Vasaras sabiedrotais ‒ gurķis

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: flickr.com/Stacy Spensley

Nebūtu melots, ja gurķi nosauktu par populārāko dārzeni. Nu labi, varbūt vienīgi pasaules tomātu, kāpostu un sīpolu raža pārspēj gurķus, bet visus pārējos dārzeņus tie atstāj aiz sevis. Tomēr, ja gribētu būt pavisam precīzi, tad gurķis, tāpat kā ķirbis un tomāts, ir nevis dārzenis, bet gan auglis, kaut arī ikdienā ir pierasts to likt vienā grozā ar dārzeņiem.

Gurķu dzimtene ir Indija, vismaz no šā reģiona ir saglabājusies informācija par gurķu audzēšanu un lietošanu uzturā pat 3-4 tūkstošus gadu, pirms gurķis parādās Eiropas virtuvē. Tur vēl joprojām aug savvaļas gurķu šķirnes. Dabiskie apstākļi, kādos mūsdienu gurķi spēj augt, ir no +15 līdz +33 grādiem. Pateicoties selekcijai, ir radītas šķirnes vēsākiem klimatiem un nav obligāti nepieciešami siltumnīcas apstākļi, tāpēc to audzēšana aptver visu pasauli un nav raksturīga tikai vienam reģionam. Gurķus plaši audzēja gan Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romā, kur aizsākās audzēšana siltumnīcas apstākļos, no šejienes tie kļuva pazīstami pārējā Eiropā. Francijā gurķu audzēšana sākusies ap 9. gadsimtu, Lielbritānijas teritorijā gurķis nonācis 14. gadsimtā, bet tikai 17. gadsimtā tas ieguva popularitāti un to sāka plašāk audzēt un lietot uzturā. Savukārt Amerikā gurķi nonāca līdz ar ieceļotājiem (sanācis gandrīz vai kā barterdarījums – pie mums atceļoja tomāti, bet pie viņiem gurķi). Šobrīd divas trešdaļas no mūsdienu gurķu ražas iegūst Ķīnā, un interesanti ir tas, ka no Indijas gurķis vispirms aizceļoja uz Eiropu un tikai vēlāk uz Ķīnu, kas atrodas tai tuvāk.

Gurķi jeb latīniski Cucumis sativus pieder pie tās pašas dzimtas, pie kuras melones, ķirbji un kabači, – ķirbju dzimtas, šo līdzību var saskatīt jau ar pirmajām dīgļlapām. Uzturvērtības ziņā gurķi nekad nav izpelnījušies lielu uzmanību, kā tas ir ar citiem dārzeņiem, kuru vērtīgās sastāvdaļas tiek celtas vai debesīs, taču par nevērtīgiem tos nevarētu saukt. Jā, tie satur līdz pat 97% ūdens, bet tajos ir arī minerālvielas – kālijs, kalcijs, jods, magnijs, B grupas vitamīni, A vitamīns, nelielos daudzumos arī C vitamīns, savukārt mizā atrodams E vitamīns, tāpēc pašu audzētos gurķīšus parasti nemizojam. Ievestos gan vajadzētu mizot, jo miza ir tā, kas sevī savāc lielāko daļu ķīmijas, kas lietota, vai nu gurķus audzējot, vai pārvadājot, un tādā savienojumā no E vitamīna nebūs nekāda labuma.

E vitamīna klātbūtnes dēļ nav jābrīnās par tautas skaistumkopšanas metodi – ar svaigām gurķu mizām notīrīt un atsvaidzināt sejas ādu. No 19.gadsimta gurķi plaši izmanto kosmētikas ražošanā, arī mūsdienu lielās kosmētisko līdzekļu firmas gurķi izmanto kā vienu no krēmu, toniku un losjonu sastāvdaļām, jo gurķim piemīt nomierinošs efekts – tas palīdz sakairinātai ādai un mazina pietūkumu. Kurš gan nav redzējis klasisku sejas masku ar gurķu šķēlītēm uz acīm?

Pateicoties lielajai ūdens un minerālvielu klātbūtnei, gurķa lietošana uzturā palīdz šķīdināt sāļus un skābes, līdz ar to nāk par labu kā nieru un aknu darbībai, tā arī sirds veselībai un zarnu trakta tīrībai. Gurķu iekļaušana ikdienas maltītē var pazemināt holesterīna līmeni asinīs (tiesa, kopā ar neveselīgiem produktiem apēdot vienu gurķi, diez vai no tā būs kāds labums), uzlabo nagu veselību un attīra gremošanas sistēmu no toksīniem, savukārt gurķa pievienošana burkānu sulai samazina urīnskābes līmeni un var palīdzēt pret artrīta sāpēm.

Foto: flickr.com/Stacy Spensley
  • Gludiem. Parasti tādi ir siltumnīcām paredzēto šķirņu gurķi (lielākā daļa gurķu labprātāk aug siltumnīcā), kurus lieto tikai svaigā veidā, šie gurķi arī ilgāk saglabājas svaigi.
  • Kārpainiem (to virsma ir klāta ar sīkām vai rupjākām kārpiņām). Lieto gan svaigus, gan marinē. Te atsevišķi var runāt arī par pipargurķīšiem – šķirnēm ar īpaši maziem augļiem, kas paredzēti konservēšanai. Pastāv uzskats ‒ jo lielākas kārpiņas, jo labāk gurķi iesālīsies, savukārt, ja kārpiņas mazākas, tad šos gurķus labāk marinēt.

Gurķi ir zaļi, vai ne? Lielākā daļa šķirņu ir ar zaļu mizu, un, ja gurķim paredzēts būt zaļam, tad jebkādas atkāpes no krāsas būtu uzskatāmas par defektu, taču cilvēka izdomai nav robežu! Mūsdienās ir radītas gurķu šķirnes, kuru augļi ir balti, dzelteni vai pat oranži, savukārt gurķu forma variē no klasiski iegarenas līdz pat apaļiem bumbuļiem.

Gurķu izvēle un uzglabāšana

Kā jau dārzenis ar ļoti augstu ūdens saturu, gurķis diezgan ātri sāk žūt. Atgūties nedaudz apvītušam gurķim var palīdzēt auksta ūdens pelde, bet vislabāk tos apēst drīz pēc novākšanas vai turēt ledusskapī, ja jāuzglabā ilgāku laiku. Tos var sālīt, marinēt, skābēt. Arī šeit jāievēro tas pats princips – ja gurķi izlemts konservēt, tas jādara pēc iespējas ātrāk. Varbūt kādreiz gadījies, ka marinētie gurķi ir mīksti – jo ilgāk gurķis stāvējis pēc novākšanas, jo mīkstāks tas būs iemarinēts. Lai iegūtu kraukšķīgus marinētus gurķīšus, ideāli ir tos likt burkās uzreiz pēc novākšanas.

Tātad:

  • Jāizvēlas stingri gurķi, kuri nav sažuvuši vai kā citādi iebojāti, ieskrāpēti, sākuši dzeltēt;
  • Zaļajiem gurķiem ir jābūt tumši zaļiem; ja tie ir bālgani (izņemot, ja tā ir īpaša šķirne), tie vairs nav pirmā svaiguma gurķi;
  • Visdrošāk gurķus pirkt sezonā, vietējo produkciju – vēlā pavasarī un vasarā;
  • Jo biezāka būs miza, jo vairāk gurķī sēklu;
  • Ir dzirdēts, ka gurķis jāmizo no augšas uz leju (tumšāko galu), lai izvairītos no rūgtuma. Gurķī ir glikozīds – kukurbitacīns, kas sāk veidoties noteiktos apstākļos (sausums, karstums), un attiecīgi gurķis kļūst rūgts. Tiesa, jaunajās hibrīdšķirnēs kukurbitacīna nemaz nav, un tās tīri teorētiski nemaz nevar palikt rūgtas.

Autore - Ilze Lipska

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu