«Ir problēma, kuru es vairs nezinu, kā risināt. Pusis iepriekš bija jauks, bet tagad visu laiku īgns. Sekss mums ir labi ja vienreiz mēnesī, jo viņš vienkārši aizmieg un tad jau traucēt viņu nevar, un viņš pārsvarā ēd pie vecākiem. Esmu izmisumā,» forumā sūdzas 24 gadus jauna sieviete.
«Sveikas! Ir problēma, kuru es vairs nezinu kā risināt. Pusim 27, man 24. Kopā esam gandrīz četrus gadus, dzīvojam kopā, bērnu nav. Puisis pats pēc dabas ir jautrs, sabiedrisks, jauks, izpalīdzīgs, simpātisks un ļoti uzticīgs. Bet nu jau kādu gadu, varbūt mazāk, mums pilnīgi neiet attiecības pareizajā virzienā.
Viņš ir nemitīgi īgns, dusmīgs uz visu pasauli par kaut ko, neko negrib, grūž mani prom. Kad satiek draugus, tad ir priecīgs un arī man kāds mīļums no viņa puses tiek, bet ikdienā viss, ko es dzirdu, - liec man mieru, es neko negribu, iešu gulēt, pakomandē vēl, nobojā garastāvokli un reizēm pasaka ko ļoti sliktu, ka sāku raudāt.
Es vai no ādas lienu laukā, cenšos izpatikt, darīt priekš viņa ko labu, bet viņam ir absolūti vienalga.
Tad nu viena sēžu, raudu, domāju par to, kas notiek. Apzinos, ka viņam manis dēļ ir nācies iet daudz kam cauri, bet arī man viņa dēļ. Bet es viņu mīlu ļoti. Sirds sažņaudzas, atceroties, kāds viņš ir bijis agrāk, vismaz kādus gadus trīs. Arī tāpat nekad nav bijis liels mīļotājs, bet vienmēr bija jauks.
Tagad? Es pat nezinu, kas ir noticis. Es vai no ādas lienu laukā, cenšos izpatikt, darīt priekš viņa ko labu, bet viņam ir absolūti vienalga. Ir bijušas daudzas reizes, kad, pie sevis daudz ko pārdomājot, esmu izlēmusi iet prom, viņam neko nesakot. Bet viņš gudri izdara. Jūt, ka vainīgs, ka uzvedas nesmuki, izdara kaut ko labu, un man viss aizmirstas. Jo cerība manī ir. Un gribasspēks atgūt normālas attiecības arī ir. Bet nu nekas jau no tā neizdodas.
Viņš pats man ir teicis, ka ies prom, bet tā arī nekur nav aizgājis.
Ja kāds teiks, ka viņam labi, ka ir kāda, ar ko gulēt, kas taisa ēst utt., tad arī tas nav. Jo sekss mums ir labi ja vienreiz mēnesī, jo viņš vienkārši aizmieg un tad jau traucēt viņu nevar, un viņš pārsvarā ēd pie vecākiem. Esmu izmisumā. Reizēm jau rokas nolaižas, bet draugs tik tuvu sirsniņai ir. Rakstot šo, pilnīgi acīs asaras. Man jau pašai liekas, ka ir sarežģīta situācija, bet noteikti kāds vai kāda uzrakstīs labu padomu. Man patiešām tas ir vajadzīgs.»