Gadu pēc populārā sporta žurnālista Artura Vaidera nāves, apkopojot ģimenes un draugu atmiņstāstus, izdota grāmata - vārdnīca «Artura Vaidera dzīves vārdnīca no A līdz Ž». Kā sokas ģimenei ar kuru kopā jau gadu vairs nav mīļotais vīrs un tētis?
Gads kopš Artura nāves. Vaidere: Visu šo gadu es jūtu, ka viņš man ir līdzās...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Grāmatā apkopoti stāsti no 123 cilvēkiem - Vaidera kolēģiem, draugiem, laikabiedriem, Latvijā slaveniem cilvēkiem. Artura sieva, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere savas atmiņas par Arturu apkopojusi ar vārdu Mīlestība.
«Visu šo gadu es jūtu, ka viņš man ir līdzās. Brīžos, kad nezinu, kā rīkoties, man kāds it kā pasaka - vajadzētu izdarīt tā, un situācija atrisinās. Šķiet, ka Arturs mūs vēro no augšas, un arī šis grāmatas prezentācijas pasākums viņam patika.
Mēs jau nezinām, kur paliek cilvēka dvēsele,»
saka Inese un atzīstas, ka viņai nav laika ļauties skumjām, jo intensīvi strādā Eiropas Parlamentā, bet atbraukusi mājās - pie grāmatu tapšanas un nodarbojas arī ar Artura Vaidera fonda jautājumiem. «Joprojām mājās Rīgā mani, tāpat kā savulaik Arturu, sagaida kaķis Roberts, kuram ir jau četrpadsmit gadu,» izdevumam «Privātā Dzīve» atklāj Inese Vaidere.
Vaiders pēc cīņas ar slimību mūžībā aizgāja pērn 3.oktobrī 61 gada vecumā.
Kā Inese iepriekš tika atzinusi intervijā žurnālam «Ieva», šobrīd viņa mācās dzīvot viena un jūtas tā, it kā viņai būtu atņemta daļa pašas. Un daļa Latvijas. Blakus viņam viss bijis vieglāk. Veselus četrdesmit gadus...
Inese intervijā atzīst, ka līdz pēdējam Artura elpas vilcienam neticējusi, ka nāksies šķirties no mīlošā vīra. «Atmet domu, ka tu varētu aiziet ātrāk par mani. (..)
Es tikai līdz 3. oktobra rītam nepieļāvu domu, ka mēs viņu neuzveiksim, ka mēs neuzvarēsim.. Cilvēks sev šo to var iestāstīt, un es šādu pārliecību sev biju iedvesusi ļoti spēcīgi.» Arturs nevienam nestāstīja par veselības problēmām, abi bija izlēmuši to nedarīt. «Viņam nepiestāvēja būt slimam, žēlojamam. (..) Ar visu to viņš vienmēr bija labā garastāvoklī un vēl mierināja mani...»