Senos laikos saimnieks ar saimnieci mīlējās lauka vidū, lai cūkas labi barojas, lai govīm piens trekns, lai mieži nesakrīt veldrē, lai kaimiņi labvēlīgi un lai sirotāji nenāk. Arī mēs Jāņos varam mīlēties, uzlādējot sevi veiksmei. Saulgriežos vajag iztrakoties, ļauties orģijām un baudai, saka pārmaiņu treneris, seksologs Arturs Šulcs.
Seksualitāte nozīmē dzīvību
«Mums trūkst pozitīvu vārdu par attiecībām un seksualitāti. Tā ir viena no problēmām, ar ko pastāvīgi saskaros darbā ar klientiem,» iesāk Arturs Šulcs. Lai gan laikmeta gars ir seksualizēts un publiskā telpa pilna ar «seksīgām kurpēm», «kairinošām kotletēm», «neatvairāmiem briļļu rāmjiem», izglītības sistēmā seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumi ir vāji pārstāvēti, pareizāk sakot, atstāti katra paša ziņā – zināšanu robus katrs aizpilda, kā prot, visbiežāk informāciju smeļoties internetā.
«Kāpēc vispār vajadzīga informācija par seksualitāti?
Dzīvi uz priekšu virza divi pamatspēki – seksualitāte un agresija transformētā veidā. Mēs pat no gultas nevaram piecelties un kafijas kafijas krūzi pagatavot, ja mūsos nav kāds piliens agresijas.
Mūs vada vēlēšanās iegūt, panākt, sazināties, izdarīt. Komunikācijā mēs seksualitāti lietojam kā kodu, jo ikvienam ir noteikts dzimums un identitāte, neatkarīgi no vecuma.
Seksualitāte ar gadiem nekur nepazūd, bet mainās. Ne velti ir teiciens: «Ko jauns panāk ar spēku, vecs ar prātu.» Brieduma gados mēs sākam just smalkāk, attīstām pieskārienus un izbaudām nianses, ko esam apguvuši pieredzes rezultātā.»
Seksualitāte mūsos ir, kamēr vien elpojam.
Diemžēl mūsdienās esam pazaudējuši seksualitātes sakrālo jēgu, kas kādreiz mums bija.
Kultūras antropologi uzskata, ka latviešu tauta vēstures sarežģītajos līkločos spējusi izdzīvot, pateicoties kolosālai seksuālai enerģijai. Par to liecina, piemēram, nerātnās dainas, izdotas jau 1915. gadā Petrogradas Ķeizariskajā Zinību akadēmijā. Dainas ir neizsmeļams pētījumu lauks antropologiem, mediķiem, vēsturniekiem, psihologiem.
Tajās nav nekā piedauzīga! Gluži pretēji, tās atklāj mūsu senču pasaules skatījuma plašumu un radošumu. Turklāt tautasdziesmās bieži vien intīmie vārdi aizstāti ar skaistiem eifēmismiem: «Ja tev stāv kumeliņis, man gatava villainīte.» Pētnieki norāda, ka mūsu senčiem tikumība nesaistījās ar miesiskās mīlas noliegumu, bet gan ar čaklumu, sirsnību, labestību. Nekas miesisks nebija grēcīgs. Salīdzinot ar citām tautām, latviešu seksualitāte bija veselīga, koša, izteikta.
Tautasdziesmās atrodamas atsauces uz pārdrošām erotiskajām fantāzijām, arī uz homoseksualitāti un zoofiliju.
Gan trauks pienam, gan vibrators
Mūsdienu seksa industrija nav radījusi neko jaunu – mūsu senčiem tas viss jau bija, saka Šulcs. Senie latvieši izmantojuši gan tauku lubrikantus labākai slīdamībai, gan vālītes kā falla imitatorus. Seno cilvēku fantāzijās ir vieta gan romantikai, gan tam, kas seko aplidošanas periodam. Viņi apjauta, ka cilvēka seksualitāte nav primitīva un vulgāra, bet sarežģīta un intensīva.
«Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā zem stikla redzama 9.-11. gs. taisīta uz pusēm salūzusi nūjiņa. Tas ir falla imitators! Mūsu senči netaisīja bezjēdzīgas lietas,»
stāsta Šulcs. «To zināja jau 20. gs. 50., 60. gadu vēstures pētnieki, vien plašākā publikā šo faktu neakcentēja. Tāpat kā vajadzīgs trauks, no kura dzert pienu, bija vajadzīgs arī vibrators. Masturbācija ir treniņš. Senā cilvēka dzīvē tādas lietas bija legālas un normālas.»
Pārmaiņu treneris saka, ka mūsdienās ķermenis padarīts nelegāls, kā piemēru minot Veselības ministrijas aizliegumu uz Medicīnas muzeja ārsienas izvietot slavena poļu mākslinieka izstādes plakātu, kurā redzami kaili vīriešu ķermeņi.
Cilvēka ķermenis – tāds, kāds tas ir, – nedrīkst būt! Un pēc tam mēs brīnāmies, kāpēc esam tik neirotiski un satraukti.
«Mākslinieks rāda cilvēku mijiedarbību, dialogu ar ķermeni, bet daļa sabiedrības ir tik puritāniska, ka grib to aizliegt.»
Totalitāras sistēmas mēģina kontrolēt seksualitāti, jo sekss ir brīvība.
Solis pretim jaunam sākumam
Cilvēka dzīvē ir kādi 300 cikli – visi nav apzināti, bet saulgrieži ir dabisks, saules kustības maiņas punkts, kurā apstāties un atslābt, saka Šulcs. «Ir svarīgi, lai dzīve nebūtu kā vienlaidu ceļš bez pieturām. Un tieši svētki nodrošina apstāšanos, kas ļauj palūkoties, kur esam nonākuši, kas ir apcirkņos, kas sastrādāts. Mēs nosvinam un tad plānojam uz priekšu.»
Šulcs saka, ka novēro tendenci:
izdeg ārsti, skolotāji, policisti, sociālā dienesta darbinieki, jaunie vecāki, kuri visu laiku ir kopā ar bērnu.
Lūk, tad nu saulgrieži ir laiks, kad pārtraukt skriešanu pa apli kā vāverei ritenī, Pēc svētkiem dzīvi var sākt no jauna – kaut mazliet, bet citādāk. «Sava aprite ir jāsakārto tā, lai būtu iespēja iegūt citas sajūtas un emocijas, lai nebūtu rutīnas. Ja mīlējamies, tad darām to citādāk!»
Sekss saulgriežos var būt pirmais solis pretim veiksmei, jaunam sākumam. Senos laikos saimnieks ar saimnieci mīlējās uz lauka, lai cūkas labi barojas, lai govīm piens trekns, lai mieži nesakrīt veldrē, lai kaimiņi labvēlīgi un lai sirotāji nenāk.
Intīmam aktam mēs varam piešķirt lielu jēgu.
Mēs emocionāli sevi noskaņojam panākumiem un auglībai tās visplašākajā nozīmē – lai nāk tas, ko vēlamies.
Saulgriežos cilvēks var atgūt sevi, ļaujot sev būt visā ķermeniskajā tiešumā un pilnībā. Ja vien ir iespēja, Šulcs iesaka ļauties pliko skrējienam, peldēties kailiem, pastaigāt pa pļavu. Tas atraisa, uzlādē un vispār ir vienkārši veselīgi. Tikai ar nosacījumu, ka tas tiek darīts skaidrā prātā. Putojošu alu var malkot pēc peldes.
Dejo, smejies, mīlējies!
«Iztrakojies, atbrīvojies, atļaujies! Tas ir vajadzīgs! To var darīt dejojot, mīlējoties. Mūsdienās kultūra ir fragmentēta, bet senos laikos tas viss bija integrēts, savijies kopā. Noskaņojot sevi ar ritmu, vibrācijām un pieskārieniem, cilvēki tiek vaļā no spriedzes un tuvība uzplaukst jaunā kvalitātē.»
Seksologs aicina Jāņos būt radošiem – izmantot zaļos augus, ziedus, dabiskus materiālus.
Saulgrieži taču ir miesas un gara orģijas, vitalitātes izlaušanās.
Daudzām tautām, arī ukraiņiem un baltkrieviem saulgriežu svinēšanā ir kaut kas no sengrieķu bakhanālijām.
