Rīta aktivitātes sākas ar putras ēšanu un bļodiņas iemešanu upē. Laimīgā kārtā tā aizķeras aiz ledus kādā līkumā un es to atgūstu.
Agneses pārgājiena 2.diena - atņirgti suņu zobi un maldīšanās pa tumsu mežā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad mantas veiksmīgi sapakotas, dodos ceļā. Rīts ir dzestrs un saulains, solis diezgan raits. Vietām taciņas tādas kā Siguldas senlejā, un drīz vien jāsāk vilkt nost apģērbu, jo mugurā ir gandrīz visas manas drēbes.
Satieku igauņu puišus, kuri nakšņojuši kādā no atpūtas vietām, un viens no viņiem ļoti labi pārzina un var daudz pastāstīt par maršrutu, pa kuru eju. Pie puišu atstātās uguns pārģērbjos un dodos tālāk.
Kad noieti 30 km, ieturu pusdienas kādā no atpūtas vietām. Te varētu nakšņot, bet ir vēl agrs un
esmu nolēmusi pieveikt vēl 10 km līdz nākamajai vietai.
Un te sākas manas nedienas.
Viens posms pie Viru purva ir mainīts un nav tik labi marķēts kā visā maršrutā līdz šim. Es aizeju pa nepareizu ceļu un, lai nokļūtu pie ezera, kur grasos nakšņot, izmantoju GPS un Google maps.
Tas man «atmaksājas» ar diviem suņiem. Viens liels izskrien no meža un ierejas tieši man aiz muguras. Nobīstos, taču ar skaļu balsi un nūjas vicināšanu aizdzenu viņu prom.
Otrs man uzbrūk no «slēpņa». Skatos telefonā, kur man jāiet, un eju gar māju, rokās nesu cimdus un nūjas. Nepamanu suņa būdu tieši ceļa malā. Vilku šķirnes suns man, nikni riedams, metas virsū, un mani paglābj soma. Viņš iekož tajā divas reizes, un tad jau esmu ārā no viņa ķēdes teritorijas.
Pārbīlis ir liels, un es apraudos.
Man ir īpašas attiecības ar suņiem - kodējiem, un sevis paliek tik ļoti žēl. Eju un raudu, un tikai pēc brīža pamanu, ka esmu pazaudējusi vienu cimdu. Labi, ka ir otrs pāris, bet žēl, protams.
Sasniedzot naktsvietu, konstatēju, ka tur vēl pikniko divas kompānijas. Tas nebūtu nekas traks, bet viņi ir izlietojuši visu malku!!! Bez malkas es nevaru, un laiks vēl atļauj, dodos uz nākamo, 3,8 km attālumā esošo naktsvietu.
Paliek arvien grūtāk, esmu ceļā jau 10 stundas, un, ieraugot nākamo vietu, man dūša galīgi apskrienas. Aizsalis purva ezers, vakars krēslo, nevienas dzīvas dvēseles, viss pelēks un vientuļš. Nē, es te nevaru palikt!!! Teikšu godīgi - es nobīstos. Nezinu, no kā, bet zinu, ka negribu te nakšņot.
Eju tālāk. Vēl pēc 4 km jābūt vietai, kur es varu nakšņot. Šķērsoju purvu pa laipu, līdzīgi kā Ķemeros, saule riet, kļūst vēsāks, un es ceru ieraudzīt kādas mājas. Iešu un lūgšu, lai ielaiž mani pārnakšņot.
Noieti teju 50 km, un celt telti negribas nemaz.
Māju nav. Kļūst tikai tumšāks, uzlieku pieres lukturi un pa mazām, apledojušām takām virzos uz priekšu. Dzirdu savu elpu, cenšos iet ātri, taču tas nav viegli - saknes, ledus, kalniņi te augšā, te lejā. Pa vienu nākas šļūkt uz dibena un, turoties pie kokiem, ar lielo somu plecos, nūjām rokās, kaut kā tieku lejā.
Esmu ieslēgusi navigāciju, jo apmaldīties tumšā mežā ir pēdējais, ko es vēlos. Un beidzot - te tā ir. Nakšņošanas vieta, kurā vēl kuras dažas pagales un arī visa malka nav izlietota.
Pa tumsu laužu egļu zarus, ko paklāt zem telts, pēc iepriekšējās nakts salšanas esmu arī izdomājusi, kā to nosiltināt.
Viss notiek pieres luktura un pilnmēness gaismā. Baiļu man nav. Zinu, ka pēc iespējas ātrāk viss jāpadara, jāuzēd silta zupa un jāiet gulēt
Tā arī daru. Ir nedaudz siltāk nekā iepriekšējā naktī. Bet ir -4, pēc sajūtas (kā saka meteorologi)
-7 grādi un puse nakts paiet grozoties no vieniem sāniem uz otriem.
Dedzinu sveci, lai nedaudz kliedētu mitrumu, vai tas ko dod, nezinu.
Un tā plkst. 5:00 lienu laukā, drebinādamās iekuru izdzisušo uguni, gatavoju kafiju un vēl pa tumsu novācu telti, sapakoju somu un ceru, ka šādas ekstrēmas situācijas man vairs nebūs jāpiedzīvo.