīvoju otrā cilvēkā, vispār dzīvoju citos cilvēkos - lai visiem būtu labi. Bet spriedze auga, un tas līdztekus smagām lomām teātrī... Un tad veģetatīvā distonija bija tā, kas palīdzēja attiecībām pielikt punktu. Es nezinu, vai veģetatīvo distoniju varam nosaukt par slimību, tai ir fiziskas izpausmes, bet, manuprāt, tas tomēr ir dvēseles kliedziens pēc palīdzības.»

Šobrīd distonija ir atkāpusies, jo, kā uzsver aktrise, ieguldīts ir pamatīgs darbs, pamatīga pašanalīze, lai atteiktos no tā, kas nenāk par labu.

Vairāk lasi atklātajā intervijā žurnālā «Ieva».