RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Īstam nirējam akvalangs nav vajadzīgs

Sergejs Kuzņecovs/ Latgales Laiks 3

Nesen zemūdens medību cienītāju klubs rīkoja atklāto Daugavpils čempionātu frīdaivingā. Baseinā "Celtnieks" sapulcējās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji. Šāda līmeņa sacensības pirmo reizi notika ne tikai Daugavpilī, bet arī Latvijā. Pirmais mēģinājums notika 2006. gadā, kad klubs nolēma paskatīties, kas iznāks. Rezultātā pēc gada un pamatīgas gatavošanās uz Daugavpili atbrauca visu Baltijas valstu pārstāvji.

Kas ir frīdaivings?

Daugavpilī frīdaivings sāka attīstīties nesen, zemūdens medību klubā šo disciplīnu izmanto ne ilgāk par diviem gadiem. Boriss Batmanovs, kuram pateicoties Daugavpilī daivings attīstās, pastāstīja, par šādas niršanas plusiem un mīnusiem.

Frīdaivings ir niršana bez speciāla aprīkojuma, sakot vienkāršāk, – bez akvalanga. Cilvēks ūdenī atrodas tik ilgi, cik viņam to ļauj gaisa rezerves plaušās. Sacensību programmā bija trīs vingrinājumi: elpas aizturēšana. (Daugavpils rekordu 2006. gadā uzstādīja Sergejs Bogatkevičs – 4 minūtes 25 sekundes), peldēšana zem ūdens un 16 ieniršanas pa 25 metriem uz laiku. Nodarboties ar daivingu var jebkurā brīdī, vecuma ierobežojumu nav. Pakāpeniski katrs nosaka, ko viņam tas nozīmē, – hobiju vai sportu.

Frīdaivingu var uztvert dažādi. Piemēram, jauniešiem ir raksturīgs sportiskais gars, viņi tiecas pastāvīgi uzlabot savus rezultātus, uzstādīt rekordus. Savukārt vecāki cilvēki vienkārši gūt baudu, vērojot zemūdens pasauli. Kad cilvēks ir pieradis, viņš ūdenskrātuvē var pavadīt 5–6 stundas.

Boriss sarunas sākumā brīdināja, ka tas ir ekstremāls sporta veids un nekādā gadījumā ar to nedrīkst nodarboties vienatnē, jo sekas var būt pavisam bēdīgas. Turklāt niršana prasa gan fizisku, gan garīgu sasprindzinājumu. Tehnikas apgūšanas sākumstadijā fiziskā izturība ir pirmajā vietā. Turpmāk tiek risināti psiholoģiski jautājumi. Pirmajās niršanas reizēs cilvēka iztēle var radīt visdažādākos fantastiskos tēlus. Viens no veidiem, kā pārvarēt šīs barjeras, ir niršana naktīs.

Liela vērība tiek veltīta cilvēka fizioloģijai, jo īpaši izmaiņām, kuras notiek skābekļa trūkuma iespaidā. Katrs nirējs zina savu robežu un nekad nenolaidīsies dziļumā savu spēku robežās, jo viņam vēl ir jāatgriežas atpakaļ. Daugavpils kluba pieredzējušie nirēji zem ūdens var atrasties vidēji no vienas līdz pusotrai minūtei.

Šovasar Sventes ezerā, kur kādā vietā dziļums sasniedz 30 metrus, klubs plāno sarīkot pirmās sacensības dziļniršanā.

Viss sākas ar makšķerēšanu

Tā vai citādi, bet katrs niršanas cienītājs iziet trīs posmus: zemūdens medības, niršana ar akvalangu jeb daivings un frīdaivings. Visi kluba biedri šīs disciplīnas pārzina vienādā līmenī. Taču vairākums kluba biedru sāka ar zemūdens medībām. Būtībā tas ir tas pats frīdaivings, tikai ar citu mērķi – atrast un noķert zivi. Arī Boriss sāka ar makšķerēšanu.

niršanas sezonai nav pārtraukumu. Protams, aktīvākais periods sākas maijā, taču arī ziemā peldpleznas netiek liktas malā. Treniņi notiek baseinā. Martā ieplānotas jau tradicionālās zemledus niršanas ar akvalangu.

Lai gan Latgali dēvē par zilo ezeru zemi, vietējās ūdenskrātuves nav visai piemērotas, redzamība – tikai 2–3 metri. Visdzidrākais ir Sventes ezers, taču tas ir arī visaukstākais. Tāpēc nirēji cenšas izmantot citas iespējas, piemēram, ziemā daudzi dodas uz Vidusjūru vai Sarkano jūru. Pēdējā laikā tiek apgūti arī ziemeļi – B. Batmanovs izmēģinājis zemūdens medības Norvēģijā un ir ļoti apmierināts. Nākotnē ieplānota iepazīšanās ar Karēlijas ezeriem.

Vai ūdenslīdēji meklē bagātības?

Bez brīnišķīgajām zemūdens ainavām daudzu prātus satrauc domas par nogrimušiem kuģiem un milzīgām bagātībām jūras dibenā. Taču diezin vai Latgales ezeros būtu atrodami spāņu kuģi vai pirātu fregates. Taču daži nirēji tomēr cenšas kaut ko atrast.

Vairākums atradumu saistās ar Otro pasaules karu. Taču, lai gūtu rezultātu, vajadzīgi lieli tēriņi, jo kaut ko atrast pusgadsimtu vecās dūņās nav viegli. Visbiežāk tiek atrasti plastmasas priekšmeti, celofāns un stikls, tāpēc daiveri lielāku uzmanību veltī ezeru attīrīšanai.

Jau tradicionāli maijā Daugavpils kluba biedri iztīra vienu no ūdenskrātuvēm. Pērn tika sakopta krasta līnija. Savukārt dibens bija tik stipri piesārņots, ka daiveri nespēja vilkt ārā visu, kas atradās dibenā. Diemžēl, vairākums pilsētnieku pret dabu izturas barbariski un bezatbildīgi, par kultūru šeit vispār nav ko runāt. Piemēram, no Ruģeļu ūdenskrātuves akvalangisti izcēla pat kravas auto riepu.

Vēlēsim panākumus mūsu draiveriem, kuri, gūstot baudu no zemūdens pasaules, cenšas saglabāt tās skaistumu.

Igaunija
3 Komentāri