Vislielāko atbalstu saņemu no savas ģimenes, par ko esmu bezgala pateicīgs. Viņi man neļauj atslābt un liek koncentrēties uz nosprausto mērķi.
«Vingruma» Ansis: Laikam esmu mazohists, bet man patīk tā sajūta pēc treniņa!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sveiks, Uldi! Sveiks, Kaspar! Sveiks, Dagni! Šie ir mani pirmie un uzticamākie lasītāji, kā arī aktīvākie sekotāji mana darba kolektīvā. Kaspari mums ir vairāki, bet īstais Kaspars sapratīs!
Ar katru nedēļu uzrakstīt ko jaunu kļūst arvien mazāk un mazāk, jo ēšana ir ieguvusi jaunus paradumus jau pirmajās nedēļās, treniņi pagaidām ir tie paši, tā pati soļošana, staipīšanās, pēc tam tie paši trenažieri. Bet, ejot vienā un tajā pašā laikā uz Vingruma klubu, redzi jau iepriekš redzētas sejas.
Sākam viens otru sveicināt, apjautāties, kā sokas, slepus pavērojam, ko tad viņi dara ar šiem trenažieriem.
Ir sākusies pirmā mēneša ceturtā nedēļa, laiks sākt apdomāt, kas ir izdarīts un kas vēl jāizdara. Šajās trīs nedēļās esmu iemācījies ēst citādi – tas nozīmē: ēst katru rītu brokastis; uz darbu tiek ņemts līdzi ēdamais trim ēdienreizēm, it kā jau varētu paēst kafejnīcā vai kur citur, bet tas, ko esmu pagatavojis, ir zināms, cik tur būs kaloriju un viss pārējais. Svars ir krities par aptuveni 4 kg, bet šie kg ir tie vieglākie. Mans mērķis ir dabūt zem 100 kg vai ļoti tuvu tam. Šajās atlikušajās nedēļās gaida smags darbs, darbs un vēlreiz darbs. Ja kāds ir iedomājies, ka tas taču ir tīrais sīkums, neēst to vai šo, darīt to un to savādāk...
JĀ!! Pirmo vai pusotru nedēļu viss liekas ļoti viegli, bet jābūt gribasspēkam un vēlmei to visu turpināt un nepakļauties dažādiem kārdinājumiem.
Pagaidām man viss izdodas, ceru, ka ar to visu tiek galā arī pārējie Vingruma maratonisti.
Vislielākie ēšanas paradumu maiņas pārbaudījumi ir tieši brīvdienas. Visu sestdienu pavadīju, gaidot ģimeni atgriežamies no ceļojuma, līdz ar to dienas grafiks bija kaut cik zināms. Bet īstais pārbaudījums bija svētdien, ar sievu nolēmām doties uz laukiem pastrādāt, ieelpot svaigu gaisu un atpūsties no pilsētas kņadas, tā sakot – izvēdināt prātu. Jo līdz Līgosvētkiem ir jādabū gatavs «Lustūzis», vieta, kur lustēties un izklaidēties, ja nu pēkšņi lietus pārsteidz!
Pirmdien abi ar Raimondu bijām spēka un apņēmības pilni gāzt kalnus un svarus, brīvdienās bijām atpūtušies no ikdienas steigas un lielās darba dienas kņadas. Es no savas puses spēkus netaupīju; ja iepriekšējās nedēļās cēlu vienu svaru, tad šoreiz jau liku klāt.
Laikam esmu mazohists, bet man patīk tā sajūta pēc treniņa, ka esi atdevis visus spēkus un nākamajā dienā jūti muskuļu sāpes.
Atnākot uz Vingruma klubu, katru reizi atzīmējamies, tad arī redzam, cik bieži nāk mūsu maratona meitenes. Diemžēl neesam vēl satikušies trenažieru zālē! Tikai Facebookā vai Instagramā!
Trešdiena kā jau trešdiena, mazā piektdiena, bet tikai ne mums. Darbā ierados ātrāk, nekā ierasts, paspēju visus rīta darbus apdarīt ļoti laicīgi. Palūkojoties pulkstenī, biju nelielā šokā: esmu paspējis apdarīt visus rīta darbus uz pusi īsākā laikā. Tas nozīmē, ka līdz treniņam ir vairāk laika, nekā biju cerējis pēc rīta ierastā skrējiena.
Ceļā uz treniņu atcerējos, šodien daudzi svin svētā Valentīna dienu! Vingruma klubā parasti sagaida smaidīgas un laipnas meitenes, iedomājos, vajadzētu uzdāvināt kaut vienu puķīti! Sanāca iestrēgt Rīgas ielās, un laiks kusa kā sniegs 7. maija svētkos. Ierodoties Vingruma klubā, nodomāju: paldies Rīgas ielām! Vingruma puiši bija devuši brīvdienu Vingruma meitenēm! Bravo viņiem par to!
Uz nodarbības beigām atnāca mūsu treneris Normunds. Viņš piesolīja nākamnedēļ mums jaunu treniņprogrammu. Pēc nodarbības ejot prom, Raimonds izteica vēlmi satikt treneri, jo darba kolēģis esot ieinteresēts tikties ar Normundu un sākt savu veselīgo dzīves posmu. Klusām pie sevis nodomāju: ļoti labi, Raimonds ir pozitīvi ietekmējis ar savu piemēru vēl kādu citu.
Ir tāda padomju filma «Likteņa ironija», pieļauju domu, ka ļoti liela daļa ir šo filmu redzējusi. Tad lūk, šodien, tas ir trešdien, satiku savu brālēnu Pēteri, kurš, izrādās, seko līdzi manām gaitām Vingruma maratonā. Šī filma šajā stāstā iederas tikai ar savu nosaukumu. Kaut gan neliela patiesība jau ir katrā stāstā, viņš izteica vēlmi arī satikties ar manu treneri un uzzināt par pareizu ēšanu un fizisko aktivitāti. Šī ironija bija par mani un notikumu gaitu dienas laikā. Ja sākām runāt par filmām, tad es savu brālēnu varētu nedaudz salīdzināt un vizualizēt ar vienu no varoņiem no filmas «Kaukāza gūstekne», vienu no trīs ļaundariem – Jevgēniju Morgunovu. Godīgi sakot, Viktors Ščerbatihs savos slavas brīžos varētu mēroties ar viņu kg, ne jau pacelšanas, bet dzīvsvarā. Brālēns ir liels humora cienītājs, domāju, šie vārdi viņu tikai uzjautrinās. Ja, piedaloties šajā feinajā piedzīvojumā, kuru sauc par Vingruma maratonu, spēšu palīdzēt diviem cilvēkiem,
viens no tiem esmu es pats, un vēl kāds, tad domāju, ka nebūšu veltīgi, lējis sviedrus un skaitījis kalorijas.
Nosvinējis svētā Valentīna dienu kopā ar sievu (tas būtu dīvaini, ja ar kādu citu), no rīta bažīgi kāpu virsū vienam no maniem labākajiem draugiem – svariem. Manas lielās izplestās acis varētu salīdzināt ar pūces skatienu!
Tikai 106, tas nozīmē, mēneša laikā esmu sadedzinājis 5 kg tauku. Sajūtas bija perfektas, arī garastāvoklis.
Piektdien biju domājis ierasties vismaz desmit minūtes ātrāk nekā parasti, bet darbi, darbi, darbi... Gribējās vairāk pasoļot nekā ierasts. Abi ar Raimondu neforsējām notikumus zālē, paļāvāmies uz ķermeņa sajūtām, bet vienalga darīju vienu pievilcienu, vienu pietupienu vairāk, nekā ķermenis un prāts domāja.
Ansis
Šis, pirmais mēnesis, paskrējis vēja spārniem, gaidām nākamos divus. Neatslābstot gan ar ēšanu, gan ar vingrojumiem un fiziskām aktivitātēm.
Kurš grib uzvarēt manā konkursā? Vēl nekas nav beidzies.
Ar cieņu,
Ansis