Kad uzbrūk negantās sēnītes… (7)

Sēnīšu infekcijām tīk mitra un silta vide. Šādos apstākļos tās itin viegli var iegūt, ja netiek ievērotas higiēnas pamatprasības, apmeklējot sabiedriskās pirtis, dušas, peldbaseinus. Sēnīšu infekcijas ir ļoti lipīgas, un, tās neārstējot, cilvēks apdraud apkārtējos.

Kas jāzina par šo tik izplatīto un nepatīkamo kaiti, lai no tās izvairītos, pēc padoma dodamies pie imunologa, dermatovenerologa, ginekologa un arī veterinārārsta.

Zaļo gaismu dod novājināta imunitāte Patogēnajām sēnītēm cilvēka organismā tiek dota zaļā gaisma, līdzko pavājinās vispārējā vai lokālā imunitāte. Piemēram, daudz lielāks risks saslimt ar ādas, nagu, mutes vai dzimumorgānu gļotādas sēnīti, ja āda ir traumēta, iekaisusi, noberzta.

Sēnīšu infekcijas bieži novēro cilvēkiem, kuriem organisma imunitāti novājinājušas dažādas smagas slimības, piemēram, cukura diabēts, vēzis vai AIDS. Šādos gadījumos sēnītes infekcija mēdz pārņemt visu organismu. Organisma imunitāte strauji krītas lietojot līdzekļus, kas to mākslīgi pavājina, piemēram, staru ķīmijterapija vai dažādi medikamenti, tai skaitā antibiotikas. Imunitāti mazina arī lielas fiziskas un emocionālas slodzes. Tādēļ imunologs Lauris Līcītis paralēli pretsēnīšu medikamentu terapijai iesaka lietot organisma imunitāti stiprinošus līdzekļus.

Ārstēšanas ilgums ir individuāls Sēnītes mikrosporas ir ļoti izturīgas - izdzīvo karstumā, aukstumā un neiznīkst pat ultravioletā un rentgena starojuma ietekmē.

"Sēnītes infekcijas nereti ir grūti izārstēt, jo tās mikrosporas atrodas dažādās attīstības pakāpēs. Daļa mikrosporu ir miera stāvoklī - neattīstās, tās var būt arī paslēpušās starp šūnām un šūnās, un ne cilvēka imunitāte, ne medikamenti tās nespēj atpazīt un iznīcināt. Turklāt medikamenti, kurus lieto, ārstējot sēnīti, cilvēkam pieļaujamā koncentrācijā, nespēj iznīcināt pilnīgi visas sēnītes mikrosporas. Daļa paliek, un pēc pāris mēnešiem, kad šķiet, ka kaite ir izārstēta, tā atkārtojas. Piemēram, ja nagā ir palikusi neliela daļiņa sēnītes micēliju, pēc laika labvēlīgos apstākļos tā var atkal sākt attīstīties," skaidro L. Līcītis.

Sēnīšu slimības ārstē ar iekšķīgi un ārīgi lietojamiem pretsēnīšu medikamentiem. Iekšķīgi lietojamie visām sēnīšu slimībām ir līdzīgi, mainās tikai to devas un kombinācijas. Šo medikamentu klāsts ir samērā neliels, un tie ir dārgi. Turklāt zāles jālieto lielās devās, un tās ir ļoti toksiskas - piesārņo aknas un pārējo organismu.

Kā uzskata imunologs, pretsēnīšu medikamenti ne tikai iznīcina sēnītes infekciju, bet arī nomāc organisma imūno sistēmu. Cilvēkam ar pietiekami spēcīgām organisma aizsargspējām pretsēnīšu medikamenti iznīcina infekciju. Bet tādam, kam imunitāte pavājināta, sēnītes turpina attīstīties vēl straujāk, jo pēc medikamentu kursa organisma aizsargspējas ir vēl zemākas. Tādēļ ārstēšanās ilgums katram ir individuāls.

"Dažreiz cilvēkiem problēmas sagādā ne tikai tas, kā izārstēt sēnīti, bet arī, kā to apārstēt, jo, lietojot pretsēnīšu medikamentus, iespējams panākt tikai slimības remisiju. Ja cilvēks saslimst atkārtoti, sēnītes infekcija var kļūt rezistenta pret iekšķīgi lietojamo medikamentu, kas lietots iepriekš. Šādos gadījumos ārstēšana var būt ilgstoša un sarežģīta," atzīst L. Līcītis.

Izplatītākā - nagu sēnīte

Viena no izplatītākajām sēnīšu infekcijām ir nagu sēnīte. „Tā var skart gan roku, gan kāju nagus, tos padarot vizuāli neestētiskus. Tomēr biežāk tā ir uz kāju nagiem, jo kājas svīst vairāk, bet, valkājot nepiemērotus apavus, nagi tiek nospiesti un traumēti," stāsta dermatovenerologs Juris Lielbriedis.

Kas liecina par nagu sēnīti? Nags piepeši maina krāsu - kļūst dzeltenīgs vai brūns, sāk drupt. Ilgstoši neārstējot, inficētais nags paliek ļoti biezs, to ir gandrīz neiespējami nogriezt. Tas var arī ieaugt ādā un izraisīt strutainu infekciju. Atkarībā no sēnītes sugas tā var bojāt nagu gan no brīvās maliņas, gan no valnīša. Tas iekaist, kļūst sarkans un sāpīgs. Neārstējot sēnīte no viena naga mēdz pāriet uz pārējiem, pēc tam arī uz roku nagiem. Reizēm nagu sēnīte ir arī uz pēdu ādas vai starp pirkstiem. Šajā vietā āda parasti sāk lobīties, kļūst apsārtusi, nereti ir jutīgāka pirkstu galos.

Arī šajā gadījumā liela nozīme ir organisma vispārējai un lokālajai imunitātei. Atkarībā no tās viens var ilgstoši kontaktēties ar sēnītes nēsātāju un nesaslimt, taču cits inficējas ļoti viegli.

Infekcija var nokļūt nagā caur vissīkāko mikrotraumu. Ja nagi ir saplaisājuši, lūstoši, sēnītes infekcijai ir daudz lielāka iespēja attīstīties. Bieži vien infekcija parādās pēc tam, kad nags bijis nopietni traumēts.

Bērni ar nagu sēnīti slimo retāk nekā pieaugušie, jo viņu organisms ir mazāk uzņēmīgs pret nagu sēnīti. Tas izskaidrojams arī ar to, ka bērni salīdzinoši retāk uzturas sabiedriskās vietās, kur var iegūt šo infekciju. Nagu sēnīte ir ļoti izplatīta, piemēram, sportistu vidū.

Ja nagi apdrūp, sabiezē un maina krāsu, bieži vien cilvēks uzreiz nospriež, ka tā ir nagu sēnīte. „Tomēr, vizuāli novērtējot, saslimšanu ar sēnīti ir grūti noteikt pat speciālistam, jo ļoti līdzīgas pazīmes ir arī ādas slimībām, piemēram, psoriāzei un citām iekšķīgām kaitēm. Tādēļ jāveic nagu pārbaude: vienkāršākajā variantā no naga tiek nokasīts paraudziņš, kuru izmeklē mikroskopiski un pārbauda, vai tajā nav sēnītes sporu. Dažkārt pirmajā pārbaudē nav iespējams noteikt sēnītes mikrosporas un jāveic otru pārbaudi - kultūrdiagnostiku. Ar šo metodi ir iespējams noteikt arī sēnītes sugu. Tas ir ļoti svarīgi arī tāpēc, lai noteiktu nepieciešamos medikamentus," iesaka Ādas un seksuāli transmisīvo slimību klīniskā centra ārste Inese Kolontaja.

Nereti sēnītes infekcija sākotnēji parādās uz ādas, un, kā novērojis dermatovenerologs J. Lielbriedis, nav mazums cilvēku, kuri ķeras pie pašārstēšanās - lieto tautas līdzekļus vai smērē bez ārsta ziņas aptiekā iegādātus pretsēnīšu krēmus. Taču šādā veidā izārstēt nagu sēnīti ir praktiski neiespējami, jo ārīgi lietojamie krēmi un aplikatori nespēj izsūkties cauri biezajam naga slānim un iznīcināt sēnītes mikrosporas. Šādā gadījumā, visticamāk, infekcija no kāju nagiem drīz izplatīsies arī uz roku nagiem. Ārstējot nagu sēnīti, viens no efektīgākajiem lokāli lietojamiem preparātiem, ko apvieno ar citām ārstniecības metodēm, ir greipfrūtu sēklu ekstrakts Citrosept. Tas ir šķidrā formā un ātri iesūcas. Tomēr, kā uzsver J. Lielbriedis, lai preparāts sniegtu pēc iespējas labāku efektu, pirms tā lietošanas ir jākonsultējas ar speciālistu.

Ļoti svarīgi ir ievērot higiēnu, jo tā var palēnināt slimības attīstības gaitu un arī atvieglot ārstēšanu. Jāatceras, ka katrreiz pēc kāju mazgāšanas ar dvieli rūpīgi jānosusina pirkstu starpas!

Sēnītes bojātajiem nagiem iesaka veikt arī mehānisko apstrādi, kuras laikā ar speciālu aparātu no slimā naga tiek noņemta sabiezējusī kārta. Procedūra nav sāpīga, to veic reizi mēnesī aptuveni trīs četrus mēnešus pēc kārtas, līdz sēnīte pilnībā izārstēta un ir izaudzis veselais nags. Viena naga mehāniskā apstrāde maksā aptuveni vienu latu, savukārt lielo nagu apstrāde - divus latus. Medicīnas iestādēs ir pieejams ārstnieciskais manikīrs, ar kuru var apstrādāt arī sēnītes bojātus nagus, lai tie iegūtu pievilcīgāku izskatu. Šādus nagus var arī lakot.

Ādas sēnīte - biežāk uz jutīgas ādas

Brūni un dzeltenīgi plankumi uz ķermeņa ādas var liecināt par ādas sēnīti. Ar šo infekcijas slimību biežāk sirgst pieaugušie.

Parasti inficēšanās notiek sabiedriskajās pirtīs, lietojot koplietošanas dvieļus un švammes, arī guļot krastmalas mitrajās smiltīs var inficēties. Nereti cilvēks neglītos plankumus pamana tikai pēc tam, kad āda tiek nosauļota saulē vai solārijā.

Ādas sēnīti biežāk novēro cilvēkiem, kuriem ir rudi mati un gaiša ādas krāsa, jo viņiem ir jutīgāka āda. „Daudz lielāks risks saslimt ar ādas sēnīti pastāv, ja ir novājinātas ādas aizsargspējas - mainīts ādas PH līmenis, ir vielmaiņas traucējumi, pinnes. Sēnīti var ietekmēt arī sviedru sastāva īpatnības," skaidro imunologs L. Līcītis.

Sievietēm izplatīta dzimumorgānu sēnīte Sievietēm bieži sastopama ir dzimumorgānu gļotādas sēnīte. „Pētījumi liecina, ka aptuveni 70 - 75% sieviešu reizi mūžā slimojušas ar šo infekciju. Aptuveni 50% gadījumu sēnīte atkārtojas, visbiežāk tādēļ, ka, līdzko pacientei kļūst labāk, ārstēšana tiek pārtraukta," stāsta ginekoloģe Inta Bērziņa.

Viens no dzimumorgānu gļotādas sēnītes veidiem ir vulvas sēnīte. Tā skar sievietes ārējos dzimumorgānus un izpaužas ar pietūkumu, sausuma sajūtu, sīkām ādas mikroplaisiņām, niezi un dedzināšanu. Ir nepatīkama sajūta sēžot un staigājot.

Savukārt piena sēnīte skar iekšējos dzimumorgānus, radot niezi un dedzināšanu. Dzimumorgānu sēnītēm ir raksturīgi biezi, balti izdalījumi no maksts.

Vīrieši ar dzimumorgānu gļotādas sēnīti sirgst retāk. Simptomi gan ir līdzīgi - dedzināšana, nieze un izsitumi uz ģenitālijām. Gan vīriešiem, gan sievietēm sēnīte izraisa diskomforta sajūtu dzimumakta laikā un sāpes urinējot, kā arī nepatīkamas sajūtas, skalojot dzimumorgānus ar ūdeni. Jāpiebilst, ka šīs slimības laikā sievietei nevar iestāties grūtniecība.

Uzskats, ka dzimumorgānu sēnīte ir seksuāli transmisīva slimība un to iegūst tikai dzimumceļā, ir maldīgs. Dzimumorgānu sēnīte var būt arī maziem bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, kas vēl nav sākuši dzimumdzīvi. Tāpat kā citos orgānos, arī uz dzimumorgānu gļotādas nelielos daudzumos atrodas sēnītes baktērijas, kas, tiklīdz tiek izmainīta maksts dabīgā vide, var sākt attīstīties un izraisīt saslimšanu.

Ja ir aizdomas par dzimumorgānu sēnīti, noteikti vajadzētu apmeklēt speciālistu. „Jo īpaši tādēļ, ka sēnīte rada labvēlīgu vidi arī citām infekcijas slimībām un paralēli var attīstīties kāda no seksuāli transmisīvajām slimībām," brīdina ginekoloģe.

Gadījumā, ja uzreiz nav iespējams apmeklēt ginekologu, bet ir aizdomas par maksts sēnīti, var līdzēt kombinētie preparāti Canifulg vai Canifulg 200. Preparāta sastāvā ir trīs vaginālās svecītes un krēms. To var lietot abi partneri. Taču, ārstējot sēnīti tikai ar šo medikamentu, infekcija var atkārtoties.

Lai uzlabotu maksts mikrofloru un neļautu attīstīties sēnītes infekcijai, ieteicams lietot PH neitrālus mazgāšanās līdzekļus, piemēram, Dercome Femme vai Vagisan svecītes. Ja sēnīte nepadodas ārstēšanai ar lokāli lietojamiem medikamentiem - īpaši, ja slimība atkārtojas - ārsts var noteikt iekšķīgi lietojamu pretsēnīšu medikamentu kursu.

Mikrosporiju pārnēsā mājdzīvnieki

Savukārt mikrosporija ir ādas sēnīšu slimība, kuru pārnēsā suņi un kaķi, īpaši bieži tā ir novārgušiem ielas kaķēniem. Taču, kā stāsta veterinārārste Mudīte Bēne, ar šo infekciju slimo arī kāmīši, jūrascūciņas, žurciņas. No mikrosporijas biežāk cieš bērni, jo viņu ādas aizsargslānis - tauku mantija - vēl nav tik spēcīgs kā pieaugušiem cilvēkiem.

Inficēties iespējams kontaktējoties ar slimu dzīvnieku, to glaudot, rotaļājoties, ņemot gultā. Var saslimt arī no otra slima cilvēka un arī pats inficēt dzīvnieku. Taču mikrosporiju var iegūt arī netieši - lietojot kopīgu ķemmi, galvassegu, veļu un apģērbu, uz kura ir mikrosporijas sporas. Tās var atrasties pat uz burtnīcu un grāmatu lapām, tādēļ mēdz gadīties, ka ar mikrosporiju inficējas bērns, kura mājās nav mājdzīvnieku.

Ar mikrosporiju slimam dzīvniekam uz kažoka - parasti galvas, ausu vai kāju rajonā - parādās izpūrušiem matiņiem klāti sīki blaugznaini perēkļveida plankumi. Pēc laiciņa šajās vietās nolūst matiņi. Kaķiem mēdz būt arī atipiska sēnītes forma, kad uz kažoka nav izteiktas slimības pazīmes, bet cilvēks tomēr inficējas.

Savukārt ar mikrosporiju inficētam cilvēkam uz ādas, biežāk atklātās ķermeņa daļās, novēro sārtus plankumus ar it kā piepaceltām, labi norobežotām maliņām, kas paplašinās un var izraisīt niezi. Perēkļa centrālā daļa ar laiku var kļūt bālāka un uz tās parādīties virspusēja ādas lobīšanās. Ja mikrosporija ir galvas matainajā daļā, parādās apaļi, norobežoti perēkļveida plankumi, kas zvīņojas, un šajās vietās nolūst matiņi. Ja sēnīte bijusi galvas matainajā daļā, pēc izārstēšanās būs jāgaida, kamēr mati ataugs.

"Tas, vai cilvēks inficēsies pēc kontakta ar slimu dzīvnieku, atkarīgs no viņa organisma vispārējās imunitātes un ādas stāvokļa. Inficēties ir daudz vieglāk, ja āda ir saskrāpēta vai iekaisusi. Diemžēl mūsdienās bērniem imunitāte nav īpaši spēcīga," atzīst M. Bēne.

Lai pasargātu sevi no inficēšanās, pēc kontakta ar dzīvnieku noteikti jāmazgā rokas. Savukārt ārstēšana notiek ar lokāli un iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, un ārstēšanas kurss ilgst aptuveni četras, sešas nedēļas.

Mēs riskējam saslimt ar dzimumorgānu sēnīti, ja: Vasarā pēc peldēšanās sauļojamies ar slapju peldkostīmu. Nēsājam apspīlētu apģērbu - džinsus vai ādas bikses, kā arī valkājam ciešu apakšveļu, piemēram, stringa biksītes, kas izraisa mehānisku kairinājumu dzimumorgānos un līdz ar to - pastiprinātu svīšanu. Ideālā gadījumā būtu ieteicams nēsāt zīda apakšveļu. Lietojam medikamentus - antibiotikas, trankvilizatorus, miega līdzekļus, kā arī hormonālo kontracepciju. Pārlieku rūpējoties par intīmo higiēnu, lietojam antibakteriālus mazgāšanās līdzekļus un ziepes - līdz ar to tiek izjaukta maksts dabīgā mikroflora jeb aizsargspējas un var attīstīties sēnītes infekcija.

Jāņem vērā, ka: Dzimumorgānu gļotādu var kairināt un sēnītes infekcijas attīstību provocēt baseina ūdenī esošās ķimikālijas, kā arī mūsdienās tik populārie vannas sāļi un burbuļbumbas. Sēnīti var veicināt pastiprināta cukura un koncentrētu asu ēdienu, piemēram, čilli piparu lietošana, dažiem cilvēkiem arī kafijas un tējas dzeršana. Sēnīte var attīstīties cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz alerģiju, kā arī dažādu slimību, piemēram, cukura diabēta gadījumā. Sēnīti var iegūt dzimumceļā tikai tādā gadījumā, ja partnerim jau ir nosliece uz sēnītes saslimšanu, iekaisums, nieze, sāpes dzimumorgānu rajonā, kā arī citi organisma iekaisumi vai slimības. Stress pavājina imunitāti, kā rezultātā bieži attīstās sēnītes infekcija. Sēnītes infekciju bieži novēro grūtniecības laikā, kad organismā notiek hormonālas izmaiņas un samazinās maksts gļotādas aizsargspējas. Ja māte grūtniecības laikā slimo ar sēnīti un neievēro higiēnas prasības, sēnīti var pārmantot arī bērns. Bērni var iegūt sēnīti, rotaļājoties pludmales smiltīs bez apakšbiksītēm. Vecākiem būtu jāatceras, ka smiltīs ir milzum daudz sadzīves atkritumu. Ja bērns nav iemācīts pareizā virzienā lietot tualetes papīru, sēnītes baktērijas, kas atrodas zarnu traktā, var nokļūt uz ārējiem dzimumorgāniem un izraisīt sēnīti.

Kā izvairīties no saslimšanas ar nagu sēnīti?

Lai nesaslimtu ar nagu sēnīti, ļoti svarīgi ievērot personisko higiēnu - kājas jāmazgā katru vakaru. Jūrmalas smiltīs atrodas smilšu graudiņi un gliemežvāki, staigājot pa mitrajām smiltīm tie var traumēt ādu. Tādēļ kājas jāmazgā arī pēc pastaigas pa jūrmalas smiltīm. Saslimt ar sēnīti var, apstrādājot nagus ar nedezinficētiem nagu piederumiem, kuri pirms tam lietoti inficētiem nagiem. Inficēties var arī sarokojoties ar cilvēku, kurš slimo ar nagu sēnīti. Sēnītes infekcijas perēklis ir siltas, mitras virsmas - sabiedriskās pirtis, saunas, peldbaseini, bieži vien arī solāriju paklājiņi, tādēļ, apmeklējot šīs vietas, noteikti jāauj kājās čībiņas. Pēc tam mājās kājas vēlams nomazgāt un apstrādāt ar kādu dezinficējošu pēdu kopšanas līdzekli. Nav vēlams vilkt svešus apavus, īpaši basās kājās. Dodoties ciemos, prātīgāk būtu ņemt līdzi savus maiņas apavus. Svarīgi, lai apavi, kurus valkājat diendienā, būtu ērti. Ja nagi visu dienu tiek traumēti šauros apavos, turklāt kājas svīst, šī būs ideāla vide sēnītes baktērijām.

Neaizraujieties ar pašārstēšanos!

Sēnīšu slimību gadījumā nevajadzētu aizrauties ar pašārstēšanos, jo lokāli vai iekšķīgi lietojamos medikamentus var noteikt tikai speciālists. Turklāt pretsēnīšu medikamenti parasti ir recepšu medikamenti. Ja cilvēks ir mēģinājis ārstēties, lietojot neatbilstošus medikamentus, veicot laboratoriskās pārbaudes, nereti ir sarežģīti noteikt sēnītes saslimšanu, un tas apgrūtina ārstēšanu.