Vecomīte Ģertrūde nāk no Sēlijas jeb Leišmalītes; lai izvairītos no deportācijas, 1948. gadā Ģertrūde ar vīru un mazo Ingrīdu pārcēlās uz Rīgu un dzīvo šeit vēl šodien.
Atceroties jaunību, Ingrīda stāsta, ka bijusi ļoti aktīva – mācījusies, strādājusi, spēlējusi teātri, nodarbojusies ar loka šaušanu un kamaniņu sportu. Kā izrādās, viņa bijusi viena no mūsu pirmajām kamaniņu braucējām, taču pēc gada guvusi smagu muguras traumu, par kuru tā laika ārsti tikai pasmējušies, bet negadījuma sekas jūtamas vēl šodien. Ar dzīvesbiedru Juri viņa apprecējusies 1970. gada 1. augustā, un šovasar abi svinēs 45. kāzu jubileju. Abu laulībā dzimuši dēls un meita, kura tagad audzina divas meitiņas.
Ikdienā omei ar vecomīti arvien ir ko darīt, – abas rosās pa māju, strādā dārzā, gatavo konservējumus, ziemā tīra sniegu, vasarā siltumnīcā audzē gurķus. Gan vecomītei Ģertrūdei, gan omei Ingrīdai vēlme darboties virtuvē bijusi vienmēr. Abas ir klasisku vērtību piekritējas, kas cenšas iet līdzi laikam. Kad mamma cepusi cepumus, mazajai Ģertrūdei bija jāpalīdz pieturēt mīklas bļodu, un viņa arvien pamanījusies iebāzt mīklā īkšķīšus, lai pēc tam ar kāru muti tos nolaizītu. Ģertrūdes mamma nomira, kad meitenei bija vien 10 gadi, tāpēc visas virtuves prasmes un knifiņus viņa apguvusi pašmācības ceļā.
Senāk, kad mamma strādājusi, Ingrīda pēc skolas gājusi uz Āgenskalna tirgu, pirkusi produktus un sagaidījusi mammu no darba ar siltām vakariņām. Viņa gan saka, ka mamma ir dižākā virtuves pavēlniece, kurai viņa var tikai iet palīgā traukus mazgāt. Vēl abas pastāsta, ka brokastis viņu mājās tiekot ēstas atsevišķi, bet uz pusdienām visi sanāk kopā. Ne vecomītei, ne omei dzīve nav bijusi viegla, tomēr abām arvien izdodas atrast par ko pasmaidīt, un viņas prot novērtēt šo lielo dāvanu – dzīvi. Mūsu tikšanās laikā abas vienbalsīgi citē Raiņa vārdus: «Visgrūtākā cīņa ir cīņa ar sevi. Vislielākā uzvara – uzvarēt sevi.» Un atliek viņām tikai piekrist.
Ingrīdu Gebaueri un Ģertrūdi Indraši projektam «Mūsu mantojums» pieteica Una Ozola.
