Šodien visā pasaulē atzīmē Garīgās veselības dienu. Saistībā ar to portāls TVNET piedāvā Eiropas Psihoterapijas asociācijas un Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificētas eksistenciālās psihoterapeites Aigas Abožinas pārdomas par mūsdienās ļoti aktuālu tēmu - vientulība.
Vientulība ir cilvēka eksistences neatņemama sastāvdaļa. Tad, kad cilvēks pārdzīvo vientulības izjūtu, viņš tai pat laikā pārdzīvo savu nošķirtību no pasaules, no citiem. Vai šī nošķirtība ir tikai izjūta vai arī to papildina indivīda dzīves situācija, ir runa par zināmu distances izjūtu starp sevi un citiem.
Eksistenciālā terapija skatās uz vientulību caur izolācijas jēdzienu. Izolācija ir mūsu eksistences dotība.
Mēs tiekam iemesti šajā pasaulē vieni un arī aizejam no tās vieni.
Ja reiz esam dzimuši, tad nāve ir neizbēgama. Viss, kas mums pieder ir šis brīdis. Apzināties to ir grūti. Izdarot savas dzīves izvēles, mēs esam vieni, neviens neuzņemsies sekas par tām, izņemot mūs pašus. Mēs esam vieni, kad mums sāp, un lai gan varam saskatīt līdzjūtību otra sejā, mūsu sāpes viņš nejūt.
Šī neiespējamība just to, ko otrs, domāt tā, kā otrs, pārdzīvot tā, kā otrs, uzspiež mums neizbēgamu izolētību savā ķermenī. Tāds ir mūsu esības konteksts, un tas paver iespēju vientulības pārdzīvojumam.
Vientulības vārds ikdienā tomēr vairāk saistās ar negatīvu nozīmi, it kā paredzot, ka vientulībā noteikti ir ciešanas (ne par velti sabiedrībā pastāv izolēšana kā soda veids). Tam varētu arī piekrist, tomēr, lūkojoties plašāk, visas indivīda dzīves kontekstā, reizēm nākas atzīt, ka
vientulība ir bijusi dziedējoša, palīdzoša kaut kam nākošajam viņa dzīvē.
Tā nav bijusi veltīga, jo palīdzējusi kaut ko svarīgu pārdomāt, nonākt pie kādiem būtiskiem secinājumiem, kas būtu neiespējami bez šī mokošā stāvokļa.
Martins Bubers ir teicis, ka tikai cilvēks, kurš izdzīvojis vientulības mokas, pa īstam ir spējīgs novērtēt tuvību attiecībās. Caur to saprotot, ka vientulības veicināta vienatne var būt auglīga. Bernarda Šova vārdiem, «Tā ir milzu spēja, izturēt vientulību un pat izbaudīt to».
Kā jau minēju, vientulības izjūta ir subjektīva. Katrs no mums var sajust vientulību kādā specifiskā dzīves brīdī. Tas var būt brīdis, kad tuvākais mani nesaprot, atraida, tā var būt vienkārši lietaina rudens diena, tās var būt brīdis, kad man sāp vai nepieciešama palīdzība, bet nespēju to saņemt utt.
Indivīda psihiskai veselībai var būt un ir kaitīga ilgstoša vientulība.
Kaitīgi tas ir tāpēc, ka, vientulības pārdzīvojumam ievelkoties, bieži vien var atnest arī citas pārdomas, kā piemēram, pārdomas par savu derīgumu, lietderību, vērtību šai pasaulei, cilvēkiem apkārt, bezcerības izjūtu no šī pārdzīvojuma jebkad atbrīvoties vai gluži pretēji dusmas, neiecietību, agresiju. Nespējot šo pārdzīvojumu ar kādu apspriest, cilvēka domāšanas process var sašaurināties, kur tiks saskatīts vienīgi negatīvais, nomācošais, tādējādi mazināsies spēja kritiski izvērtēt sevi un realitāti.
Mēs varam runāt par riska grupām, kas var būt pakļautas izolācijas un līdz ar to arī vientulības riskam, un tie būs cilvēki, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ ir grūtības iekļauties esošajā sabiedrībā, tapt pieņemtiem, saprastiem, integrētiem. Mūsu valstī tie varētu būt vientuļie seniori, cilvēki ar spēcīgi ierobežotu pārvietošanos, spēju sazināties, šeit domājot cilvēkus ar tādiem ierobežojumiem, kas liedz pat lietot mūsdienu tehnoloģijas, lai sazinātos un veidotu attiecības. Tie noteikti arī būs cilvēki, kuri nokļuvuši ārpus savas kultūras vides, ar to domājot emigrāciju un imigrāciju.
Vientulība var būt kā problēma vai kā izaicinājums pilnīgi jebkura cilvēka dzīvē.
Ir kaut kas, ko mēs paši varam darīt, lai nejustos vientuļi, lai citi nejustos tik vientuļi, bet tam var būt arī sava robeža. Reizēm pati situācija indivīda dzīvē ir vientulību veicinoša. Piemēram, cilvēks, kurš zaudējis savu tuvinieku, jutīsies vientuļš kādu laiku, un lai gan mēs katrs varam palīdzēt kaut nedaudz kliedēt šo izjūtu, tā tik ātri nepāries.
Tomēr vismazāk vientuļi cilvēki jūtas tad, kad ir darbībā un pie tam jūtas citiem noderīgi, kaut kādā veida ražīgi, «auglīgi». Tādējādi tādi dzīves notikumi kā darba zaudējums, slimība, tai sekojošais nespēks vai ierobežotība mentālā vai fiziskā aspektā, darba spēju zaudējums ir riski, ka indivīds var nespēt paša spēkiem atjaunot savu lietderības izjūtu un, ieslīgstot tajā, arī nelūgs palīdzību no pasaules. Šeit ir būtisks tuvinieku, draugu faktors, kuri būs līdzās.
Cilvēkiem, kuri varētu justies vientuļi, būtu svarīgi sev uzdot jautājumu par to, cik ilgi tas notiek. Vai tas ir brīdis vai dzīves periods?
Vai es ciešu no tā, ka jūtos vientuļš, un ja tā ir, svarīgi sākt domāt, ko es varu šeit mainīt, pat ja šobrīd tam īsti nav enerģijas.
Iespējams iesākumā tas nav daudz. Palīdzošs var būt zvans uz uzticības tālruni, saruna ar kādu cilvēku – tuvinieku, draugu, speciālistu. Būtiski šeit ir sākt runāt ar kādu par to, kas iekšēji notiek, jo, piedzīvojot mirkli, kad otrs mūsos klausās un mums ir jāizrunā savas domas skaļi, tas palīdz atgūt kritisko domāšanu. Arī pētījumi psihoterapijā uzrāda pašsajūtas uzlabošanos no tā, ka cilvēks pats dzird sevi runājam ar otru, kurš ir klātesošs.
Tādējādi smagi un ilgstoši pārdzīvojot vientulību, ir būtiski iekšējo dialogu pārnest uz āru,
visu to pašu skaļi izstāstīt kādam un pašam sadzirdēt, kā tas izklausās. Tas var nebūt viegli, jo vientulības pārdzīvojumā iestrēgušam cilvēkam nav viegli uzsākt dalīties ar pasauli par to, kas notiek un bieži vien jau to pavada iluzora pārliecība, ka nevienu tas neinteresē. Tomēr ir jāmēģina šo pārliecību iekšēji konfrontēt, apšaubīt, tajā pašā laikā necerot, ka viena saruna var izmainīt pilnīgi visu. Tas var būt tikai viens solis, kas attālina no vientulības, tomēr viens solis ir vairāk, nekā bija pirms tam. Soli pa solim ejot tālāk, var rasties ideja par plānu, kā justies mazāk vientuļam.
Dalies pieredzē!
Kāda ir Tava pieredze ar vientulību?
Vai un kā Tu ar to cīnies? Kā tiec galā?
Raksti komentāros un sūti savu viedokli uz e-pastu women@tvnet.lv
