RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām?

https://gintafiliasolis.wordpress.com (Natālija Bogdanova)/ Egoiste 6
Foto: Depositphotos.com

«Skarbs virsraksts, vai ne? Jāatzīstas, man grūti bija šo tulkot, jo, protams, tas viss par mani – arī vienmēr aizņemto mammu. Par manām vērtībām un arī vēlmi paspēt visu. Par manu mammu, kura vienmēr ir centusies mums – bērniem dot visu to labāko, bet tāpat kā daudziem, bija jāiet uz darbu un tāpat kā daudzi, zināja to, ko zināja, ko nu savas dzīves laikā bija iemācījusies – arī no savas mammas,» raksta bloga autore Natālija Bogdanova.

Šo rakstu noteikti nevajadzētu uztvert kā pārmetumu vai bakstīšanu ar pirkstu. Katrs pats mēs zinām, kādas ir mūsu vērtības. Un, ja esi laba mamma, tev patīk spēlēties ar saviem bērniem, tava ģimene regulāri pusdienās vai vakariņās ir kopā pie galda, tavi bērni nekad nav raudājuši pie bērnudārza durvīm un asarām acīs devušies uz kārtējo pionieru nometni – es tevi apsveicu un patiesi priecājos par tevi!

Un tagad raksts no kāda bloga – tikai pārdomām...

Vai kādreiz esi aizdomājusies par to, ka gandrīz katrai no mums ir bijis grūti visu laiku būt ar saviem bērniem?

  • Kāpēc visu laiku velk projām no mājām?
  • Kāpēc tādēļ, ka mums jāiet sabiedrībā, mēs esam gatavas atdot savus bērnus audzināšanai svešiem cilvēkiem, kurus bieži vien nepazīstam?
  • Kāpēc mūs bieži vien vairāk uztrauc mode un sarunas ar draudzenēm, nekā veselība un veselīgs uzturs?
  • Kāpēc ģimene neieņem galveno vietu mūsu dzīvē?
  • Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija un vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?

Šobrīd visi šie jautājumi ir vairāk retoriski…

Mēs neprotam būt laimīgas mātes, sievas, saimnieces, sievietes… Mēs neredzam jēgu tam, kā pēc iespējas vairāk laiku pavadīt ar saviem bērniem, katru dienu kopā cept cepumus, nēsāt brunčus un kleitas, gludināt vīram kreklus, domājot par viņa karjeru un mūža mērķi…

Mēs neredzam tam vērtību, svarīgumu. Ģimene, mātišķums, padevība… Viss kļuvis bezvērtīgs. Viss zaudējis jēgu.

Kāpēc tā notiek?

Kāpēc mēs raujamies strādāt, pametot divgadīgu bērnu kopā ar kādu dīvainu sievieti bērnudārzā? Viņa taču to nemīlēs. Viņai tas savā ziņā ir konveijers, un tāpēc viņa necentīsies viņā saskatīt personību. Viņa liks bērnam būt tādam kā visi, jo viņai tādu ir vismaz 25 un citādi ar viņiem nevar. Tāda ir sistēma.

Kaut kad sen – pirms gadiem 30, 40, arī mūsu mammas mūs atdeva bērnudārzos. Tādai pašai tantei. Bet ko darīt – jāiet uz darbu, jāpelna nauda. Mums tajā laikā bija gads, divi, un mēs augām ārpus mājas praktiski visu laiku. Ja precīzāk, 21 gadu: 5 gadi bērnudārzs, 12 gadi skola, 5 gadi augstskola. Un visos šais gados mājās mēs bijām pa vakariem, dažkārt brīvdienās. Mēs vienmēr kaut kur steidzāmies, mums bija darīšanas – stundas, kontroldarbi, pēcstundas, pagarinātās dienas grupas, eksāmeni, kursa darbi, diplomdarbi, kursi utt…

Mums teica – mācies, citādi būsi mājsaimniece!

Un tas izklausījās tik biedējoši, ka patiešām gribējās ar zobiem izgrauzt kādas zinātnes granītu. Jo pats galvenais taču ir sarkanais diploms, labs darbs un galvu reibinoša karjera. Nu kaut vai dabūt kādu normālu darbu, lai nodrošinātu sevi. Cik bieži mēs ģimenē pulcējamies pie pusdienu galda? Tikai svētkos!

Cik bieži mamma mūs sagaidīja no skolas? Parasti mēs paši nācām mājās, sildījām sev pusdienas vai palikām pagarinātās dienas grupā. Bet vakarā pārnāca mamma, nogurusi no problēmām darbā, viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Vien pārbaudīja mājasdarbus (ja neaizmirsa), pajautāja par atzīmēm un aizsūtīja mūs gulēt.

Mūsu vecāki mūs nepazina…

Viņi neko nezināja par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem, jo tas nebija sabiedrībā pieņemts.

Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo reaģēt uz labo nebija laika.

Mēs arī viņus nepazinām. Nevarējām iepazīt, jo mums ilgām un sirsnīgām sarunām nebija laika. Nebija laika ģimeniskiem pārgājieniem ar teltīm, kopējai lasīšanai un ģimeniskiem teātra, koncerta apmeklējumiem brīvdienās…
Un tā mēs augām… un tā auga mūsu vecāki… Tā mēs sevī izaudzinājām priekšstatus par dzīvi, vērtībām, mērķiem un idejām. Un mūsu prātos ģimenei bija atvēlēta maza mazītiņa vietiņa. Tieši tāda, kādu mēs redzējām savās ģimenēs.
Jo, lai ilgstoši spēlētos ar bērnu, ir jāmīl to darīt.

Lai katru dienu ceptu cepumus un gatavotu daudzveidīgu ēdienu, ir jāmīl to darīt.
Lai rūpētos par māju, veltītu tam laiku – dekorētu, tīrītu, uzlabotu, radītu tajā mājīgumu, ir jāmīl to darīt.
Lai varētu dzīvot ar sava vīra mērķiem un idejām, uztraukties par viņa karjeru un nākotni, ir jāmīl viņš, ne tikai sevi viņam blakus.

Galvenais dzīves skolotājs.

Visu to meitai iemāca mamma. Viņa ir pirmais un galvenais skolotājs. Viņa norāda galvenos dzīves orientierus. Viņa māca mīlēt sievietes galveno misiju. Viņa izskaidro, cik svarīgi ir būt labai sievai un mātei. Viņa māca mīlēt.

Un, ja meita praktiski nav redzējusi savu māti, bet ja arī redzējusi, tad galīgi ne iedvesmojošu ģimenes laimei, tad kā viņai pašai to iegūt?!

Mums bija jāzaudē šo tīrību, sievišķību un mīlestību tāpēc, ka mums mācīja tikai to, kā uztaisīt karjeru, būt darba pirmrindiekiem.

Mūs mācīja, ka vārdam veiksme jēga ir tikai ārpus ģimenes, tikai kaut kur ārā – kantoros, ofisos.

Un pēc tam mēs klusiņām raudam par izjukušo laulību (jau kuro pēc kārtas), par bērnu atsvešināšanos un par sajūtu, ka kāds mūs kaut kad ir apmānījis.

Taču izeja ir vienmēr!

Izeja ir – mācīties. Mācīties būt mātei, sievai, saimniecei, sievietei. Lēnītiņām, mierīgi… Mācīties visu ieraudzīt nedaudz citām acīm – sievišķīgām, mīlošām, labsirdīgām, nesteidzīgām…

Mācīties mīlēt. Mācīties lielāko dienas daļu domāt par savu ģimeni – ne darbu un karjeru. Iemācīties novērtēt savu ģimeni – bērnus, vīru. Kalpot viņiem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem. Sildīt viņus savas mīlestības saulītē.

Mums jāiemācās smaidīt vīram, bērniem, apskaut viņus biežāk.

Ir jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mēs audzinām ne vienkārši cilvēku, mēs formējam viņa iekšējo pasauli, viņa pasaules uzskatu, viņa dzīves galvenos uzstādījumus. Tas, ko viņš iegūs bērnībā, noteiks to, kas viņš būs savā dzīvē un kāda viņam tā izveidosies.

Un mums ir jāuzbūvē lieliska mātes un sievas karjera, jo, ja mēs pat nemēģināsim uzrāpties pa šīm karjeras kāpnēm, vilšanās noteikti būs mūsu vecumdienu neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc, ka neizmantotās iespējas un aizstumtā atbildība dod rūgtus augļus nākotnē.
Un svarīgi ir atcerēties to, ka viss dod augļus savā laikā. Kādi tie būs? Daudz kas atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no vērtībām, kuras mēs nesam šajā pasaulē … savas ģimenes pasaulē.

Augi Veselība Zinātne ES Skola
6 Komentāri