Menu
RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Agneses 5. diena: nežēlīgi auksts, ugunskurs no pakaramajiem, siļķe brokastīs u.c.

Egoiste 7
  • Raksts
Foto: privātais arhīvs

«Ir sākusies mana pārgājiena 5. diena. Par vētru liecina tikai ceļi, kuri salīdzinājumā ar vakardienu kļuvuši vēl dubļaināki. Maršruts diezgan garu ceļa posmu ved pa asfaltētu ceļu - vienmuļi un garlaicīgi. Ritmu palīdz saglabāt nūjas. Tās es šajā pārgājienā izmantoju pirmo reizi, un jāsaka, ka ir ļoti labi,» tā savu 5. dienas blogu sāk mūsu drosminiece, piedzīvojumu meklētāja Agnese, kura pārgājienā devās pirms gandrīz nedēļas. Atcerēsimies, ka divu bērnu māmiņa ir izlēmusi vienatnē noiet 375 km 12 dienās. Maršruts - no jūras līdz jūrai Igaunijā. Lasām!

Braukdams garām, piestāj kāds kungs, apvaicājas, no kurienes esmu un vai eju maršrutu Oandu-Ikla, novēl jauku dienu un aizbrauc. Atkal palieku viena uz apnicīgā asfaltētā ceļa. Mežmalā apēdu cepumu un turpinu.

Asfaltu beidzot nomaina grūti ejams pakusuša sniega, ledus peļķu, dubļu un sakritušu zaru posms.

Cilvēku pēdas te nemana, tātad šo posmu pirms manis sen neviens nav gājis.

Šķērsojot Mukri purvu, satieku zemledus makšķernieku, kurš arī novēl laimīgu ceļu un nogroza galvu, izdzirdot, cik km man vēl ejami.

Beidzot pie debesīm parādās saule, un pēcpusdiena ir patiešām skaista, ja neskaita dubļus, vietām tie ir teju līdz potītēm, un manas smukās, sarkanās bikses ir kārtīgi nosmērētas.

Nonāku apdzīvotā vietā, kas saucas Lelle. Te ir veikals (ar savu kolorīto publiku pie tā), nopērku ūdeni, sausās zupas, maizi, kolu un siļķi. Tā sakārojās siļķi, ka nevar pat izstāstīt!

Eju pēc plāna un būšu galā laicīgi, paspēšu parūpēties par uguni. Telti esmu nolēmusi celt zem malkai paredzētas nojumes un nesteidzīgās vakariņās pavadīt atlikušo vakaru.

Pēc Lelles beidzas norādes, to vienkārši nav!! Paeju uz vienu pusi, uz otru - nav! Lieku atkal navigāciju un eju. Ceļš vietām klāts ar sniegu, vietām dubļi līdz potītēm, tāpēc esmu spiesta iet pa pašu malu - nelīdzenu zāles un sīku akmeņu segumu. Aizķeros aiz zara - un viens ceļgals slapjš un dubļains. Kur es tāda netīra varu doties?

Eju ilgi, bet vēl turos pie plānotā laika; taču brīdī, kad Google map saka, ka esmu klāt, saprotu, ka esmu atnākusi nepareizi -

kempinga vietas te nav. Ir tikai un vienīgi mežs. Paliec sveiks, mans mierīgais vakars ar siļķi un kokakolu!!

Drudžaini pētu visas kartes un saprotu savu kļūdu; izeju no meža un, ieraugot mājas, sirds kļūst mierīga. Mājas ir neapdzīvotas, arī kaimiņos neviena nemana, tāpēc ceļu telti turpat mājas galā - aizvējā. Prātā tikai silta zupa un miegs.

Telts ir slapja, visa mana iedzīve mitra,

nestāstīšu, cik silti vai auksti man bija. 4:15 cēlos, lai kurinātu ugunskuru.

No turpat pagalmā sakrautas zaru un dēļu kaudzes izlasīju sausākos, taču uguns negribēja iedegties. Tad atradu tai pat čupā koka apğērbu pakaramos, ar to palīdzību gan - viens, divi un ugunskurs iekurts.

Sildījos, žāvēju drēbes un sagaidīju skaistu saullēktu.

Ko es ēdu brokastīs? Siļķi.

Vētra Ceļi Google
7 Komentāri