Šī ir pirmspēdējā pārgājiena diena, vai tiešām es salūzīšu un apstāšos tagad?
Piesēst te īsti nav kur, atpūšos tāpat, izvingrinu kājas, novelku lieko apģērbu, pārvelku apavus, uzēdu gabaliņu šokolādes un kārtīgi padzeros. Spēks, šķiet, atjaunojas, un es lēni un apdomīgi atsāku iet. Apavu maiņa un mazā pauzīte ir līdzējuši, bet ātrums nav nekāds lielais. Un nevajag arī, steigas nav.
Pēdējie 10 km prasa 3 atpūtas pauzes.
Spēka ir pavisam maz, kad nonāku upes krastā, koku ieskautā meža namiņā.
Tas izskatās pēc rūķu mājiņas - durvis zemas, iekšā ejot, jāpieliecas, tāpat kā iepriekšējā namiņā vidū ugunskurs, bet te, man par lielu atvieglojumu, malka ir sausa un daļa pat saskaldīta. Namiņš paredzēts vasaras atpūtai - visur ir šķirbas, pa kurām tiek iekšā aukstais gaiss, bet, guļot uguns tuvumā, nesalst.
Esmu ieradusies 17:00 un labi paēdusi (paldies lielveikalam!!), ielienu guļammaisā, lai pasildītos un momentā aizmiegu. Ik pa laikam piemetot ugunskurā malku, guļu un beidzot nesalstu. Bet, lai neliktos kā pasakā un zinot visas manas iepriekš piedzīvotās likstas, pat neticami, brīdī, kad izeju ārā uz tualeti, uz matrača uzlēkusi dzirkstele. Atrodu izolācijas lentas galu, salīmēju, bet nekā - tas laiž ārā gaisu. Nu ko, jautrība laikam nebeigsies nekad!
Tā kā esmu gulējusi jau kopš 18:00, tad prātā ienāk doma celties, iedzert kafiju, parakstīt un ar gaismiņu vai varbūt pat vēl pa tumsu doties ceļā. Līdz Latvijas robežai 38 km.
Šie būs ļoti grūti kilometri, jo manas kājas potīšu rajonā ir sāpīgas un mazkustīgas.
Ceru, ka māju tuvums palīdzēs virzīties uz priekšu.
Ir 3:30, iešu uz upi pēc ūdens putrai, paēdīšu un posīšos ceļam.
