Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtības. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Aso izjūtu cienītājiem – lēcieni no tramplīna

Skaists sporta veids – šādu apgalvojumu nākas dzirdēt no līdzjutējiem, kuri, teiksim, Eurosport kanālā seko līdzi Pasaules kausa izcīņai vai Četru tramplīnu turnejai tramplīnlēkšanā.

Kur nu vēl labāk piepildīt vēlmi lidot bez spārniem, ja ne šajā sporta veidā, kas ir visnotaļ populārs daudzās valstīs, kurās ziemas sniegs nav retums. No tramplīna uz slēpēm lidojuši arī latvieši, un Latvijas rekords ir 102 metri. Diemžēl tramplīnlēkšana pie mums jau ir aizmirsts un ļoti grūti – ja tas vispār iespējams – reanimējams sporta veids. Savukārt pasaulē emancipācijas laikā savas sacensības rīko arī asu izjūtu cienītājas, un jau tuvākajā laikā viņām notiks pasaules čempionāts.

Pirmie, protams, norvēģi

Tramplīnlēkšanas un arī daudzu citu ziemas olimpisko sporta veidu pirmsākumi meklējami Norvēģijā. Ir ziņas par pirmajiem lēcieniem (tolaik, protams, no dabiskā tramplīna – klints izvirzījuma) tālajos 19. gs. četrdesmitajos gados. Pateikties par jaunā sporta veida dzimšanu varam kalnu slēpošanas slalomam, jo sākumā lēcieni bija daļa no šī sporta veida. Saskarsme ar zemi pēc ne pārāk tālā lidojuma notika uz līdzenas virsmas, un tikai vēlāk radās ideja par piezemēšanos nogāzē. Pirmsākumos arī nevajadzēja censties aizlēkt īpaši tālu, jo tika vērtēts lēciena augstums. Sportists, atrāvies no kalna izvirzījuma, sparīgi savicināja rokas, lai paceltos maksimāli augstu. Rezultātus pēc lēciena tāluma sāka vērtēt tikai no 1868. gada. Par oficiālo šī sporta veida dzimšanas gadu uzskatāms 1862., kad Trīsilā notika pirmās reģistrētās sacensības, bet par tā tēvu – norvēģis Sondre Norheims, kurš reiz spēja pāri klints radzei bez piezemēšanās aizlidot 30 metrus. Šis rekords noturējās vairāk nekā trīs gadu desmitus; sacensības notika reti, rezultāti auga lēni.

Ap gadsimtu miju norvēģis Bjerne Nīlsens pirmo reizi nodemonstrēja klasisko lēcienu no tramplīna, piezemējoties pie 17 metru atzīmes, bet 1902. gadā Nils Hjestvangs rezultātu uzlaboja līdz 41 metram. Nedaudz vēlāk amerikānis Herberts Smits Davosā (Šveice) tika līdz 45 metriem.

Pēc Pirmā pasaules kara tramplīnlēkšanā notika pirmā lielā revolūcija. Pateicoties divu norvēģu – Jakoba Tulina Tamsa un Zigmunda Rūda (viens no trim brāļiem, šī sporta veida slaveniem pārstāvjiem) – izgudrojumam, lidojuma tālumu varēja ievērojami palielināt - no 45 līdz pat 100 metriem. Šo lēkšanas veidu (sportista ķermenis nedaudz pavirzīts uz priekšu, tuvinot to paralēli novietotajām slēpēm, bet rokas aerodinamiskā efekta palielināšanai izvirzītas uz priekšu un paceltas plecu augstumā) nosauca par Kongsbergeras tehniku – pēc tā rašanās vietas. Šādā veidā sportisti lidoja līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad šveicietis Andreass Dīšers ieviesa jauninājumu – ķermenis tika pieliekts vēl tuvāk slēpēm, tādējādi it kā sēdinot to uz gaisa spilvena, bet rokas ciešāk piekļautas sāniem.

Tālu, vēl tālāk...

Vairāk nekā

200 metru

Līdz pat 1954. gadam visās sacensībās dominēja norvēģi, taču tad negaidīti stafeti pārņēma somi, kuri attīstīja Dīšera izgudrojumu, turklāt paši piedāvāja elastīgākas zābaka un slēpes saķeres atsperes, kuras ar papildu gaisa pieplūdumu ļāva palielināt pacēlājspēku, sportistam atraujoties no tramplīna.

Vēl vienu revolūciju, pagaidām pēdējo, tramplīnlēkšanā sarūpēja zviedrs Jans Boklevs, 1985. gadā nodemonstrējot V veida lēcienus, pēc atraušanās no tramplīna izplešot slēpes un palielinot lidojuma tālumu. Tiesneši pret šo jauninājumu sākumā bija visnotaļ skarbi, par lēciena tehniku liekot zemas atzīmes (par izpildījuma tehniku tās sāka piešķirt no 1945. gada, pieplusojot lēciena tālumam), tomēr Boklevs to kompensēja ar varen tāliem lidojumiem. Līdz tam mazpazīstamais zviedrs 1988./1989. gada sezonā kļuva par Pasaules kausa ieguvēju, bet viņa stilu pakāpeniski pārņēma pārējie sportisti.

Līdz ar lēkšanas tehnikas attīstību soli uz priekšu sportistu drošības virzienā spēra arī paši tramplīni – tie tika izstiepti. Iepriekš, slēpotājam piezemējoties, sitiena spēks līdzinājās pat 500 kilogramiem. Varat iedomāties, ko nācās izturēt sportista kājām! Protams, traumas nebija retums. Tagad, atraujoties no tramplīna, sportisti ķer gaisa plūsmu, plivinoties gluži kā planieri, bet piezemēšanās notiek pa pieskari.

Pateicoties izpildījuma tehnikas attīstībai, sportistu labākai sagatavotībai, tam, ka izveidoti moderni tramplīni un arī slēpju ražotāji nav gulējuši uz lauriem, lidojumi kļuva aizvien tālāki. Dažkārt no lielajiem tramplīniem drosminieki treniņos aizlidoja pat pāri 240 metru atzīmei (skaitot no atraušanās vietas līdz piezemēšanās punktam). 1994. gada 17. martā austrietis Andreass Goldbergers kļuva par pirmo sportistu, kas sacensībās spēja tikt pāri 200 metru robežai, sasniedzot 202 m atzīmi. Oficiāli reģistrētais pasaules rekords ir 239 metri, un šo rezultātu 2005. gada 20. martā vienā no lielākajiem tramplīniem pasaulē Planicā (Slovēnija), kur divsimtniekam pirmais pāri tika Goldbergers, sasniedza norvēģis Bjerns Einars Romorens.

Dāmām olimpiādi pagaidām atsaka

Lai apmierinātu ekstrēmās tramplīnlēkšanas cienītājus, kopš 1972. gada ik otro ziemu notiek pasaules čempionāts lidojumos uz slēpēm. Protams, no attiecīgiem tramplīniem, kādu pasaulē ir tikai seši (ar kritisko atzīmi – to apzīmē ar burtu K – 185 un vairāk metrus). Lielākais atrodas Planicā, bet vēl ir Vikerzundā (Norvēģija), Oberstdorfā (Vācija), Kulmā (Austrija) un Harašovā (Čehija). Kūperkrīkas tramplīns ASV patlaban tiek rekonstruēts, lai atbilstu FIS prasībām.

Skaidrs, ka ne visi ir tik drosmīgi – mirstīgajiem ir Pasaules kausa izcīņa uz tradicionālajiem K-90 (parastais) un K-120 (lielais) tramplīniem. Tomēr arī te rezultāti strauji aug, tāpēc sacīkšu rīkotāji bieži vien, lai izvairītos no iespējamām sportistu traumām, kuru jau tāpat, īpaši vējainā laikā, netrūkst, pavirza uz leju starta estakādi.

Pazīstamākās un populārākās tramplīnlēkšanas sacensības pasaulē ir Četru tramplīnu turneja, kas katru gadu notiek divos Vācijas (Oberstdorfa un Gārmiša) un divos Austrijas (Insbruka, Bišofshofena) tramplīnos. Labāko nosaka, summējot visu četru startu rezultātus. Turnejai atzīmējot 50. gadskārtu (2001./2002. gada sezona), Svens Hanevalds kļuva par pirmo sportistu, kas uzvarējis visās četrās vienas turnejas sacensībās. Arī šogad (cerams, laika apstākļi atļaus) neiztikt bez šīm iecienītajām sacensībām (gadumija nav bagāta ar sporta notikumiem, bet turnejas sacīkstes pulcē vairāk nekā 100 000 līdzjutēju arēnās un daudzus miljonus pie TV ekrāniem), kas sāksies 29. decembrī Bavārijā, Oberstdorfā, un 6. janvārī noslēgsies Austrijā, Bišofshofenā.

Par to, cik strauju izaugsmi piedzīvo tramplīnlēkšana, liecina kaut vai fakts, ka aizvien uzstājīgāk savas ambīcijas piesaka daiļā dzimuma pārstāves, kuras savos lēcienos jau pārsniegušas 100 metru atzīmi. Sieviešu tramplīnlēkšana ir populāra daudzās valstīs – gan Norvēģijā un Viduseiropas zemēs, gan Ziemeļamerikā un Japānā. FIS ir reģistrētas 49 tramplīnlēcējas, kurām nozīmīgākās sacensības ir Kontinentālā kausa izcīņa. Šā gada maijā FIS nolēma piedāvāt Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai iekļaut sieviešu tramplīnlēkšanu 2010. gada Vankūveras ziemas spēļu programmā (Kanādā dāmas lec ļoti labi), taču IOC novembra beigās šo priekšlikumu noraidīja, aizbildinoties ar to, ka šis sporta veids daiļajam dzimumam ir pārāk bīstams, turklāt sportistu un pārstāvēto valstu esot par maz. Dāmām atliek vien cerēt uz 2014. gadu. "Šodien mēs raudājām, jo domājām, ka kļūsim par olimpietēm," atzina Kanādas komandas līdere, 15 gadus vecā Keitija Vilisa.

Riekstiņš sāka,

Pāvuliņš beidza

Latvijā pašlaik nav ne tikai sieviešu, bet pat vīriešu tramplīnlēkšanas, lai gan savulaik bija tramplīni un notika sacensības. Latvijas tramplīnlēkšanas pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad entuziastu grupa ar pazīstamo slēpotāju Albertu Riekstiņu priekšgalā paralēli savam tradicionālajam veidam izmēģināja arī, ko nozīmē lidojums. Viņi startēja gan tramplīnā, gan divcīņā (slēpošanas apvienojums ar tramplīnlēkšanu – arī visnotaļ populārs sporta veids mūsdienās, kas ir iekļauts olimpiskajā programmā). Tolaik Latvijā tramplīnus (mazos) par tādiem vārda tiešajā nozīmē nosaukt bija pagrūti – par 20 metriem tālāk neviens nespēja tikt. Divi pirmskara entuziasti – Aleksandrs Celms un Oto Kalējs – par savu aizraušanos neaizmirsa arī pēckara periodā. A. Celms Latvijas čempiona zelta medaļu izcīnīja gan 1941., gan 1945. gadā, bet pēdējoreiz, būdams jau krietni gados, uz pjedestāla augstākā pakāpiena stājās 1957. gadā. Pēckara Latvijā tramplīnlēkšana bija amatieru līmenī, ar to nodarbojās vairāk nekā pussimts interesentu. Dzirkstelīti iededza straujā tramplīnu būve 60. gados – savi tramplīni bija Pļaviņās, Siguldā, Ērgļos, Madonā, Talsos, Cēsīs, Tukumā, Šmerlī (Rīgā), Ogrē, Daugavpilī. Protams, ne no visiem varēja aizlēkt tālu. Jaudīgākie, tā saucamie lielie tramplīni atradās Siguldā un Pļaviņās. Tie būvēti sešdesmitajos gados, un no tiem jau varēja sasniegt pienācīgus tālumus. Piemēram, Tālis Pāvuliņš, kurš savulaik bija arī PSRS izlasē, siguldietī pievārēja 67,5, bet Pļaviņās – 64,6 metrus.

Par nopietnu nodarbošanos ar tramplīnlēkšanu un divcīņu Lavijā varam runāt saistībā ar pieciem sportistiem – brāļiem Ivaru un Tāli Pāvuliņiem, Ēriku Drīliņu un brāļiem Mihailu un Gavrilu Jakovļeviem. Mihails Jakovļevs startēja līdz 1966. gadam, bet tad pievērsās trenera darbam. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados ļoti nopietna iekšējā konkurence bija starp brāļiem Pāvuliņiem un Drīliņu. Parasti zelta medaļu likteni izšķīra nieka tiesa. Talantīgākais un arī veiksmīgākais no šis trijotnes bija Tālis Pāvuliņš (tramplīnlēcēja gaitas sāka Talsos pie sava skolotāja Oļģerta Menteļa, bet pirmajā lēcienā aizlidoja nieka 16 metrus), kas PSRS izlases sastāvā pat gatavojās Saporo olimpiskajām spēlēm, taču netika iekļauts sastāvā.

Pēdējās sacensības – 1978. gadā Valmierā

Latvijas absolūtais rekords – 102 metri – pieder viņam. Tas sasniegts 1972. gadā Bakuriani PSRS kausa izcīņas sacensībās. "Treniņos lēcu vēl tālāk, taču šo rezultātu var uzskatīt par rekordu," atzīst T. Pāvuliņš.

Latvijā tramplīnlēkšana un divcīņa atradās sporta biedrības Vārpa paspārnē. Kamēr tā uzņēmās aizbildniecību, viss bija kārtībā. Taču septiņdesmitajos gados interese apsīka, lai gan sportotgribētāju netrūka. 1978. gadā Valmierā notika pēdējās sacensības tramplīnlēkšanā, un tajās piedalījās pusotrs desmits sportistu. "Tā jau bija pašdarbība. Var teikt, ka no šā brīža tramplīnlēkšana Latvijā beidza pastāvēt," atzīst T. Pāvuliņš, kurš tikai gadu iepriekš bija izcīnījis astoto vietu PSRS lauku sporta spēlēs. Var arī atgādināt, ka 1966. gadā Siguldā pie Pirtnieka tika uzbūvēts mākslīgais tramplīns, kurš bija noklāts ar slotiņām, un lēkt varēja arī vasarā (Eiropā vasaras tramplīnlēkšana uz mākslīgā seguma nav nekas neparasts). Tur trenējās PSRS izlase. Kad pienāca laiks tramplīnu restaurēt, līdzekļi neatradās. "Īpaši sāpīgi bija redzēt Latvijas tramplīnu bojāeju, jo paši bijām ieguldījuši milzu darbu, tos veidojot," atzīst T. Pāvuliņš. Viņš kopā ar bijušajiem kolēģiem, lai atjaunotu un popularizētu tramplīnlēkšanu un divcīņu, izveidojis biedrību SK Lidojošais slēpotājs. Nolūks ir skaidrs, taču ārkārtīgi grūti realizējams – nepieciešami prāvi līdzekļi, rēķinoties, ka tos atpelnīt diez vai būs iespējams, un arī ziemas mūs vairs nelutina. Jā, igauņiem ir – tepat Otepē, taču tā jau ir ķēde, kas nav piedzīvojusi pārrāvumu. Interesanti, ka arī Maskavā, metro stacijas Nagornaja rajonā, tiek būvēts unikāls sporta centrs ar trim tramplīniem. Bet viņiem jau naudas netrūkst, turklāt ir arī visnotaļ pieklājīga līmeņa sportisti. Mums vairs nav nekā, tikai veterāni un atmiņas.

***

Nacionālie rekordi tramplīnlēkšanā

Norvēģija Bjerns Einars Romorens 239 m

Somija Mati Hautameki 235,5 m

Austrija Andreass Vidhelcls 231 m

Krievija Dmitrijs Vasiļjevs 228 m

Vācija Mihaels Noimaijers 227,5 m

Slovēnija Roks Benkovičs 226 m

Latvija Tālis Pāvuliņš 102

4 Komentāri