«Šodien jāpieveic pēdējie 38 km. Esmu apņēmības pilna un, izejot no namiņa pilnīgā tumsā, izgaismojot ceļu ar pieres lukturi, dzestrā gaisa ieskauta, diezgan raiti sāku iet. Baidījos, ka manas kājas čīkstēs kā vecas eņģes, bet nav tik traki - iekustējās,» savu pēdējo ierakstu par pārgājienu no jūras līdz jūrai iesāk Agnese. Atcerēsimies, ka divu bērnu māmiņa un drosmīga sieviete ir izlēmusi vienatnē noiet 375 km 12 dienās. Maršruts - no jūras līdz jūrai Igaunijā. Lasām!
Ejot sagaidīju rītausmu - tas vien bija tā vērts, lai dotos ceļā tik agri. Viss apkārt nosarmojis balts,
šur tur iekliedzas zosis, gaismiņa aust, un esmu pilnīgi viena.
Nūjas nesu rokās, lai neiztraucētu sastingušo klusumu.
Skaisto skatu iespaidota, pirmos 20 km burtiski nolidoju.
Mežmalā uzēdu, atpūtos, bet tālāk diemžēl vairs negāja tik viegli. Biju atbrīvojusies no visa, kas vairs nebūs vajadzīgs, lai somu padarītu maksimāli vieglu, tostarp no saplēstā lietusmēteļa, un, kā par spīti, pēdējo 10 km laikā nepārtraukti lija sīks lietutiņš (no rīta nekas neliecināja par šādu laikapstākļu pavērsienu). Un tas vēl nebūtu trakākais...
paiet vairs nespēju.
Gāju sakostiem zobiem, katrs kilometrs tika pievarēts ar milzu grūtībām.
Maršruta beigu posms ved pa ceļu, kas iet paralēli jūras krastam, ne pa pludmali. Tikai ar acs kaktiņu cauri mežam vai privātmāju apbūvei varu palūkoties uz jūru. Atlikuši 5 km.
Es tiešām mokos... 2 km... 1 km... - un te tas ir - Ainažu mols!!!
Es to esmu izdarījusi!! Konkrētā brīža izjūtas ir grūti aprakstīt, tā nozīmīgumu droši vien aptveršu tikai pēc kāda laika.
Paiet vairs nevaru, bet nu jau ir vienalga.
Biju plānojusi iet līdz Ainažu centram un braukt ar autobusu, bet
tagad saprotu, ka vēl 2 km ir neiespējamā misija.
Un te pēkšņi parādās ģimenīte, kuru iztaujāju, vai ir ar mašīnu un kurp tālāk dosies. Un zināt ko? Šī ģimene veltīja savu laiku un nogādāja mani līdz pat mājas durvīm, un vēl gardus ābolus iedeva! Milzīgs paldies Bērziņu ģimenei no Cēsīm!!
Daudz kļūdu pieļauts plānošanā un milzums grūtību piedzīvots pašā pārgājienā,
bet es nepadevos un neatkāpos no sava mērķa, pārvarēju šķēršļus un nogāju vienatnē visu maršrutu - 370 km pāri visai Igaunijas teritorijai, no jūras līdz jūrai.
Šis nebija sevis vai savu garīgo apvāršņu meklēšanas pārgājiens.
Šis bija neprātīgs piedzīvojums, kurā varēju paskatīties uz sevi no malas,
mēģināt saprast, ka apstākļi un situācijas jāpieņem tādas, kādas tās ir, un galvenā mācība - nevajag visu uztvert pārāk nopietni, tieši otrādi -
biežāk pasmaidīt un spēt arī pasmieties par sevi.
Šodien ēdīšu kārtīgu ēdienu, gulēšu savā siltajā gultā un rīt došos uz darbu, bet
šīs 10 dienas es atcerēšos visu savu atlikušo dzīvi.
Un atcerēšos tās ar gandarījumu un smaidu sejā.
Novēlu ikkatram ne tikai dzīvot, bet arī piedzīvot!!
Priekā!
Arī TVNET priecājas, ka Agnesei ceļojums ir izdevies! Lai piepildās visi vispārdrošākie sapņi arī turpmāk!
