Mazulis var skraidīt pliks pa pludmali, jūtoties lieliski, un apkārtējiem pret to var nebūt nekādu iebildumu. Mainoties bērna vecumam, šāda rīcība vairs nav pieņemama ne bērnam, ne sabiedrībai. Bieži tieši pieaugušie nerespektē bērna vēlmes un pārkāpj intimitātes robežas.
Astoņgadīga dēla mamma Zanda Niedings Latvijas Radio raidījumam «Ģimenes studija» uzrakstījusi vēstuli par intimitātes robežu ievērošanu viņas dēla dzīvē skolā, pie ārsta, skarot jautājumu par pieaugušo attieksmi pret bērna intimitāti. Mamma raksta: «Pirmklasniekam patīk baseina nodarbības, taču, pārnākot mājās, pārsteidz dēla jautājums: «..vai tām skolotājām obligāti uz mums ir jāskatās, kad mēs pliki nākam no dušas?»
«Atbildīgi strādājam pie tā, lai bērns intimitāti apzinās. Tagad viņam ir astoņi gadi. Mazs bērns ar pliku dupsi skrien gar jūrmalu, ir normāli. Vēlāk rodas jautājumi par dzimuma atšķirībām. Gājām uz «Dardedzes» skoliņu, kur mācījāmies apzināties intimitāti. Vēlāk sapratu, ka noteikumus neievēro pieaugušie,» stāsta mamma.
Pieaugušo sarunas ar bērniem par intimitāti
Lai atbilstīgi bērnu vecumam varētu uzrunāt bērnus un vecākus, lai bērni saprastu, kādas ir robežas, kas ir labie un sliktie pieskārieni, ir jāizglīto ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Bērni, vēršoties pēc palīdzības, bieži saskaras ar pieaugušo nezināšanu un neizglītotību.
Vecāki dažreiz nejūtas ērti par šiem jautājumiem runāt ar bērnu, jo pašiem nav tādu sarunu pieredzes. Viņi nav mācīti, nav saņēmuši informāciju un jūtas neērti par tādām tēmām runāt ar bērniem.
Ja vecāki, runājot par intīmiem jautājumiem ar bērniem, jutīsies neveikli un satraukti, bērns to pamanīs.
Kad būs situācija, kad par šo jautājumu bērns gribēs uzrunāt vecākus, viņš var to nedarīt, jo saprot, ka tas ir jautājums, kas satrauc vecākus, par ko runājot, vecāki jūtas neveikli. Tātad nevajag runāt.
Respektēt bērna vēlmes pēc intimitātes
Viens no principiem, kas bērnam ir jāmāca no mazotnes, ir - «tavs ķermenis ir tavs». Bieži ir ierasts bērnus aiztikt – bužināt matus, sēdināt klēpī, ņemt aiz rokas. Bērnam var būt nepatīkami šādi pieskārieni.
Ja kāds bērnam pieskaras tā, ka viņam nepatīk, tad bērns drīkst teikt: «Nedari man tā, man nepatīk!»
«Vai to bērns drīkst teikt pieaugušajam?» jautā Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Ilze Garkalne. Bērns domās, ka nedrīkst, jo domā, ka pieaugušais rīkojas pareizi, viņam ir taisnība, un bērns pieaugušajam neaizrādīs, ka šādi pieskārieni viņam ir nepatīkami.
Ja bērns aizrāda pieaugušajam, tad cieņpilna pieaugušā reakcija šajā situācijā būtu atvainoties bērnam un atzīt, ka tā nedrīkst rīkoties.
«Pieaugušajiem jābūt mazāk paviršiem. Pieaugušajiem jāatpazīst robežas un bērna vajadzības. Ir bērni, kuriem pieskārieni ir akūti vajadzīgi, un bērni, kuriem tas nepatīk,» domā Zanda Niedings.
Bieži grēko vecāki, mudinot bērnus darīt to, ko viņi nevēlas darīt.
Piemēram, sakot: «Ej sabučo omīti, samīļo tanti!»
Tā bieži vecāki mudina bērnu darīt ķermeniskas un intīmas darbības pret paša bērna gribu. Ja bērns to nevēlas darīt, tad tas nenozīmē, ka bērns nemīl omīti vai tanti. Bet ir jārespektē intimitāte. Jābūt cieņai pret otra vērtībām un noliktajām robežām.
Vecumposmiem mainoties, vecākiem jāprot «palaist» bērnu un jārespektē bērna vēlmes.
Piemēram, bērns grib viens pats sēdēt uz podiņa vai mazgāties. Tāpat bērns var norādīt, ka viņam nepatīk, ka mamma, piemēram, kaila iznāk no dušas. Ja bērnam tas nepatīk, tas ir jārespektē. Vecākiem ir jārunā ar bērniem kopā būšanas momentos, lai uzzinātu, kā bērns jūtas, kas nav pieņemami.
Mēs gaidām, ka bērni cienīs pieaugušus cilvēkus, bet pret bērniem izturamies nevērīgi. Veselīgu pašcieņu iegūst bērnībā, saņemot cieņpilnu attieksmi no pieaugušajiem.
Iemāci bērnam «biksīšu likumu»
«Biksīšu likums» nozīmē mācīt bērnam apzināties, ka ir ķermeņa vietas, kuras publiski nerādām un neļaujam citiem tām pieskarties, tās ir intīmas vietas.
Tavs ķermenis pieder tikai tev
Jāiemāca bērnam, ka viņa ķermenis pieder vienīgi viņam pašam un neviens nedrīkst tam pieskarties bez viņa atļaujas. Jau agrā bērnībā vajadzētu ar bērnu atklāti un tieši runāt par seksualitāti un ķermeņa intīmajām daļām, lietojot precīzus ģenitāliju un citu ķermeņa daļu nosaukumus, lai palīdzētu viņam saprast, kas nav pieļaujams. Bērnam ir tiesības atteikties no skūpsta vai pieskāriena, pat ja to vēlas cilvēks, kurš viņam ir mīļš. Bērnam ir jāmāca nekavējoties un stingri teikt «nē», ja kāds vēlas nepiedienīgu fizisku kontaktu.
Labi un slikti pieskārieni
Bērni ne vienmēr prot atšķirt pieļaujamus pieskārienus no nepiedienīgiem. Pastāstiet bērnam, ka nav labi, ja kāds aplūko vai aizskar viņa ķermeņa intīmās daļas vai lūdz viņu aplūkot vai aizskart kāda cita intīmās daļas. «Biksīšu likums» nosaka skaidru, viegli iegaumējamu robežu: apakšbikses. Tas palīdz vecākiem arī sākt sarunu ar bērnu.
Labi un slikti noslēpumi
Slepenība ir seksuālo izmantotāju galvenā taktika. Tāpēc ir svarīgi iemācīt, kā atšķiras labi noslēpumi no sliktiem, un veidot uzticēšanās gaisotni. Noslēpums, kas bērnu satrauc, liek justies neērti, biedē vai skumdina, nav labs, tāpēc to nevajadzētu glabāt; tas ir jāizstāsta uzticamam pieaugušajam (kādam no vecākiem, skolotājam, policistam, ārstam).
Novēršana un aizsargāšana ir pieaugušo atbildība
Bērni, kurus izmanto, jūtas nokaunējušies, vainīgi un nobijušies. Pieaugušajiem nevajadzētu veidot ar seksualitāti saistītus tabu, un jāpaskaidro bērnam, pie kā viņš var vērsties, ja jūtas noraizējies, uztraukts vai bēdīgs. Bērns var just, ka kaut kas nav kārtībā.
