Visums, kas radīts cilvēkam (57)

Kādā siltā vasaras pēcpusdienā Palo Alto pilsētā, Kalifornijā man atklājās grandiozs kosmisks noslēpums, kad es tur ierados, lai tiktos ar fiziķi futūristu Andreju Lindi.

Diena šķiet pavisam ikdienišķa. Riteņbraucēji manevrē starp automašīnām, un oranžas magones zied sausajos, brūnajos pakalnos Lindes ofisa tuvumā Stanfordas universitātes teritorijā. Pilnīgi viss, līdz pat fotoniem, kas izgaismo apkārtni pēc 8 minūšu lidojuma no Saules, liecina par neparastu, ar Visumu saistītu, faktu: tā pamatparametri ir pārdabiski piemēroti dzīvībai. Pamainiet fizikas likumus kaut pavisam nedaudz, un šajā universā dzīvība, kādu mēs to pazīstam, neeksistētu.

Apskatīsim tikai divas iespējamas izmaiņas. Atomi sastāv no protoniem, neitroniem un elektroniem. Ja protoni būtu kaut 0,2% smagāki, nekā tie patiesībā ir, tie būtu nestabili un sabruktu vienkāršākās daļiņās. Atomi, un līdz ar to arī mēs, neeksistētu. Ja gravitācija būtu nedaudz spēcīgāka, sekas būtu tikpat drūmas. Lielāks gravitācijas spēks saspiestu zvaigznes spēcīgāk, padarot tās mazākas, karstākas un blīvākas.

Tā vietā, lai zvaigznes evolucionētu miljardu gadu garumā, tās sadedzinātu savu degvielu dažu miljonu gadu laikā, izdegot daudz ātrāk, nekā būtu nepieciešams dzīvības evolūcijai. Šādu piemēru universa dzīvībai piemērotajām īpašībām ir daudz - tik daudz, ka fiziķi tās vairs nevar uzskatīt par sagadīšanos.

Ja šie kosmiskie parametri būtu nedaudz savādāki, dzīvība tāda, kādu mēs to pazīstam, nebūtu iespējama. Daži piemēri.

- Zvaigznes, tādas kā mūsu Saule, savu enerģiju iegūst, no diviem ūdeņraža atomiem sintezējot hēlija atomu. Šīs reakcijas rezultātā 0,007% ūdeņraža atomu masas pāriet enerģijā saskaņā ar e=mc2. Bet, ja šis procents būtu, piemēram, 0,006 vai 0,008, universs dzīvības evolūcijai būtu daudz nepiemērotāks. Pirmajā gadījumā (0,006%) universs būtu pildīts tikai ar ūdeņradi, otrajā gadījumā (0,008%) universā vispār nebūtu ne ūdeņraža (un līdz ar to arī ūdens), ne Saulei līdzīgu zvaigžņu.

- Agrīnais universs bija smalki sabalansēts starp galēju izplešanos un iespēju kolapsēt. Ja universā būtu vairāk matērijas, papildu gravitācijas spēks izraisītu tā kolapsu. Ja matērijas būtu mazāk, universs izplestos tik ātri, ka galaktikām nepietiktu laika izveidoties.

- Ja matērija universā būtu sadalījusies vienmērīgāk, tā nesaliptu kopā, veidojot galaktikas. Savukārt, ja matērijas sadalījums būtu nevienmērīgāks, kā tas ir, matērija ātri sabiezētu, veidojot melnos caurumus.

- Atomu kodolu kopā satur stiprā mijiedarbība. Ja stiprās mijiedarbības spēks būtu nedaudz spēcīgāks, visi protoni agrīnajā universā atdalītos viens no otra un līdz ar to nepastāvētu ūdeņradis, kas kalpo kā degviela zvaigznēm. Nebūtu arī ūdens, un līdz ar to arī dzīvības.

„Mēs redzam daudz patiešām dīvainu sakritību, un visas sakritības ir tādas, kas padara dzīvības pastāvēšanu iespējamu,” saka Linde.

Fiziķiem nepatīk sakritības. Vēl mazāk tiem patīk uzskats, ka dzīvība kaut kādā veidā ir galvenais fenomens universā, turklāt jaunākie atklājumi konfrontē fiziķus tieši ar šādu ideju. Dzīvība, šķiet, nav gadījuma komponente universā, kas radusies no nejaušas ķīmiskas putras uz vientuļas planētas universa nomalē, lai ilgtu dažus kosmiskā pulksteņa tikšķus. Savdabīgi, bet šķiet, ka nevis mēs esam piemēroti universam, bet universs ir piemērots mums.

Sauciet to par laimīgu sagadīšanos, mistēriju vai brīnumu, vai arī par lielāko fizikas problēmu.

Nevēloties piesaukt labvēlīgu radītāju, daudzi fiziķi redz tikai vienu iespējamu risinājumu: mūsu universs varētu būt viens no, iespējams, bezgalīgi daudziem universiem neaptverami milzīgā Multiversā. Lielākā daļa pārējo universu ir tukši, bet dažos, tādos kā mūsējā, ir dzīvībai piemēroti apstākļi.

Ideja ir apstrīdama. Kritiķi saka, ka šī teorija pat nav novērtējama kā zinātniska, jo citu universu eksistence nav ne pierādāma, ne atspēkojama. Atbalstītāji savukārt argumentē, ka, vai nu mums tas patīk, vai ne, Multiverss varētu būt vienīgais nereliģiozais izskaidrojums tā sauktajai noregulēšanas problēmai - mulsinošajiem novērojumiem, ka universa likumi izskatās „uzstādīti” tā, lai veicinātu dzīvības rašanos.

„Man šķiet, ka daudzu universu eksistence ir loģiska iespēja,” saka Linde. „Jūs varētu teikt: varbūt tā ir mistiska sagadīšanās vai varbūt dievs radīja universu mums. Nezinu par dievu, bet universs varētu reproducēt sevi bezgalīgi visās tā iespējamās izpausmēs.”

Linde ir atlaidies gultā, atlabstot pēc kritiena no velosipēda, kurā zinātnieks salauza kreisās plaukstas locītavu. Ieģipsētā kreisā roka ir atbalstīta spilvenā. Linde ir robusti veidots, ar bieziem, pelēkiem, pierei pāri krītošiem matiem; diez vai viņā varētu atpazīt vīru, kas lielāko daļu sava laika pavada, domājot par tālām pasaulēm. Patlaban, ignorējot savu savainojumu, viņš uzskaita kosmiskās sakritības, kas padara iespējamu dzīvības eksistenci.

„Un, ja mēs dubultotu elektrona masu, dzīvība tāda, kādu mēs to pazīstam, izzustu. Ja mēs mainītu protonu un elektronu mijiedarbības spēku, dzīvība izzustu. Kāpēc pastāv trīs telpas un viena laika dimensija? Ja mums būtu četras telpas dimensijas un viena laika dimensija, planetārās sistēmas būtu nestabilas un dzīvība, līdzīga mūsējai, nebūtu iespējama. Ja mums būtu divas telpas un viena laika dimensija, mēs neeksistētu,” Linde saka.

Ideja, ka Universs ir radīts mums, jeb antropais princips, parādījās 1973. gadā, kad Brendons Kārters, tolaik Kembridžas Universitātes fiziķis, uzstājās Polijā, konferencē par godu Kopernikam, 16. gadsimta astronomam, kurš uzskatīja, ka Saule, nevis Zeme, ir universa centrs. Kārters piedāvāja ideju, ka pilnīgi nejaušu likumu izvēle atstātu Universu tumšu un mirušu, ka tieši dzīvība ierobežo vērtību robežas, kādas varētu būt fizikālajām konstantēm. Izbīdot dzīvību rampu gaismā, turklāt Kopernikam veltītā konferencē, Kārters nostājās pretī zinātniskajam pasaules uzskatam, kurš radās pirms 500 gadiem, kad poļu zinātnieks nostūma Zemi un cilvēci no centrālās skatuves pasaules uzbūvē.

Kārters piedāvāja divas antropā principa interpretācijas. Vājais antropais princips vienkārši saka, ka mēs dzīvojam īpašā laikā un vietā Universā, kur dzīvība ir iespējama. Dzīvība neizdzīvotu agrīnajās universa stadijās, kad dzima zvaigznes, tādēļ universam vajadzēja sasniegt noteiktu vecumu un stāvokli, lai varētu rasties dzīvība.

Stiprais antropais princips pauž daudz spēcīgāku apgalvojumu. Tas apgalvo, ka fizikas likumi paši par sevi ir tendēti uz dzīvību. Citējot Frīmenu Daisonu, slavenu Prinstonas Universitātes fiziķi, stiprais antropais princips nozīmē to, ka „Universs zināja, ka mēs atnāksim”.

Antropais princips nīkuļoja daudzus gadus zinātnes nomalē. Fiziķi to uzskatīja par interesantu ideju, bet patiesi svarīgie notikumi norisinājās citur. 1970. gadā Linde, tolaik profesors prestižajā Ļebedeva vārdā nosauktajā Fizikas institūtā Maskavā, bija šo svarīgo notikumu epicentrā. Tolaik viņu pilnīgi neinteresēja antropais princips; viņš centās izprast Lielā Sprādziena fiziku. Linde un citi zinātnieki zināja, ka kaut kā pietrūkst vispārpieņemtajā Lielā Sprādziena teorijā, jo tā nespēja izskaidrot mīklainu faktu - universa vienveidību visos tā virzienos.

Pārsteidzoši, bet kosmosa temperatūra visur ir vienāda – 2,7 grādi virs absolūtās nulles. Kā gan dažādiem universa reģioniem, kurus šķir milzīgi attālumi, var būt vienāda temperatūra?

Saskaņā ar standarta Lielā Sprādziena modeli tā tam nevajadzētu būt. Universs atdziest kopš mirkļa, kad tas radās Lielajā Sprādzienā. Te rodas problēma. Lai visums sasniegtu visur vienādu temperatūru, starp dažādiem universa reģioniem būtu jānotiek siltumapmaiņai, tieši tāpat kā ledus gabaliņiem un karstai tējai ir jāsatiekas, lai rastos vienmērīgas temperatūras ledus tēja. Bet saskaņā ar Einšteinu nekas, arī siltums, nevar pārvietoties ātrāk par c. Standarta Lielā Sprādziena teorijā vienkārši nepietiek laika kopš universa rašanās, lai notiktu iepriekš minētā siltumapmaiņa starp visiem universa reģioniem un tie atdzistu līdz vienādai temperatūrai.

Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta fiziķis Alans Guts 1981. gadā atrada dzīvotspējīgu, lai arī nepilnīgu, risinājumu iepriekšminētajai mīklai. Nedaudz vēlāk Linde pabeidza Alana Guta iesākto, veicot uzlabojumus un novēršot minētos trūkumus. Īsi sakot, Guts un Linde pieņēma, ka universā notika kolosāla izplešanās spazma tā eksistences pirmajos mirkļos, fenomens, ko šodien saucam par inflāciju. Mūsdienās vispārēji atzīta kā Lielā Sprādziena standarta versija, inflācijas teorija pieņem, ka universa reģioni, kurus tagad šķir miljardiem gaismas gadu, reiz bija pietiekami tuvu viens otram, lai norisinātos siltumapmaiņa un tiktu sasniegta vienāda temperatūra, pirms šie reģioni tika palielināti mega pakāpēs.

Astoņdesmito gadu vidū Linde un Tuftas Universitātes fiziķis Alekss Vilenkins piedāvāja jaunu ideju, kas līdz pat šim brīdim ir tikpat strīdīga, kā tās parādīšanās brīdī. Viņi pieņēma, ka inflācija nav vienreizējs process, bet gan regulāra parādība universā, kas notiek joprojām. Dažādi kosmosa apgabali var būt pakļauti inflācijai un tās rezultātā veido būtībā atsevišķus universus. Savukārt arī katrā no šiem jaunizveidotajiem universiem atkārtosies process, ko Linde dēvē par mūžīgo haotisko inflāciju.

Pēdējo divdesmit gadu laikā Linde ir veltījis daudz laika, uzlabojot šo ideju un parādot, ka pastāv liela iespēja, ka katrā no jaunajiem universiem fizikas likumi var būt pilnīgi citādāki, nekā tie ir mūsu universā. Lindes teorija dod arī dabisku antropā principa skaidrojumu. Ja pastāv milzīgs universu daudzums, katrs ar saviem parametriem, pilnīgi nejauša gadījuma rezultātā vienam no tiem vajadzētu būt pareizajai parametru kombinācijai, lai rastos zvaigznes, planētas un dzīvība.

„Kādā citā universā cilvēki redzēs savādākus fizikas likumus,” saka Linde. „ Viņi neredzēs mūsu universu, bet gan tikai savējo. Viņi palūkosies apkārt un teiks: "Te ir mūsu universs, un mums ir jārada teorija, kas paredz, ka mūsu universam ir jābūt tādam, kādu mēs to redzam, jo pretējā gadījumā tā nebūs pilnīga." Bet – tas nebūtu pareizais ceļš, jo tajā universā tie cilvēki ir gadījuma pēc.”

Lielākā daļa fiziķu šaubījās. Nebija pietiekami daudz iemeslu, lai noticētu citu universu eksistencei, - vismaz ne līdz jaunajam gadu tūkstotim, kad astronomi veica vienu no svarīgākajiem atklājumiem zinātnes vēsturē.

1998. gadā divas zinātnieku komandas, novērojot tālu supernovu eksplozijas, konstatēja, ka Universa izplešanās ir paātrināta. Atklājums bija mulsinošs. Gandrīz ikviens sagaidīja, ka Universa izplešanās, kas sākās Lielā Sprādziena brīdī, pakāpeniski palēnināsies galaktiku kopējā gravitācijas spēka un pārējās matērijas ietekmē. Šķiet, ka pastāv nezināma veida enerģija, kuru fiziķi sauc vienkārši par tumšo enerģiju, kas paātrina izplešanos. Sākumā daudzi kosmologi ļoti skeptiski raudzījās uz šo atklājumu, bet turpmākie novērojumi, izmantojot Habla teleskopu, kā arī neatkarīgi veikti Lielā Sprādziena mikroviļņu starojuma fona pētījumi, pilnībā apstiprināja tumšās enerģijas eksistenci.

Ne jau pats fakts, ka vakuums satur enerģiju, pārsteidza fiziķus. Jau kopš kvantu mehānikas dzimšanas 1920. gados bija zināms, ka neskaitāms daudzums virtuālo daļiņu nepārtraukti rodas un beidz savu eksistenci mums visapkārt, sava veida mirgojošs fons, kura eksistenci mēs neievērojam. Tas, kas pārsteidz fiziķus, bija dīvaini specifiskais enerģijas daudzums. Tās bija tieši tik daudz, lai paātrinātu izplešanos, un tai pašā laikā ne pārāk daudz, lai universs sarautu sevi gabalos. Novērojamais tumšās enerģijas daudzums ir vēl viens no savādajiem, antropajam principam atbilstošajiem parametriem, kas ir kalibrēts tā, lai pieļautu planētu, zvaigžņu un mūsu eksistenci.

„Ja tumšā enerģija būtu kaut nedaudz lielāka, tā būtu pietiekama, lai nomāktu gravitāciju, kurai pateicoties rodas galaktikas, zvaigznes un planētas,” saka Stanfordas Universitātes fiziķis Leonards Sasskinds. „Tā ir viena no lielākajām fizikas mistērijām. Viss, ko varam apgalvot, ir - ja tumšā enerģija būtu lielāka, mūsu te nebūtu, lai par to domātu.”

Teksasas universitātes fiziķis, Nobela prēmijas laureāts Stīvens Vainbergs piekrīt: „Šis ir iestādījums jeb parametrs, kas šķiet ekstrēms, daudzējādi pārsniedzot to, ko jūs varētu iztēloties kā tīru sagadīšanos.”

Tumšā enerģija padara neiespējamu Multiversa teorijas ignoranci. Vēl viena fizikas teorija - stīgu teorija - atbalsta Multiversa ideju. Lai gan stīgu teorijai joprojām trūkst eksperimentālu pierādījumu, daudzi fiziķi uzskata, ka tā varētu būt labākais kandidāts visa visuma teorijai, visaptverošam universa aprakstam, sākot no kvarkiem un beidzot ar kvazāriem. Saskaņā ar stīgu teoriju, fiziskās realitātes pamatkomponentes nav daļiņas, bet gan vibrējošas mikrostīgas, kuru vibrāciju dažādās oscilācijas rada visas daļiņas un spēkus universā. Jo smagāka daļiņa, jo augstākas enerģijas vibrācija tai piemīt. Lai gan stīgu teorija ir ārkārtīgi kompleksa, lai tā būtu korekta, kopumā ir nepieciešamas 11 dimensijas, matemātiski tā pārliecinoši savij kopā visus zināmos fizikas likumus.

2000. gadā jauns teorētisks darbs mēģināja atrisināt stīgu teoriju. Džo Polčinskis (Kalifornijas Universitāte Santa Barbarā) un Rafaēls Bousso (Kalifornijas Universitāte Bērklijā) aprēķināja, ka stīgu teorijas pamatvienādojumiem ir astronomisks dažādu iespējamo risinājumu skaits – līdz pat desmit tūkstošajā pakāpē. Katrs atrisinājums reprezentē unikālu universa aprakstu. Tas savukārt nozīmē, ka gandrīz jebkurš eksperimentāls rezultāts saskanētu ar stīgu teoriju. To nekad nevarētu pierādīt kā pareizu vai nepareizu.

Daži kritiķi saka, ka šāds risinājumu daudzums apglabā stīgu teoriju kā zinātnisku ideju. Citiem tas nozīmē vēl vienu norādi uz to, ka Multiverss eksistē. Leonards Sasskinds, viens no vadošajiem Multiversa interpretācijas atbalstītājiem, domā, ka dažādie stīgu teorijas risinājumi varētu aprakstīt dažādus universus, kuri visi eksistē. Viņš uzskata, ka antropais princips, multiverss un stīgu teorija saplūst kopā, radot saskaņotu, lai arī ārkārtīgi dīvainu, jaunu pasaules uzskatu, kurā mūsu universs ir tikai viens no neskaitāmi daudziem, viens, kurš ir radies ar mūsu veida dzīvībai nepieciešamajiem parametriem.

„Daži to varētu saukt par stīgu teorijas pamatīgu izgāšanos, kad vienas teorijas vietā tā rada kaut ko, kas ir tik daudzveidīgs, ka mēs nespējam to apjaust,” sacīja Sasskinds. „Citi teiktu - o, tas ir tieši tas, ko mums vajag mūžīgai inflācijai, Multiversam, antropai domāšanai un tā tālāk.”

Lindes jaunākie pētījumi ir palīdzējuši nostiprināt saikni starp stīgu teoriju un Multiversu. Daži fiziķi jau agrāk izteica domu, ka papildu dimensijas stīgu teorijā ieņem galveno vietu, nosakot, kādas īpašības piemitīs jaunajiem, mūžīgās haotiskās inflācijas rezultātā radītajiem universiem. Kad rodas jauns universs, stīgu teorija paredz, ka tikai trīs telpas dimensijas izpletīsies, radot apdzīvojamu telpu. Pārējās telpas dimensijas paliks būtībā neredzamas, bet, neskatoties uz to, ietekmēs formu, kādu pieņems jaunais universs. Linde un viņa kolēģi izskaitļoja, kādā veidā neredzamās dimensijas paliek kompaktas un proponēja permutāciju miljardus, kas katra radītu unikālu universu.

Lindes idejas varbūt padara priekšstatu par Multiversu ticamāku, bet tās nepierāda pārējo universu eksistenci. Patiess izaicinājums ir atrast veidu, kā pierādīt citu universu eksistenci, ja jebkurš iedomājams eksperiments vai novērojums ir jāveic mūsu universa robežās. Vai vispār ir jēga runāt par citiem universiem, ja tos nav iespējams atklāt?

Šo jautājumu es uzdevu Kembridžas Universitātes astrofiziķim Martinam Rīsam. Mēs tikāmies viņa rezidencē Triniti koledžā, rietumu spārna telpās iepretim rūpīgi koptam pagalmam un auditorijai, kurā reiz strādāja Īzaks Ņūtons.

Rīss, sens Lindes ideju atbalstītājs, piekrīt, ka tieši novērot citus universus varbūt arī nekad neizdosies, bet ir pārliecināts, ka zinātnieki atradīs veidu, kā gūt pārliecinošus pierādījumus to eksistencei. Lai to panāktu, viņš saka, fiziķiem būs jāizveido multiversa teorija, kas dos jaunas, bet šoreiz eksperimentāli pārbaudāmas hipotēzes par mūsu novērojumiem pieejamo universu. Ja šādas teorijas pareģojumus attiecībā uz mūsu novērojumiem pieejamo universu apstiprinās eksperimenti, tad tas būs spēcīgs arguments par labu tam, ka šīs prognozes būtu pareizas arī attiecībā uz universiem, kas nav pieejami novērojumiem. Stīgu teorija joprojām vēl ir izstrādes stadijā, bet tā varētu veidot bāzi teorijai, par kuru runā Rīss.

„Ja teorija gūtu ticamību, izskaidrojot agrāk neizskaidrotas fizikālās pasaules īpašības, tad mums būtu jāuztver nopietni tās pieņēmumi, lai arī tie nebūtu tieši pārbaudāmi,” Rīss saka. „Pirms 50 gadiem mēs visi uztvērām Lielā Sprādziena teoriju kā visai spekulatīvu. Tagad Lielais Sprādziens, sākot no pirmās milisekundes, ir tikpat vispāratzīts kā jebkas attiecībā uz Zemes agrīno vēsturi.”

Stīgu teorija un Multiverss varētu tikt apstiprināti dažu nākamo gadu laikā, kad fiziķi sāks analizēt LHC datus. Ja stīgu teorija ir patiesa, tad LHC vajadzētu rasties milzu daudzumam jaunu daļiņu. Pastāv pat neliela iespēja, ka varētu atrast pierādījumus mistisko stīgu teorijas papildu dimensiju eksistencei. „Ja jūs konstatējat kaut ko, kas apstiprina noteiktus stīgu teorijas pieņēmumus, tad jums ir netieši pierādījumi Multiversa eksistencei,” saka Bernards Karrs, kosmologs Qeen Mary universitātē Londonā.

Atbalstu Multiversa idejai varētu rast arī ieplānotajās kosmiskajās misijās. Sasskinds domā, ka palīdzīgu roku varētu sniegt ESA nākamā gada sākumā palaišanai ieplānotais Planck satelīts. Daži Multiversa modeļi paredz, ka mūsu universam ir jābūt specifiskai ģeometrijai, kas izliec gaismas stara ceļu īpašā veidā, ko varētu konstatēt ar Planck satelītu, kurš veiks Lielā Sprādziena atstātās radiācijas analīzi. Ja Planck satelīta novērojumi atbilstu teorijas pieņēmumiem, tas varētu norādīt uz Multiversa eksistenci.

Kad es jautāju Lindem, vai fiziķi kādreiz spēs pierādīt Multiversa eksistenci, viņa atbilde ir vienkārša. „Nekas cits tik labi neatbilst faktiem,” viņš saka. „Mums nav alternatīva skaidrojuma tumšās enerģijas esamībai; mums nav cita izskaidrojuma tam, kāpēc elektrona masa ir tāda, kāda tā ir, kāpēc citi daļiņu parametri ir tādi, kādi tie ir. Paskatieties uz to plašāk. Mums ir eksperimentāli fakti, kuri atbilst vienai teorijai - Multiversa teorijai. Nevienai citai teorijai līdz šim fakti neatbilst. Es nesaku, ka daļiņu parametri neizbēgami pierāda Multiversa teorijas pareizību, bet jūs jautājāt man, vai tai ir eksperimentāli pierādījumi, un atbilde ir: jā. Arturs Konans Doils reiz teica: kad esat atmetuši visu neiespējamo, tam, kas paliek, lai arī tas būtu maz ticams, ir jābūt patiesam.”

Daudzi fiziķi Multiversa teoriju uzskata par izmisīgu mēģinājumu, kurš nav pieņemams tā nepierādāmības dēļ. Antropo principu kritiķi uzskata par soli atpakaļ, atgriešanos pie pasaules uzskata, kas universa centrā liek cilvēku, pie uzskata, ko Koperniks atspēkoja pirms pieciem gadsimtiem. Viņi saka, ka izmantot antropo principu daļiņu parametru skaidrošanai ir tas pats, kas teikt, ka kuģi tika radīti, lai vēžveidīgās jūras pīlītes varētu tiem pielipt.

„Ja jūs atļaujaties izvirzīt hipotēzes, izmantojot neierobežotu daudzumu dažādu pasauļu, jūs varat izskaidrot jebko,” saka Džons Polkinghorns, bijušais Kembridžas universitātes daļiņu fiziķis un ordinēts anglikāņu priesteris pēdējos 26 gadus. Ja teorija pieļauj, ka iespējams ir viss, tā neko neizskaidro; jebkā teorija nav tas pats, kas visa teorija, viņš piebilst.

Savukārt Multiversa teorijas atbalstītāji saka, ka kritiķi ir nepareizajā vēstures pusē. „Zinātnes attīstības gaitā universs ir kļuvis aizvien lielāks,” saka Karrs. „Mēs esam nogājuši ceļu no ģeocentrisma līdz heliocentrismam un tālāk līdz galaktocentrismam. Tad, deviņpadsmitā gadsimta divdesmitajos gados notika lielais lēciens, kad mēs aptvērām, ka mūsu galaktika nav viss universs. Multiversu es redzu kā nākamo progresa soli. Katrreiz, kad notika šāds lēciens, konservatīvā zinātnes daļa teica: tā nav zinātne. Vēsture atkārtojas.”

Ja Multiverss ir pēdējais solis revolūcijā, ko aizsāka Koperniks, un mūsu universs ir tikai smilšu grauds nebeidzamā megakosmosā, kur iederamies mēs, cilvēce? Ja mūsu universa dzīvībai labvēlīgie parametri ir tikai nejaušības rezultāts, tad ir kaut kas, kas neizbēgami rodas nebeidzamo universu fonā: kur te ir vajadzība pēc „regulētāja”, pēc dieva?

„Es nedomāju, ka ideja par Multiversu pilnībā izslēdz inteliģenta, labvēlīga radītāja pastāvēšanas iespēju,” Veinbergs saka. „Tā tikai atspēko vienu argumentu, kas liecina par labu šādai iespējai, tāpat kā Darvina evolūcijas teorija atcēla nepieciešamību pēc labvēlīga radītāja, lai saprastu kā attīstījās dzīvība visā tās dažādībā.”

No otras puses, ja Multiverss nepastāv, kur mēs nonākam? „Ja pastāv tikai viens universs,” Karrs saka, „jums varētu rasties nepieciešamība pēc regulētāja. Ja nevēlaties dievu, tad labāk izvēlieties Multiversu.”

Kas attiecas uz Lindi, viņš patlaban ir ieinteresējies par apziņas fenomenu un izteicis domu, ka apziņa varbūt ir viena no universa fundamentālajām komponentēm, tāpat kā laiks un telpa. Varbūt fizikālais universs, tā likumi un ar apziņu apveltīti novērotāji varētu būt viens vesels. Pilnīgam realitātes aprakstam vajadzētu saturēt visas trīs minētās komponentes, kuras, kā Linde pieņem, varēja rasties vienlaikus. „Bez kāda, kas novēro universu, tas patiesībā ir miris,” saka Linde.

Neskatoties uz savu pārliecību, Linde saminstinās, kad es jautāju, vai viņš patiešām domā, ka Multiversa ideja kādu dienu būs tikpat atzīta kā Lielā Sprādziena teorija vai Ņūtona gravitācija. „Es negribētu mēģināt paredzēt nākotni,” viņš atbild. „Reiz es mēģināju paredzēt pats savu nākotni. Es biju pārliecināts, ka miršu Zinātņu akadēmijas hospitālī Maskavā, netālu no manas darba vietas, kur veicu visas savas veselības pārbaudes. Reiz, kad gulēju slimnīcā, ārstējot čūlu, atlaidies savā gultā, domāju – šī ir vieta, kur es miršu. Kāpēc? Tāpēc, ka zināju – es vienmēr dzīvošu Krievijā. Maskava bija vienīgā vieta, kur es varēju nodarboties ar fiziku. Šis bija vienīgais Zinātņu akadēmijas hospitālis un tā tālāk. Viss bija iepriekš paredzams.

Tad es nonācu ASV. Vienā no maniem Maskavas apmeklējumiem es iegriezos Zinātņu akadēmijas hospitālī. Tas bija drupās. Koks auga uz tā jumta. Es skatījos uz to un domāju: ko gan mēs varam paredzēt, ko mēs varam zināt par nākotni?”

Tim Folger (Discover, december 2008, 52-58 lpp.)