Nu jau aprit pieci gadi, kopš talantīgais aktieris Kristaps Rasims ir aizgājis no teātra skatuves. Tālāk viņa dzīve sastāv no TV projektiem, pasākumu vadīšanas un, galvenais, ir laiks arī privātajai dzīvei. Izrādās, tieši ģimene bija tas faktors, kas viņam, iespējams, lika aiziet no teātra. Vārdos skan skaisti, bet vai dzīvē pārtraukt karjeru arī ir tik viegli?
Janvāra žurnālā «Santa» Kristaps Rasims stāsta par savu tagadējo dzīvi un kāpēc viss ir tieši tā, kā ir.
«Bērna piedzimšana arī man bija viens no iemesliem, kādēļ atvadījos no teātra. Bērns ir pamatīgs iemesls saprast, ko iesākt ar savu dzīvi, kāpēc tu vispār kaut ko dari. Bērni palīdz atbildēt uz daudziem lielajiem dzīves jautājumiem. Paradoksāli, ka tieši tobrīd man bija darbs deviņos jauniestudējumos gada laikā.
Taču mans dēls auga bez tēva. Trīs mēnešus viņu gandrīz vispār neredzēju,
jo izgāju no mājas agri un pārnācu ļoti vēlu. Darbs reizēm man radīja īstu prieku, bet reizēm ne. To reižu, kad darbs nerada prieku, bija pārāk daudz. Izlēmu, ka man svarīgāk būt līdzās dēlam, kad viņš aug, nevis būt uz skatuves. Vienkāršs lēmums. Bez lauztām sirdīm un skandāliem,» intervijā runā Kristaps Rasims.
Un kā ir ar nožēlu? «Nē. [..] Bet man negribas būt daļai no teātra virtuves, kas ne vienmēr ir glīta. Negribas konveijera tipa mākslu, kur griezies kā vilciņš. Tuvojos izdegšanai jau ceļa sākumā. Nezinu, vai pēc daudziem gadiem man nebūs skumji, ka aizgāju no teātra. [..] Es saņēmos un aizgāju, kamēr ir drosme un ticība sev. Kamēr neesi sācis vilkt dzīvi.»
Vairāk lasi janvāra izdevumā «Santa».
