Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi un vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku «Es», kas visu mūžu pildīs «sirdsapziņas» lomu un kļūs par «iekšējo kritiķi» pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas,

pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties pēc šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atspoguļo visas pasaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frāzes. Tas, ko mēs atkārtojām katru dienu. Tas, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
Tas, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. Tas, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā «visus audzina».

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā pārliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt mēs nogalinām visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri jau pieaugušam cilvēkam kļuvuši par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.

Uz to «kāda gan tu esi», «kāds gan tu esi». Ko tu vari atļauties un ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo, pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

_{Autore - Irina Davidova, psiholoģe}