17. decembrī (pēc vecā stila) apritēja 70 gadu, kopš āliņģī tika ievelts ķermenis, kurā pirms tam salādēts krietni daudz ciānkālija un ložu. Grigorijs Rasputins – iespējams, pirmais melnā PR upuris Krievijas vēsturē, kurš arī pats sabiedrisko attiecību jomā nebija nekāds vārgulis un prata ap sevi savērpt tik daudz leģendu, ka liela daļa no tām nav izgaisušas vēl šobaltdien.
Griška Rasputins – eņģelis vai sātans (7)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par Grigorija Rasputina spējām liecina kaut vai fakts, ka nevienam nezināms Sibīrijas zemnieks īsā laikā kļuva par Krievijas cara ģimenes uzticības personu, kurā Nikolajs II un cariene Anna Fjodorovna klausījās kā pravietī – tieši Rasputina pārmērīgās ietekmes dēļ tika nolemts viņu novākt no ceļa.
Turklāt par Rasputina patieso būtību eksistē divas kardināli atšķirīgas versijas – kamēr vieni viņu pasludinājuši par visu laiku lielāko seksuālo maniaku, kurš visu Pēterburgu saindējis ar orģijām, citi tikpat kaismīgi aizstāv viedokli, ka pēdējais laiks kanonizēt Rasputinu par svēto, jo viņš bijis īstens dieva jērs, kurš nepatiesi apmelots. Ezoteriķi uzsver, ka Rasputina horoskops esot ļoti līdzīgs Hitlera horoskopam, pa Krieviju klīst leģenda, ka 1916. gadā nogalināts Rasputina dubultnieks, bet īstais nodzīvojis līdz 1943. gadam un regulāri konsultējis Staļinu... Un fonā kopš 1978. gada skan Boney M hits – Ra, Ra, Rasputin, Russia"s greatest love machine...
Sekss un svētceļojumi
Vēsturnieki atzīmē, ka pirmās mistifikācijas attiecināmas jau uz Rasputina dzimšanas gadu, kurš dažādos avotos svārstās no 1865. līdz 1872., arī datumu varam izvēlēties – 1., 10. vai 23. janvāris, vai arī 29. jūlijs. Tiesa, vismaz par dzimšanas vietu visi daudzmaz vienojušies – tas ir mazs ciematiņš Pokrovka Tjumeņas apgabalā; caur šo ciemu cara laikā gāja Toboļskas trakts, pa kuru trimdā devās dekabristi, un arī cara Nikolaja II ģimene savā pēdējā ceļā uz nošaušanu Jekaterinburgā esot piestājusi Rasputina dzimtajā vietā.
Mazais Griška (īstajā vārdā Grigorijs Jefimovičs Novihs) ne ar ko īpašu neesot izcēlies, līdz pēkšņi 12 gadu vecumā sajutis gaišreģa spējas un atmaskojis kādu zirgu zagli. Tiesa, tobrīd Griškam nenoticēja un viņu krietni iekaustīja, bet vēlāk viņu kaustīja arī par to, ka pats zirgus zadzis...
Avoti (to vidū arī Rasputina meita), kas pieturas pie versijas par Rasputinu kā seksa gigantu, vēsta, ka ciema meitenes bijušas kā trakas pēc Griškas, jo peldoties ieraudzījušas viņa vīrišķo lepnumu, bet 16 gadu vecumā krievu ģenerāļa sieva Irina Daņilovna Kubasova viņu ar varu (t.i., ar sešu kalpoņu palīdzību) ievilkusi savā gultā, un kopš tā laika Rasputins enerģiski meties jaunatklātajos seksa priekos. Viņš pat sapinies ar sektantiem, kuri sevi dēvēja par hlistiem un grēkus izpirka ar aizrautīgu grupveida seksu "mežā, šķūnī vai jebkura dalībnieka mājā".
Otra versija – 18 gadu vecumā Rasputins pirmoreiz devies svētceļojumā uz Verhoturas klosteri, vēlāk svētceļnieka gaitās aizkļuvis pat līdz Grieķijai un Jeruzālemei un pēc atgriešanās pasludinājis sevi par Dieva izredzētu dziednieku.
19 gadu vecumā Rasputins apprecēja Praskovju Fjodorovnu, un arī par viņu bērnu skaitu ziņas ir dažādas – septiņi, no kuriem vairāki nomiruši jau bērnībā, vai varbūt tikai trīs – dēls Dmitrijs, meitas Varvara un Marija vai Matrjona. Praskovja līdz mūža galam neesot izrādījusi ne mazāko greizsirdību pret vīra pielūdzēju pūli, teikdama: "Viņam pietiks spēka visām."
Krievu zemes balss
19. gadsimta pēdējos gados Rasputins jau bija tik veiksmīgi uzbūvējis savu imidžu, ka pie šā Sibīrijas analfabēta ļautiņi brauca no visām malām kā pie izcila dziednieka un brīnumdara. Ap to pašu laiku viņam parādījusies svētā Dievmāte, kura likusi Rasputinam doties uz Pēterburgu un izārstēt no hemofilijas cara Nikolaja II mazo dēlu Alekseju.
Pēterburgā Rasputins ieradās 1905. gadā. Pozitīvās versijas piekritēji apgalvo, ka viņa mērķis bija vākt naudu baznīcas celšanai dzimtajā ciemā. Jau drīz izplatījās baumas par vienkāršā zemnieka neparasto harismu, magnētisko spēku un caururbjošo skatienu; viņš kļuva par modes lietu aristokrātu aprindās un drīz nonāca arī cara galmā. No glaimiem un pielūgšanas nogurušie Nikolajs un Anna Fjodorovna kā patīkamu pārmaiņu uztvēra Rasputina apzināto prastumu, rupjību un familiaritāti, viņi to sauca par "krievu zemes balsi". Turklāt Rasputins patiešām prata apturēt mazā caradēla asiņošanas lēkmes, un cariene viņu dievināja kaut vai par to vien.
Raupjā stila dēļ Rasputinu aristokrāti joprojām dēvēja par Grišku, tomēr viņa ietekme galmā arvien palielinājās. Rasputina tuvās attiecības ar Pēterburgas aristokrātēm, kuras nemitīgi spietoja pravieša dzīvoklī, ļāva viņam labi orientēties galma intrigās un noslēpumos, tāpēc viņš izmantoja carienes labvēlību un pats par attiecīgu samaksu bīdīja izdevīgus cilvēkus vai idejas – mainīja ministrus un citas augstas amatpersonas, piemēram,
iecēlis par Toboļskas bīskapu savu draugu, lasītnepratēju zemnieku.
Savukārt Nikolajs II esot uzklausījis Rasputina padomus pat politikā – 1912. gadā Griška uz ceļiem lūdzies neiesaistīties Balkānu konfliktos, un tādā veidā par diviem gadiem attālinājis Pirmā pasaules kara sākumu. Sazvērestības teoriju piekritēji apgalvo, ka 1914. gadā, lai Rasputins atkal neiztraucētu Nikolaja II nodomus iesaistīties karā, nolemts Grišku nogalināt tajā pašā dienā un stundā, kad mira erchercogs Francis Ferdinands Sarajevā. Tajā laikā Rasputins nezin kāpēc bija atgriezies dzimtajā ciemā un gāja uz pastu, lai sūtītu kārtējo depešu caram, bet uz ielas viņu ar nazi sadūrusi "pustraka sifilītiķe" Hionija Guseva (cita versija – tā bijusi atriebība par sliktās slimības pielaišanu). Kamēr Rasputins cīnījās par dzīvību un "visa Krievija aizlūdza par viņu", Nikolajs II izsludināja vispārējo mobilizāciju, un sākās karš.
Dubultnieki un fotomontāžas
Rasputina aizstāvji apgalvo, ka nabaga atturībnieku un veģetārieti Grigoriju, kurš basām kājām staigājis pa svētvietām, ēdis reizi trīs dienās un nekad nav pārkāpis laulību, vispirms sākusi vajāt oficiālā baznīca, kuru viņš kritizējis par garīguma trūkumu. 1910. gadā sākusies organizēta vajāšanas kampaņa Pēterburgas laikrakstos, carienes galma dāma Tjutčeva esot sacerējusi veselu gūzmu frivolu anekdošu un netīru baumu, bet visvairāk centies kāds neizdevies mūks Iliodors Trufanovs, kurš sacerējis apmelojošu grāmatiņu Svētais velns, bet vēlāk strādājis Dzeržinska vadītajā čekā.
Šīs versijas piekritēji uzskata, ka visu Rasputina grēku bagāžu – seksuālās orģijas un policijas novērošanā fiksēto dzēruma ārdīšanos – sastrādājuši speciāli algoti dubultnieki, bet uz pornogrāfijas robežas balansējošie attēli avīzēs ir tikai veiklas fotomontāžas. Nomelnošanas kampaņas saknes iesniedzoties masonu organizācijas dzīlēs, kur nolemts sašūpot Krievijas impēriju, diskreditējot cara ģimenei tuvāko cilvēku – Grigoriju Rasputinu.
Vismaz vienā punktā abu versiju piekritēji ir vienprātīgi – 1916. gada beigās Rasputina ietekme Krievijas galmā bija tik liela, ka vadzis lūza, un tika nolemts viņu nogalināt. Sazvērestībā iesaistījās kņazs Fēlikss Jusupovs, Valsts Domes deputāts Vladimirs Puriškēvičs un cara brālēns lielkņazs Dmitrijs Pavlovičs. Viņi uzaicināja Rasputinu uz vakariņām ar skaisto cara radinieci kņazi Irēnu. Rasputina meita stāstījusi, ka iekšlietu ministrs Protopopovs brīdinājis Rasputinu par iecerēto slepkavību, bet viņš atteicis, ka to zina, un uzvilcis skaistāko zīda kreklu, kuru izšuvusi pati cariene.
Grišku noklapējuši!
Rasputins tika pacienāts ar kūkām un Madeiras vīnu, kas bija bagātīgi piesātināti ar ciānkāliju, taču inde neiedarbojās (20 gadus vēlāk ārsts Lazaverts atzinies, ka ciānkālija vietā lietojis aspirīnu). Tad kņazs Jusupovs šāva uz Rasputinu, bet upuris metās bēgt. Priekštelpā uz viņu izšāva arī Puriškēvičs, bet kāda versija vēsta, ka minētie sazvērnieki tikai izpildījuši plānu, kas dzimis britu izlūkdienesta vadībā, tāpēc liktenīgo šāvienu no slēptuves raidījis profesionāls britu izlūkdienesta killers, Jusupova koledžas biedrs Osvalds Rainers (Anglijas arhīvos saglabātās Rasputina līķa fotogrāfijās skaidri redzama brūce pierē, bet abi pirmie uzbrucēji šāva no aizmugures).
Lai nu kā, gar zemi upuris bija dabūts, tad viņu sasēja, iebāza maisā ar balastu un iemeta āliņģī. Sekcija liecina, ka šajā brīdī Rasputins vēl bijis dzīvs un miris noslīkstot. Drīz Pēterburgā izplatījušās baumas: "Grišku noklapējuši!", un daudzi skrējuši pasmelt svēto ūdeni no āliņģa, kurā iemests moceklis. Tālāk versijas atkal ir dažādas – vai nu maiss ar slīkoni uzpeldējis jau nākamajā rītā, vai arī atrasts tikai pēc divām dienām, turklāt nelaiķa labās rokas pirksti salikti svētījošā žestā.
Cariene Aleksandra Fjodorovna gauži apraudājusi savu mīluli un likusi apglabāt pie imperatora pils kapelas Carskoje Selo. Pēc Februāra revolūcijas pīšļi tika izrakti un pēc Kerenska pavēles sadedzināti, un arī šo procesu apvij leģendas – mašīna, kas veda zārku, ceļā salūzusi, bet dedzināšanas brīdī līķis zārkā esot piecēlies sēdus...
Runā, ka Rasputins skaidri zinājis savu likteni un nedēļu pirms nāves aizsūtījis caram savu novēlējumu, kurā izklāstījis savu priekšnojautu – līdz 1. janvārim viņš miršot, un no viņa nāves veida atkarīgs Krievijas impērijas liktenis. Ja slepkavas būs algoti zemnieki, "mani brāļi", tad caram nav no kā bīties, bet, ja Rasputinu nogalinās bajāri, tie vēl 25 gadus nenomazgās asinis no savām rokām un pametīs dzimteni, bet Krievijā sāksies brāļu karš, kas iznīcinās visu muižniecību. Savukārt, ja slepkavas būs cara radinieki, tad neviens no cara ģimenes nenodzīvos ilgāk par diviem gadiem. Jāatzīst, ka te nu Rasputinam izrādījās taisnība – 77 dienas pēc viņa nāves Nikolajs II tika gāzts no troņa, un drīz visa ģimene tika iznīcināta.
Dresētāja Maša
Sešus gadus pēc Rasputina nāves viņa atraitni ar bērniem izsūtīja uz ziemeļiem, un 1933. gadā Krievijā vairs nebija palicis neviens no viņa pēctečiem. Meita Matrjona apprecēja cara armijas virsnieku Solovjovu un emigrēja uz Franciju, tur viņa drīz kļuva par atraitni ar diviem bērniem, kuras vadīto ēstuvi izputināja trūcīgie emigranti, kas tur ēda uz krīta. Meklējot darbu, viņa satikusi amerikāņu cirka menedžeri, kurš teicis – ja ieiesi krātiņā pie lauvām, ņemšu tevi darbā. Matrjona pārmetusi krustu un iegājusi ar, tā kļūdama par dresētāju ar publikas piesaistīšanai domātu skatuves vārdu Marija Rasputina (gluži kā pašlaik Krievijā pazīstamā popdziedātāja Maša).
Pirms dažiem gadiem Krievijā pirmoreiz ieradās Matrjonas mazmeita Loransa Solovjoff, kura tikai 60 gadu vecumā paziņojusi draugiem, ka ir slavenā Rasputina mazmazmeita un tagad uzskata par savu misiju attaisnot nepatiesi nomelnoto senci. Pokrovskā viņa uzzināja, ka ciems ļoti labi prot izmantot slavenā novadnieka vārdu – Rasputina māja, kur padomju laikos bijusi gan slimnīca, gan saimniecības preču veikals, skola un sadzīves pakalpojumu kombināts, tagad gan ir nojaukta, bet jau 15 gadus ciemā darbojas Rasputina muzejs. Tūristu pieplūduma dēļ dzīve iet uz augšu – parādījies ūdensvads un gāze, beidzot noasfaltēts ceļš, izremontēta skola, Rasputina brendu uztur gan viesnīca un kafejnīca, gan agrobiznesa holdings.
Muzeja ekspozīcija izveidota arī Sanktpēterburgā, Jusupova apartamentos, kur ar sešu vaska figūru palīdzību inscenēta Rasputina nogalināšanas aina. Toties seksuālā monstra slavu spodrina nesen atvērtais erotikas muzejs, kura vadītājs Igors Kņazkins par vērtīgāko eksponātu dēvē 30 cm garo Rasputina peni – tūlīt pēc nāves pelēkais kardināls esot kastrēts, un viņa nogriezto vīrišķo lepnumu pulētā koka kastītē glabājusi kalpone, kura vēl 1968. gadā dzīvojusi Parīzē.
Ne Papanovs, ne Smoktunovskis
Par Grigoriju Rasputinu sacerēts ārkārtīgi daudz stāstu un leģendu, rakstīti romāni, uzņemtas filmas. Slavenāko no filmām Pokrovkas iedzīvotāji esot demonstratīvi ignorējuši – viņiem nepatika dēmoniskais tēls, kuru Elema Kļimova filmā Agonija (1981) tēloja Aleksejs Petrenko. Starp citu, uz Rasputina lomu pretendēja arī Mihails Uļjanovs, Anatolijs Papanovs un Inokentijs Smoktunovskis, bet galīgo izvēli Kļimovs esot pārbaudījis pie ekstrasensiem. Carienes Aleksandras Fjodorovnas lomu šajā filmā nospēlēja mūsu pašu skatuves karaliene Velta Līne, filma saņēma FIPRESCI balvu Venēcijas festivālā. Savukārt 2004.gadā ASV iznāca Džiljermo del Toro filma pēc Maika Minjolas komiksa Hellboy, kur Rasputins darbojas gan mūsdienās, gan 1944. gadā kopā ar esesieti Ilzi.
Rasputina leģendu apķērīgi izmantoja arī slavenais daudzrakstītājs Valentīns Pikulis – viņa romāna Nešķīstais spēks fragmenti žurnālā Naš sovremeņņik 1979. gadā izsauca sašutuma vētru gan starp Rasputina, gan pat krievu valodas un literatūras aizstāvjiem. Un, protams, visvairāk Rasputina vārda popularizēšanai izdarījusi grupa Boney M – nu jau gandrīz trīsdesmit gadus jebkurā pasaules malā zināms, ka viņš bijis "krievu karalienes mīļākais" un "Krievijas lielākā seksmašīna"...