«Attiecībām jābūt vienkāršām un priecīgām» – raksts ar šādu nosaukumu nesen pazibēja sociālajos tīklos. Galvenais tā vēstījums bija šāds: ja jūs jūtat, ka jūsu attiecības ar partneri ir sarežģītas, bēdziet neatskatoties. Nav jēgas neko paskaidrot un pierādīt. Vai nu viss ir viegli, gaisīgi un vienkārši kā divas kapeikas, vai – «uz redzēšanos».
Domājot par šo rakstu, tapa manējais. Vienkārši alternatīvs viedoklis, kas nepretendē uz absolūto patiesību. Mana personīgā laulības dzīves pieredze un manu klientu pieredze ļauj man to izteikt.
Attiecības, kurās nav nekādu sarežģījumu un problēmu, var izveidot ideāls vīrietis un ideāla sieviete. Sakiet, vai jūs daudz tādu esat redzējuši?
Es neesmu satikusi nevienu tādu. Vēl vairāk – mēs ļoti kļūdāmies, ja vēlamies būt ideāli. Nav nekā garlaicīgāka par pilnību. Par pilnību var tīksmināties, to var apbrīnot, pat censties tai līdzināties. Taču šis skaistums ir nedzīvs. Ideāls tāpēc arī ir ideāls, ka tas nepieļauj nekādus trūkumus: tikai augstāk, spēcīgāk un labāk. Cenšoties kļūt ideāli, mēs kļūstam ļoti prasīgi pret citiem, jo ārējās attiecības vienmēr ir mūsu iekšējās pasaules projekcija.
Attiecības veido divi: vienkārši vīrietis un vienkārši sieviete.
Divi dzīvi cilvēki, ļoti atšķirīgi un viennozīmīgi NEideāli. Viena no saspraudēm, kas savieno divus, ir iespēja palikt sev pašiem.
Būt pašam nozīmē – būt dažādam, dabiskam, balstīties uz iekšējo godīgumu. Kad nevajag izlikties par to, kas neesi, kad nevajag nopelnīt mīlestību un cieņu.
Kad cenšamies būt tie, kas neesam, un pēc tam dzirdam atzinības vārdus, mēs tiem neticam. Neticam, ka mūs patiesos vispār var iemīlēt. Jo atzīst taču nevis mūs – patiesos, bet to viltojumu, ko paši esam parādījuši pasaulei. Atzīst to krāpnieku, par kuru paši izvēlējāmies kļūt.
Gaismas stars vislabāk redzams tumsā, bet ēna – gaismā. Nevaram būt patiesi laimīgi, ja neļaujam dzīvei mūs skart visā tās pilnībā. Atsakoties dalīt telpu un laiku ar savām jūtām, mēs izvelkam no sevis dzīvi. Tas viss, kas nāk no mūsu iekšējās pasaules, pieder mums un ir daļa no mūsu identitātes. Ja tiecamies uz dabiskumu, ir nepieciešama atvērtība pie sava jūtīguma, pie tā, kas mūsos dzimst spontāni, pie iekšējās atbalss uz ārējiem notikumiem.
Pasaule nav viendabīga, tajā ir pustoņi, citu domas atšķiras no mūsējām. Subjektīvā pieredze sijā visu pateikto un dzirdēto, un tas viss iet caur mūsu uztveri. Patiesība vienmēr ir subjektīva. Ja vēlamies atrast patiesību, tad jāprot klausīties otra domās un pieturēt savu nepiekrišanu.
Pieļaut iespēju, ka mums pašiem, iespējams, nav taisnība, ka neesam ideāli, esam stūrgalvīgi.
Savstarpējā sapratne nav vienoti viedokļi, bet gan dalīšanās viedokļos un savu robežu paplašināšana, gan arī otra cilvēka viedokļa pieņemšana. Lai tuvinātos tam, nepieciešams dialogs, kas nāk no sirds, ir jābūt jūtīgam attiecībā pret otru. Tad mēs no sirds varēsim pateikt «es dusmojos, nesaprotu, ciešu, bet tajā pašā laikā es jūtu tavas dusmas un izmisumu».
Tas ir ļoti sarežģīti..
Tie, kuri vēlas vieglumu un asociē attiecības vai nu ar atpūtu, vai iespēju izvairīties no rūpēm, liek vienādības zīmi starp attiecībām un mīlestību. Taču ne visi mīlasstāsti beidzas ar ilgstošām attiecībām. Mīlestība ir partnerattiecību fundaments, taču ar to viss nebeidzas. Laulāto attiecības prasa pacietību, savstarpējas vienošanās, spēju meklēt to, kas cilvēkus vieno caur savstarpējo cieņu un piedošanu.
Tie, kuri apēduši pudu sāls, novērtē saldo medus garšu.
Nav iespējams ieiet jaunā attiecību etapā, izvairoties no nāves vecajā formātā. Lai augstu lidotu, jāiziet cauri turbulences zonai, jāsastopas ar patiesību, ka pasaule negriežas ap mums un tas, kas mums ir labs, citam var izrādīties ne tik labs. Pārdzīvot vilšanos un nenobīties no atšķirībām un nepilnībām.
Ģimenes grūtībās ir apslēpts milzīgs potenciāls. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma, par to mums atgādina katrs rīts. Mēs zaudējam ne jau tad, kad atzīstam savu zaudējumu un samierināmies ar patiesību, bet gan tad, kad žēlojamies un bēgam no grūtībām.
Nemēdz būt ideālas attiecības, kaut vai tikai tāpēc, ka mēs paši neesam ideāli. Mēs esam dažādi un mācāmies saprast viens otru, cienīt mūsu atšķirības, pārvarēt paša egoismu. Ir muļķīgi domāt, ka kopā ar otru cilvēku būs vieglāk un vienkāršāk. Nē. Ja vēlaties nopietnas attiecības – paši kļūstiet nopietnāki un sagatavojieties tam, ka būs jāstrādā. Pirmkārt jau – ar sevi.
Nevar likt vienādības zīmi starp sarežģītu ceļu un nepareizo ceļu.
Sarežģīti nenozīmē – nepārvarami. Tas ir tas, kas jāsaprot.
Es zinu, ka tas ir iespējams, pat tad, ja aiz muguras ir sarežģīts dzīves posms. Ja abiem partneriem ir patiesa vēlēšanās būt kopā, ir godīgi jāizrunājas par to «kas pašreiz notiek, kā gribētos dzīvot, kādas vērtības mūs vieno?». Tad, ja ir patiesa vēlme ieraudzīt un apzināties to, kas otrā cilvēkā ir mīlestības un cieņas vērts.
Attiecībām nav jābūt vieglām, taču tām ir jābūt drošām.
Ģimenes dzīvē vardarbība nav pieļaujama – ne fiziskā, ne psiholoģiskā.
Ģimenes bāzes vērtība ir drošība. Iespējams, jūs esat attiecībās ar cilvēku, kurš jums dara pāri, izrāda fizisko agresiju, ir cietsirdīgs un projicē uz jums savas problēmas, uzskatot, ka jūs esat viņa ciešanu iemesls. Bēdziet no tāda cilvēka. Risināt vardarbības problēmas var tikai no attāluma. Mēs esam pirmie, kam sevi jāaizsargā, negaidot palīdzību no malas.
Pārmetumu, pretenziju, ņirgāšanās un apvainojumu valoda ir strupceļš jebkurai komunikācijai. Nav jau problēma, ja dzirdat pret sevi vērstas pretenzijas, problēma ir tad, ja izņemot pretenzijas, jūs cita nekā nedzirdat.
Attiecībām jābūt drošām. Tas ir lauks, kurā mēs ļaujam partnerim ar mums mijiedarboties, salīdzinām viņa darbības ar sava iekšējā kompasa virzienu: «Vai es varu būt ar šo, un ko es ar to darīšu?» Jo lielāka drošība attiecībās, jo vairāk iespēju iepazīt sevi, uzticēties sev un sekot tam. Vien esot vienoti ar savu intimitāti, mēs kļūstam interesanti citiem. Mēs iegūstam spēju sarunāties dialogā un esam gatavi Tikties. Vienlaicīgi saskaramies ar ārējo pasauli un esam vienoti ar sevi. Mēs esam vienoti savās jūtās un savās darbībās.
Ir tikai viens veids, kā izdzirdēt labus un atbalstošus vārdus, – teikt tos pašam. Spēja sadzirdēt partneri ir atkarīga ne no tā, kāds viņš ir un kā viņš runā, bet no mūsu sirds vēlmes viņu saprast. No spējas pārkausēt kopīgās kļūdas pieredzē. Izaugsme attiecībās – nav konfliktu neesamība vai «vieglums», bet spēja tajās iekļaut lielu emociju apjomu, izturēt šīs attiecības, pārvērst žulti un negatīvu dziedinošā mīlestības balzamā.
Avots - ©psy-practice.com. Publikācijas autors - Tatjana Sarapina
Tulkoja - Ginta FS
