Jūnijā un jūlijā, kad zied rapsis, daudzi Latvijas lauki krāsojas koši dzelteni – ar šo lauksaimniecības kultūru valstī apsēti vairāk nekā 89 000 hektāru zemes. Joņojot garām automobilī, mēs pat neaizdomājamies, ka šī nu jau tik ierastā mūsu ainavas iezīme nebūt nav tik sena. Lai gan rapša vēsture mērojama gadu tūkstošos, tikai pavisam nesen tas it kā atdzimis, turklāt gluži jaunā līmenī. Bet par visu pēc kārtas.
Kam rapšus izmantoja senatnē
Lai gan rapsis ar savu tagadējo nosaukumu pirmoreiz pieminēts jau XIV gadsimtā Anglijas rakstītajos avotos, tomēr etimologi norāda, ka tas bijis pazīstams jau senajām civilizācijām, tikai ar citiem nosaukumiem. Vārds «rapsis» cēlies no latīņu valodas vārda «rapum», kas nozīmē «rācenis«.
Pirmā reize, kad minēta no rapšiem spiesta eļļa, fiksēta Indijā pirms 4000 gadiem. Ir dati, ka gan ķīnieši, gan japāņi rapšu eļļu lietojuši jau pirms diviem tūkstošiem gadu. Eiropas ziemeļus rapsis sasniedza XIII gadsimtā – eļļu izmantoja lampās telpu apgaismošanai.
Rapša izplatība un eļļas izmantošana bija diezgan ierobežota līdz pat brīdim, kad tika radīts tvaika dzinējs. Tajā laikā konstruktori ievēroja, ka rapšu eļļa labāk par citām vielām der metāla detaļu ieeļļošanai. Otrā pasaules kara laikā pieauga pieprasījums pēc eļļas, kas bija vajadzīga kuģu detaļu eļļošanai. Kad radās kritiska situācija, jo karadarbības dēļ eļļas piegāde no Eiropas un Āzijas vairs nebija iespējama, Kanāda te saskatīja iespēju un strauji paplašināja rapšu sējumus un ražošanu.
Karam beidzoties, pieprasījums pēc rapšiem krasi saruka un zemniekiem nācās pārorientēt savas saimniecības uz citām kultūrām.
Rapši atdzimst kā fēnikss
Rapši «atgriezās» XX gadsimta sešdesmito gadu beigās – nu jau kā pārtikas produkts. No tiem sāka iegūt pārtikas eļļu. Diemžēl iekarot patērētāju simpātijas tai nenācās viegli: rapšu eļļai bija īpatnēja garša un iezaļgana krāsa, kas liecināja par hlorofila koncentrāciju. Tā lielā koncentrācijā saturēja arī erukskābi – augu toksīnu.
Atrisināt šīs problēmas palīdzēja zinātnieki. Manitobas universitātes zinātnieki Keits Daunijs un Baldūrs Stefansons selekcijas ceļā izveidoja tādu rapšu šķirni, kam vairs nebija to nevēlamo īpašību, kuras tā baidīja pircējus un eļļas lietotājus. Selekcijas ceļā erukskābi rapšos nomainīja cita, cilvēkam derīga – oleīnskābe. Eļļa turklāt ieguva mums šobrīd pazīstamo krāsu un neitrālu garšu, tādēļ tagad tā vēl labāk der cepšanai, jo ēdienos nav jūtama eļļas piegarša. 1973. gadā tika sarīkota kampaņa, kurā sabiedrība tika plaši iepazīstināta ar rapšu eļļas vērtīgajām īpašībām. Rapšu eļļa kļuva populārāka, un tagad atrodama daudzu namamāšu virtuvēs.
Šobrīd Eiropas Savienība ir lielākā rapšu audzētāja pasaulē. Kanāda, kas veicinājusi rapša pilnveidošanu, ir otra lielākā šīs kultūras audzētāja. Rapšu platības strauji paplašinās arī tādās valstīs kā Ķīna un Indija.
Rapši Latvijā – tagadējās astoņdesmitgadnieku paaudzes vienaudži
Šobrīd tiek audzēts divu veidu rapsis – ziemas un vasaras. Ziemas rapsis zied maija vidū, bet vasaras – jūnijā un jūlijā. Auga veģetācijas periods turpinās aptuveni 90-100 dienas, pēc tam rapsi novāc ar kombainiem.
Latvijā rapsis parādījies pavisam nesen. To varētu saukt par tagadējo astoņdesmitgadnieku vienaudzi – ap to laiku, kad viņi nāca pasaulē, te sāka dīgt un stiepties pretī Latvijas saulei arī pirmie rapša asni. Sākumā gan rapsi varēja manīt vien retā zemnieku saimniecībā - visbiežāk to audzēja bitenieki, jo rapsis ir gan vērtīgs medusaugs, gan noder lopbarībai.
Plašāk šī kultūra sāka izplatīties deviņdesmitajos gados, kad to sāka izmantot lopbarībā. Pēc neatkarības atjaunošanas rapšu sējumu platības sāka strauji augt. Saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem vēl 2001. gadā Latvijā rapsis audzēts vien 8 200 hektāru platībā. 2015. gadā Latvijā deklarēti rapšu sējumi vairāk nekā 89 000 hektāru platībā. Ik gadus Latvijas zemnieki un lauksaimniecības sabiedrības novāc virs 200 000 tonnu rapšu. Vidējā raža no hektāra ik gadu mainās, bet 2015. gadā vidējā raža pārsniedza trīs tonnas no hektāra.
Tik strauju rapša izplatību noteikuši vairāki faktori.Pirmkārt, Latvijas augsnes ir ļoti piemērotas šīs kultūras audzēšanai. Tieši Kurzemes un Zemgales reģioni Latvijā ir tie, kas uzrāda visaugtāko ražību no vienas novāktās rapšu tonnas. Dati rāda, ka Zemgalē tiek apsēta nepilna trešā daļa no no visiem Latvijas rapšu sējumiem. Kā atzīst zemnieku saimniecības Vaidelotes saimnieks un Latvijas Agronomu biedrības valdes loceklis Aigars Jātnieks, tieši Zemgalē Latvijā ir bagātīgākās augsnes, līdz ar to arī lielākā ražas atdeve.
Otrkārt, šai kultūrai ir ļoti plašas izmantošanas iespējas – no tās tiek spiesta eļļa, kas ir Omega-9, Omega-3, Omega-6 taukskābju un E vitamīna avots. Rapsis tiek izmantots arī lopbarībai, un tā ziedos ir daudz nektāra, ko bites pārvērš medū. ĢMO pārtikas rapsis Latvijā, tāpat kā visā Eiropas Savienībā, netiek audzēts.