Latvijā vasaras saulgriežus svin jau gadu simteņiem. Turklāt senču rituāli un tradīcijas joprojām saglabājušies un ir dzīvi – sākot ar jāņuguns iedegšanu un beidzot ar kaimiņu aplīgošanu. Vasaras saulgriežos ir pašiem jādzied, un tieši līgodziesmas. Greizas nodarbes ir šašlika cepšana, pārmērīga alkohola lietošana un ālēšanās, atzīst Latvijas Folkloras biedrības priekšsēdētājs Andris Kapusts.
Saulei rietot, jāiededzina ugunskurs, kam jādeg līdz pat rītausmai. Veidojot ugunskuru, vēlams izmantot veco malku. Kapusts skaidro, ka mūsdienās ir populāri ugunskura pamatni izklāt ar papardēm, bet virs tām salikt vecos Jāņu vainagus.
Vainagu dedzināšana nozīmē atbrīvošanos no vecā un tā atstāšanu ārpus sevis. Savukārt paparžu izklāšana nozīmē saskarsmi ar viņsauli jeb pazemi.
Folkloras zinātājs norāda, ka vainags ir auglības simbols. Sievām zāļu vainagi simbolizē sievišķo dabu, bet vīriešiem ozollapu vainagi vīrišķo. Vainags ir arī sargājošs, jo tieši Jāņu dienā visi vārti uz visām pasaulēm esot vaļā.
Vēlams Jāņos sasiet sieru un uzbrūvēt alu. Kapusts pauž, ka Jāņi ir auglības un mīlestības svētki. Siers esot sievišķā cienasta daļa, jo sieviešu pārziņā ir govju slaukšana un siera gatavošana, bet alus - vīrišķā. Vīrieši apstrādā laukus, sēj labību, miežus. Pēcāk to novāc un veido alu. Alus un siers ir divi arhetipiskie elementi - sievišķais un vīrišķais.
Līgotājiem jāiet pie saviem kaimiņiem, tie ir jāaplīgo un jāapmētā ar jāņuzālēm. «Apmētāšana ar jāņuzālēm ir līdzīgs process kā Lieldienās pēršana ar pūpoliem vai Ziemassvētkos ar egļu zariem,» stāsta folkloras biedrības priekšsēdētājs. Viņš stāsta, ka tā esot kontakta maģija. Šādas izdarības zāļu spēku nogādā cilvēkiem.
Ap pusnakti ceļ gaisā iededzinātu kārti, kas ir apvīta ar ozollapu vītni. Šis rituāls apzīmē Jāni. Pēc tradīcijām tas nozīmē pasargāšanos no nelaimēm. Kapusts skaidro: jo kārts ir garāka un uguns deg augstāk, jo lielāka platība tiek apgaismota ar svētā Jāņa liesmu. Tādējādi arī lauku zeme iegūst labāku auglību.
«Ratu apsien ar salmiem, aplej vai apsmērē ar degošu vielu, un nakts melnumā, ap diviem, to aizdedzina un ripina no kalna lejā,» vēsta folkloras biedrības vadītājs.
Rata ripināšana no kalna nozīmē apaugļošanu un zemes svētību. Vienlaikus tas nozīmē saules došanos lejup - dienas gaisma ar katru dienu kļūs īsāka.
Agrāk, izgatavojot šo ratu, izmantoja vecos zirga ratu riteņus. Tomēr mūsdienās šāda veida rati ir deficīts, tāpēc pārsvarā izmanto pļaujmašīnas vecos riteņus vai kādus citus. Galvenais, lai tie būtu pietiekami smagi, atklāj Kapusts. Svarīgākais, lai rats noripo līdz kalna pakājei, kaut vai ar vairākiem ripināšanas piegājieniem.
Pēc ugunsrata dedzināšanas jāiet peldēties. Šo rituālu parasti veic vēlā nakts stundā. Šis rituāls vairo cilvēka skaistumu un veselību.
Plostu izgatavo no nelieliem koka sprunguļiem, tā, lai tas turētos virs ūdens. Virs plosta jāliek vairāki degoši skaliņi, reizēm arī Jāņu vainags labākam izskatam. To parasti ielaiž upē pirms nakts peldes.
«Ūdens skaitās kā pirmatnējā viela, kad pasaule tika radīta. Līdz ar to uguns iekuršana ūdenī ir jaunas pasaules radīšana. Līdzība ir ar Jaunā gada salūtu, kad šaujam to gaisā un pavadām veco gadu,» stāsta Kapusts.
Sagaidot 21. jūnija saullēktu, jāiet vārtīties rīta rasā. Tādējādi saglabāsiet jaunību, skaistumu un veselību.
Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs TVNET skaidro, ka Jāņu diena ir garīga attīrīšanās un sevis iekšējā pilnveidošana un piepildīšana.
