Elizabete piedzīvoja negaidītu un smagu slimību, kas viņu gandrīz salauza

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: flickr.com

Ar veģetatīvo distoniju slimojošie cilvēki nav jāuztver kā briesmīgāki vai sliktāki par citiem - tā intervijā portālam TVNET saka 21 gadu vecā Elizabete, kura pirms vairākiem gadiem pārdzīvoja ļoti smagu laiku. Viņa saskārās ar lielām tuvinieku un savām veselības problēmām, tostarp veģetatīvo distoniju. Atskatoties uz pārdzīvoto, Elizabete akcentē stipras ģimenes vērtību un norāda, ka tēta saslimšana ar vēzi ģimeni saliedējusi.

 
Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls Foto: Evija Trifanova / LETA

Pēkšņi nonāca slimnīcā

Pirms trīs gadiem Elizabete nonāca slimnīcā, jo sajuta ļoti spēcīgas sirdsklauves, sliktu pašsajūtu, ģīboni. «Atceroties to laiku, es varētu piekrist teicienam, ka viss ir galvā un nervu sistēmā, no kurienes tas viss izpaudās uz āru fiziskā veidā. Tajā dienā mēs izsaucām ātro palīdzību uz mājām, bet es negribēju braukt uz slimnīcu, jo kuram gan vispār gribas braukt uz slimnīcu? Ātrās palīdzības dakteri uzsvēra, ka drošības pēc tomēr vajadzētu aizbraukt uz slimnīcu, jo kardiogramma neizskatās laba. Tad diezgan operatīvi ārsti saprata, kāds speciālists jāpiesaista. Viņa uzreiz atnāca, un varēja redzēt, ka ārste saprot, par ko ir runa. Nebija tā, ka viņa pirmo reizi ieraudzīja tādu cilvēku un plātīja rokas. Tas nozīmē, ka arī dakteri ir gājuši uz priekšu tajā visā un veģetatīvā distonija tiek pieņemta kā slimība, kā tam būtu jābūt. Veģetatīvo distoniju pieņemt kā slimību būtu saprātīgi.»

Grūti paciest skolas pūli

Pie psihoterapeita Elizabete gāja aptuveni gadu (reizi vai divas nedēļā). Tāpat viņa pusotru gadu dzēra antidepresantus.

Zāles var pārtraukt dzert nevis tajā brīdī, kad to pasaka kāds cits, bet gan tad, kad tu pats sajūti, ka vari bez zālēm pilnvērtīgi funkcionēt un iziet sabiedrībā.

«Atceros, ka krīzes laikā nevarēju aiziet viena pati uz lielveikalu un sēdēt. Man likās, ka tas ir vienkārši neiespējami. Nevarēju izturēt veikalā esošo gaisu un cilvēku masas. Protams, arī šobrīd man ne visai patīk lielās masas un es labprātīgi nedodos uz masu pasākumiem, bet tagad tas nav tik traģiski, kā tas bija tajā laikā.

Toreiz nevarēju izturēt pat skolas masas. Psihoterapeite man jautāja, ko iesākšu ar skolu – vai ņemšu gadu brīvu, vai iešu mācīties tālmācībā. Es, protams, izvēlējos tālmācību, jo gribēju pabeigt vidusskolu vismaz nosacīti kopā ar saviem klasesbiedriem. Tad mēs ģimenē izlēmām par labu tālmācības vidusskolai, kas šādos gadījumos ir ļoti labs variants. Man nebija jāiet uz skolu, es mācījos patstāvīgi un internetā kārtoju pārbaudes darbus.»

Glābšanas riņķis

Tālmācības skolu Elizabete uztver kā sava veida glābšanas riņķi. «Es negribēju izkrist no sabiedrības aprites un baidījos kaut ko nokavēt vai pazaudēt, bet tas bija mans iekšējais kompromiss.

Es sapratu, ka nebūšu priecīgāka, ja paņemšu gadu brīvu.

To var salīdzināt ar bailēm braukt tumsā. Lai pārvarētu bailes, ir jāturpina braukt pa tumsu, jo citādi nav variantu un būs jābaidās visu mūžu.

Protams, es baidījos, vai manas tā laika sajūtas būs visu mūžu vai kaut kad pāries. Bet, neskatoties uz to, turpināju darīt iesāktās lietas, klausīju ārstu, tostarp dzēru un neizlaidu viņa izrakstītās zāles. Man tas tiešām palīdzēja, bet zinu, ka katrs gadījums ar veģetatīvo distoniju ir ļoti individuāls un tur vienmēr ir jāskatās no visiem aspektiem.»

Jaunā sieviete ir pārliecināta, ka katrā gadījumā ir jāatrod cilvēki, ar ko varētu izrunāt radušās emocijas. «Labākais veids, ar ko izrunāt savas emocijas, ir speciālists, jo ne vienmēr līdzcilvēks var saprast sajūtas un spēt iedziļināties no cita skata punkta, tostarp medicīniskā. Es atkārtoju, ka veģetatīvai distonijai ir medicīnisks pamats. Ja tā nebūtu, nebūtu tik daudz cilvēku, kam ir tādas problēmas.

 
Foto: flickr.com

Kā ir šodien? Krietni labāk!

Jautāta par šodienas dzīvesveidu, Elizabete stāsta, ka mācās Latvijas Universitātē 2. kursā. «Jūtos nesalīdzināmi labāk un citādāk nekā toreiz. Pēc notikušā es dzīves lietas sāku uztvert daudz citādāk un mierīgāk, un neskrienot.

Izejot cauri traģiskiem dzīves notikumiem, kad tuvākais cilvēks vienā brīdī var nebūt, sapratu, par ko man ir jāuztraucas, jāstreso un kas ir īsta traģēdija.

Protams, ļoti daudz jāstrādā pašam ar sevi. Ar sevi ir jārunā un jāsaprot, par ko vajag stresot un par ko ne. Tagad es notiekošo uztveru vieglāk. Cenšos daudz ko nelaist caur sevi, izšķirot, kas ir svarīgi. Analizēju, kurus brīvos failus galvā man vajag aizņemt ar informāciju.

Agrāk gribēju visiem palīdzēt un glābt pasauli, bet toreiz sapratu, ka mani neviens cits neglābs, kā tikai es pati. Tā ir viena no lielākajām atšķirībām. Iemācījos būt es pati un daudz ko daru ar savu galvu un apziņu, neietekmējoties no citiem cilvēkiem. Mēģinu izšķirt, par ko tiešām man jāuztraucas, un cenšos neuzņemties pārāk daudz darbu.»

Pēdējā laikā meitene nav runājusi ar psihoterapeitu, bet, ja justu vajadzību tikties ar viņu, noteikti to darītu. «Zinu, kāda toreiz bija sajūta, ka man vajadzēja psihoterapeitu, jo nevarēju iedomāties stāstīt par sevi kādam citam. Šobrīd cenšos ar sevi tikt galā pati, bet nesen bija brīdis, kad teicu mammai, ka laikam būs jāaiziet parunāties ar psihoterapeitu. Viņa man ieteica nogaidīt, līdz pabeidzu skolas lietas. Tā arī bija – pēc tam kļuva labāk.

Parasti pavasaros un rudeņos man uznāk veģetatīvās distonijas saasinājumi.

Tad liekas, ka atkal jāsāk dzert zāles, bet ir jāiemācās tādos brīžos pateikt, ka tas ir tikai viens mazs dzīves posms, kam jau esmu gājusi cauri, ka māku sevi saturēt kopā. Ir jāatrod iekšējais spēks.»

Neaizstājamais mammas un ģimenes atbalsts

Elizabete atklāj, ka ļoti daudz par savu slimību runājas ar mammu. «Ir jocīgi teikt, ka man ir paveicies, ka arī mammai ir bijusi veģetatīvā distonija, bet tā tas savā ziņā ir. Ja tā nebūtu, es šaubos, vai kāds manā ģimenē saprastu. Man jāsaka godīgi, ka es arī īsti to nesapratu, līdz brīdim, kad pati gāju tam cauri. Es nesapratu mammu. Nesapratu, kā var būt, ka iespējams pamosties no rīta ar sliktu pašsajūtu, ka viss liekas slikti, neko negribas, viss riebjas, nekas nesagādā prieku, griežas galva, gribas palikt mājās un nevari iziet no mājas.

Kad pati izgāju tam cauri, tad mūsu savstarpējais kontakts kļuva ciešāks. Protams, mamma grib bērnam palīdzēt un jūt viņam līdzi, it īpaši, ja viņa pati ir gājusi tam cauri. Viņa zina, cik bezpalīdzīgi bērns jūtas.

Neviena mamma negrib redzēt, ka viņas bērns ir bezpalīdzīgs.

Tāpēc mana mamma centās daudz darīt un iesaistīties, lai gan viņai nebija viegli panest dažādus sarežģījumus, tostarp veselības problēmas. Mēs arī šobrīd ļoti daudz runājam ar mammu. Es varu viņai piezvanīt un sākt stāstīt ļoti elementāras lietas, bet tajā brīdī tieši tas ir vajadzīgs, lai paliktu labāk.»

 
Foto: flickr.com

Vai tā ir modes slimība?

Sajūt veģetatīvās distonijas klātbūtni

Elizabetei nav nācies palīdzēt nepazīstamiem cilvēkiem, kurus skārusi veģetatīvā distonija, taču gadījies, ka sarunās ar sev iepriekš zināmiem cilvēkiem viņa sajutusi līdzīgus sarežģījumus. To jūtot, viņa neuzbāžas, bet cenšas palīdzēt ar padomu. «Mans galvenais padoms šādā situācijā ir –

nekad nevajag baidīties ar kādu runāt par saviem sarežģījumiem.

Kā cilvēks, kurš gājis tam visam cauri, zinu, ka pilnīgi noteikti ir vērts izrunāties.»

Saviem klasesbiedriem Elizabete toreiz īpaši nestāstīja par veģetatīvo distoniju, jo sākumā pati nesaprata, kas īsti notiek. «Klasesbiedri nesaprata, kāpēc pie mazākā strīda Elizabete sāka raudāt. Es pati arī biju pārsteigta, kāpēc tik ļoti un daudz raudu. Piedzīvoju ļoti biežu un sāpīgu raudāšanu.

Klasesbiedri nesaprata, kāpēc tā notiek, bet es arī īpaši necentos skaidrot, jo domāju, ka nav iespējams visiem izskaidrot, ko pārdzīvoju, un sagaidīt sapratni. Nolēmu, ka labāk, lai pati saprotu, kas notiek, nekā censties kādam citam kaut ko ieskaidrot. Tajā brīdī man likās pilnīgi otršķirīgi, vai kāds saprot, kas ar mani notiek, jo man galvenais bija pašai saprast, kas ar mani notiek.»

Laika gaitā Elizabete iemācījusies labāk kontrolēt savas raudāšanas lēkmes un emociju uzplūdus, bet viņa apzinās: nevar apgalvot, ka veģetatīvā distonija ir pilnībā pazudusi no viņas dzīves. «Man vienmēr ir jābūt uzmanīgai. Pavasaros un rudeņos jūtu izmaiņas un to, ka kaut kas atnāk atpakaļ. Bet es ar to vienkārši iemācījos sadzīvot. Protams, pirms tam esmu izgājusi cauri ceļam, kas mani atvilka atpakaļ. Daudz kas ir manis pašas rokās.»

Par iepriekš pārdzīvoto Elizabete ir stāstījusi arī kursabiedriem. Viņiem licies interesanti, kā meitene mainījusies.

Elizabete pirms četriem gadiem un tagad – tie ir divi dažādi cilvēki.

Arī Dievs un stipra ģimene var palīdzēt

Elizabete nav ticīgs cilvēks, taču piekrīt, ka daļai cilvēku reliģija var palīdzēt grūtās situācijās. «Ja tas palīdz, kāpēc gan ne? Šajā gadījumā nav lietu, ko nevarētu darīt, lai sev palīdzētu. Ja cilvēkam paliek labāk, vēršoties pie Dieva, lai viņš tā dara. Katram ir savs glābšanas riņķis, pie kā viņš grib pieķerties. Man tā vienmēr ir bijusi ģimene, jo tā vienmēr ir bijusi liela vērtība.

Tēta saslimšana ar vēzi ģimeni saliedēja no jauna, jo dzīves skrējienā mēs bijām mazliet piemirsuši viens par otru. Nebijām pilnībā aizmirsuši viens par otru un zinājām, ka turpat vien esam, bet mēs aizmirsām apstāties, izbaudīt un izmantot kopīgos brīžus.»

Sieviete atsauc atmiņā brīdi, kad viņas ar mammu sēdēja un gaidīja tēta operācijas beigas. «Kad aizgājām pie viņa, es pirmo reizi mūžā redzēju tēti tik bezpalīdzīgu! Man kā meitai tētis bija pirmais varonis.

Ieraugot tēti tik bezpalīdzīgu, toreiz sapratu, ka daudz kas mainīsies.

Un tā arī bija – daudz kas mainījās. Tajā brīdī es kļuvu pieaugusi. Man to nācās darīt ļoti ātri. Pat, ja īsti negribēju savos 18 gados domāt tik pieaugušas lietas un spriest tādā veidā par dzīves notikumiem, man tas bija jādara. Varbūt labi, ka tā notika, jo ģimene pēc tam saliedējās. Arī šobrīd, kad viens ar otru bieži vien strīdamies, tad apsēžamies un pārrunājam, par ko strīdamies un kas patiešām ir traģēdija, par ko jāraud, jāstrīdas un jākliedz vienam uz otru. Kad tā aprunājamies, saprotam, ka toreiz, kad tētim atklāja vēzi, mēs visi sajutām pamatīgu spērienu pa pakaļu.»

«Mūsu mamma ir ļoti stipra sieviete. Es apbrīnoju, kur viņa rod spēku, kaut arī viņai nav vieglākais laiks,» Elizabete saka.

«Mūsu mamma mums māca, ka dažkārt, neskatoties uz problēmu, ir jāsaņemas, jāsakož zobi un jādara.»

Vai tā ir modes slimība?

Elizabete ir dzirdējusi skeptiskus viedokļus par veģetatīvo distoniju. «Man liekas, ka tie cilvēki, kas tam tiešām ir izgājuši cauri pēc pilnas programmas, nekad mūžā neteiktu, ka tas ir modes kliedziens. Savā ziņā tā ir modes slimība, bet tas saistīts ar mūsu dzīves ritmu. Cilvēkiem galvenais ir karjera un lēkt arvien augstāk un ātrāk pa tās kāpnēm. Mierīgāk un lēnām mēs nemākam.

Esmu novērojusi, ka bieži vien cilvēki jauc veģetatīvo distoniju ar emocionālu nogurumu. Cilvēks neatpūšas no dažādām lietām un tāpēc liekas, ka sākusies veģetatīvā distonija. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki saka: «Man ir veģetatīvā distonija.» Es saprotu, ka tā nav patiesība, bet neesmu ārsts, lai pateiktu vai noliegtu diagnozi. Pateikšu traku salīdzinājumu ar pašnāvības veicēju.

Cilvēks, kurš grib veikt pašnāvību, nekad neiet pa pasauli un visiem par to nestāsta.

Arī cilvēks, kuram ir veģetatīvā distonija, par to nestāsta visiem. Varbūt viņš pat nesaprot un negrib pieņemt, ka viņam kaut kas tāds ir, jo daļa sabiedrības domā, ka tas ir modes kliedziens, bet citi – ka cilvēks nav pieskaitāms. Bet sabiedrībai būtu jāsaprot, ka tas nav ne modes kliedziens, ne kaut kāda traģēdija. Tā ir slimība, bet ar to jācīnās līdzīgi kā ar iesnām un klepu – vienkārši jāārstējas. Ir jāievēro visi daktera ieteikumi, un tad būs rezultāti. Nezinu, kā būtu, ja es nebūtu dzērusi zāles un gājusi pie psihoterapeita.»

 
Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls Foto: PantherMedia/ScanPix

Veģetatīvās distonijas slimnieki nav briesmīgi!

Elizabete uzsver, ka ar veģetatīvo distoniju slimojošie cilvēki nav jāuztver kā briesmīgāki vai sliktāki par citiem. Vienlaikus viņa piekrita, ka līdz ar slimību un cīņu ar to cilvēku dzīvē daudz kas mainās. Jāatceras, ka visas izmaiņas notiek uz labu. Dievs cilvēkam uzliek tik daudz ciešanu, cik viņš ir spējīgs panest. Saslimšanas pārdzīvošana var stiprināt, ja ar to pareizi tiek galā.

«Mazu brītiņu tu vari sašļukt, tas ir atļauts, bet tādā stāvoklī nevar palikt visu laiku. Ir jāceļas kājās, jāiet un jādara, it īpaši, ja tu esi jauns cilvēks. Ir jāsaprot, cik daudz notikumu dzīvē vēl ir priekšā, cik daudz vēl varēs izbaudīt un priecāties!»

Agrāk es visām lietām teicu jā, bet tagad vairāk izsveru, ko darīt un ko ne.

«Liekas, ka ir ļoti forši, ja dzīvē visam saka jā un neko nepalaiž garām, bet dažas lietas dzīvē vajag palaist garām. Viens cilvēks nevar visur būt, visu paspēt un visu izdarīt. Ir jāpieņem lēmumi, ko darīt. Ar laiku saprotu, ka lēmumu pieņemšana ir ļoti interesants process. Tā ir spēle ar savu dzīvi. Tā ir atbildīga un interesanta spēle. Arī pieņemt lēmumus par to, kā tikt galā ar veģetatīvo distoniju, ir interesanti – viss ir atkarīgs, no kura skatu punkta tu uz to paskaties. Var sēdēt un domāt, ka dzīve ir beigusies, bet var arī pieņemt un strādāt uz to, lai būtu labi.»

Pateicība labākajam draugam

Pēc intervijas Elizabete atsūta vēl dažas rindiņas, kurās pateicas par palīdzību savam draugam un iesaka arī citiem meklēt tuvu cilvēku atbalstu: «Es pavisam aizmirsu pieminēt ļoti svarīgu lietu, runājot par tuvajiem cilvēkiem, - man tajā laikā ļoti daudz palīdzēja mans labākais draugs, kurš šobrīd mācās par psihologu, laikam biju viņa pirmais pacients. Viņš bija viens no retajiem cilvēkiem, kurš tiešām saprata mani. Pat ja arī nesaprata, tad nekad nelika justies nesaprastai.

Es varēju stundām ilgi izraudāties viņa klātbūtnē un nekad nejusties slikti par to.

Tāpēc ir svarīgi šajā posmā sev apkārt pulcēt tādus cilvēkus, kuru klātbūtne tev izraisa prieku un miera sajūtu. Viņam varu teikt milzīgu paldies, un ir sajūta, ka vienmēr būšu pateicīga par viņa pacietību un izpratni, jo otram cilvēkam ir jābūt garīgi spēcīgam, lai spētu vien ar klātbūtni cilvēkam likt justies labāk. Tāpēc vajag sev pulcēt blakus tikai cilvēkus, kurus gribas savā tuvumā, un par to nedrīkst justies slikti, jo īstie cilvēki sapratīs un atbalstīs. Tas man bija labs laiks manas dzīves apkārtējo cilvēku dabīgajai atlasei.»

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu