Kāpēc par tikumību runā tikai seksa aspektā?

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: žurnāls "Annas Psiholoģija"

Kas to būtu iedomājies, ka par teju karstāko 2015. gada pavasara sezonas vārdu kļūs ne kāds modīgs anglicisms vai asprātīgs saīsinājums, bet gan klasiskais latviešu vārds – tikumība. Kā Saeimā sāka par to debatēt, tā ļaužu runu vilnis aizvēlās tālāk pa pilsētām un ciemiem.

Uzreiz varu pateikt, ka neesmu radikāli liberāla, tad jau drīzāk pieturos pie diezgan klasiskiem uzskatiem. Pie tā spieķa, kura rokturi gadsimtu gaitā ar savu pieredzi nogludinājušas neskaitāmas paaudzes. Tāpēc vārds «tikumība» pats par sevi manī neizraisa ne vēlmi kritizēt, ne apsmaidīt. Tas, kas man liekas dīvaini un pat pretdabiski, - ka par tikumību tās mūsdienu karstākie aizstāvji nez kāpēc runā tikai tās seksuālajā aspektā. Nez kāpēc sabiedrības tikumību neapdraud ne zagšana, ne vardarbība, ne atkarību postošā vara, bet – informācija par seksu! Neatceros, ka šo vārdu no augstām tribīnēm kāds būtu lietojis, runājot par pirktām balsīm vai nozagtiem miljoniem.

Patiesību sakot, ja es būtu tikumība, es apvainotos. Kāpēc par mani runā tikai seksa sakarā?

Vai tiešām tā ir vienīgā joma, kur es vēl esmu vajadzīga? Un līdz kurai līnijai es, tikumība, esmu vajadzīga – vai divi vīrieši pārī nav labi, bet divas sievas vienam vīram ir labi? Un vai zagt un melot ir mazāk netikumīgi kā ļauties pirmslaulību seksam?

Nezinu visu šo jautājumu politisko virtuvi - kāpēc tieši tagad šī diskusija un kāpēc tieši par šīm brošūrām. Taču labi saprotu, kāpēc šīs diskusijas par samaitājošo brošūru aizliegumiem uzjundīja sabiedrību un lielā daļā pat guva atbalstu. Tāpēc, ka mūs, kas esam lielāku vai mazāku bērnu vecāki, tik tiešām uztrauc, kas notiek ar mūsu atvasēm. Un uz šā uztraukuma stīgām var labi spēlēt. Bet tas ir vēl viens lēts populisms - kad tev sola ātrus un vienkāršus risinājumus, labi zinot, ka tādu nav. Jā, var aizliegt skolās seksuāli izglītojošu informāciju par masturbāciju vai homoseksuālismu, bet kā šie tikumības sargi grasās aizliegt datorus, viedtālruņus un internetu, kur diemžēl pieeja tādām lapām ir pāris klikšķu attālumā? Piedodiet, bet ja kāds vecāks domā, ka viņa pusaudzis nav neko tādu redzējis (un tāpēc seksuālā izglītība skolā viņu samaitās), tad… nu lai viņš tā arī turpina domāt.

Jā, man arī gribētos, lai pasaule būtu vienkārša un ideāla. Tajā bērni augtu kā ziedi aizsargājamajā pļavā un vienīgais, kas viņus traucētu, būtu taureņu spārnu švīksti. Taču pasaule ir tāda, kāda ir. Tajā ir daudz vardarbības, sāpju un seksa, kas bērniem nebūtu jāredz. Un vienīgais, ko mēs varam darīt, –

mēģināt to visu kaut kā saprast paši (arī to, ko varbūt nemaz nav viegli pieņemt) un palīdzēt to saprast arī bērniem.

Pati zinu, ka tas ne vienmēr ir viegli un ne vienmēr sanāk. Jo tas ir grūti. Vieglāk ir deklamēt runas par tikumību un pelnīt lētas popularitātes punktus satraukto vecāku prātos.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu