Pēdējos gados publiskajā telpā izskanējuši vairāki gadījumi, kad produktos esošo transtaukskābju saturs pārsniedz pieļaujamo normu, tādējādi apdraudot iedzīvotāju veselību. Kas īsti ir šīs transtaukskābes, kur tās atrodamas un vai tās tiešām ir viens no galvenajiem iemesliem plašajai mirstībai no sirds un asinsvadu slimībām? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis.
Runājot par transtaukskābēm un to ietekmi uz sirds-asinsvadu veselību, ir svarīgi saprast dažus pamatprincipus par taukskābju daudzveidību, proti, kādi tauki mums ir nepieciešami un kāpēc, kādos produktos tie ir sastopami, bet no kuriem vajadzētu izvairīties.
«Bez taukiem cilvēks dzīvot nevar – tauki ir vajadzīgi šūnas uzbūvei, hormonu transportam, enerģijai un vielmaiņai. Tie nepieciešami uzturā ik dienas, taču daļa no taukiem ir kaitīgi, jo paātrina aterosklerozi, infarktu un insultu. Tauki uzturā var būt redzamā veidā (eļļa, sviests) vai neredzamā (riekstos, avokado, pienā u.c.). Tauki ir glicerīna un taukskābju esteri – triglicerīdi. Taukskābes taukos var būt piesātinātas un nepiesātinātas – polinepiesātinātas un mononepiesātinātas. Polinepiesātinātās taukskābes atrodamas zemesriekstu, linsēklu, rapšu, saulespuķu, sezama sēklu, kukurūzas un sojas eļļās, riekstos un sēklās. Mononepiesātinātās taukskābes atrodamas zemesriekstu, olīvu un avokado eļļās,» skaidro P.Apinis.
Vislabākie tauki ir zivs tauki. Visnoderīgāk ēst treknas jūras zivis, bet sliktākajā gadījumā – zivju eļļas kapsulas. Ļoti labi tauki ir spiesta olīveļļa. Salātus vajadzētu gatavot ar olīveļļu, arī maizi ēst ar olīveļļu. Visai labi tauki ir kvalitatīvas augu eļļas, bet nevajadzētu lietot rafinētās eļļas. Vajadzīgi, bet retāk lietojami ir dzīvnieku tauki, kas atrodami pienā un gaļā, taču ar tiem pārspīlēt nevajadzētu.
Savukārt vissliktākie tauki, no kuriem mums vajadzētu pilnībā izvairīties, ir transtauki, kas veidojas augu eļļu rūpnieciskas apstrādes (nepilnīgas hidrogenācijas) rezultātā. Nepiesātinātās taukskābes ķēdei tiek pievienots ūdeņraža atoms, savukārt kā katalizatoru lieto niķeli vai citus smagos metālus. Hidrogenācija notiek augsta spiediena un augstas temperatūras apstākļos.
P.Apinis skaidro, ka transtaukus, kā jau mākslīgu produktu, cilvēka organisms nevar pārstrādāt un izmantot, tāpēc tie izgulsnējas no iekšpuses uz asinsvadu sieniņām kā pangas un kļūst par iemeslu infarktam, insultam vai artēriju trombozei. Turklāt transtauki rada vēzi, diabētu un aptaukošanos. Īpaši bīstami transtauki ir grūtniecēm, jo atstāj negatīvu ietekmi uz augļa attīstību.
Kurā brīdī cilvēki sāka apzināties transtauku negatīvo ietekmi uz sirds-asinsvadu veselību? P.Apinis atklāj, ka eļļu dehidrogenizācija pārtikas nozarē ienāca 20.gadsimta pirmajā pusē, taču tolaik vēl neviens nezināja, ka transtauki ilgtermiņā ir bīstami cilvēka dzīvībai. Pētījumi, kas pierādīja transtauku lomu insulta un infarkta izraisīšanā, parādījās tikai 20.gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Tajā laikā gandrīz visā pasaulē dehidrogenizētie tauki bija ienākuši gan konditorejas izstrādājumos (vafelēs, tortēs, kūkās, cepumos), gan arī piena produktos (krējuma un sviesta produktos, saldajos biezpiena sieriņos, saldējumā, bet jo īpaši – majonēzē un margarīnā). Visas ražošanas līnijas visā pasaulē bija pārveidotas, lai ražotu lētākus un izskatīgākus produktus.
«Minēšu piemēru – ja jūs paņemat rokā īstu šokolādi, tā izkūst. Bet katrs taču ir ēdis bulciņu, kurā ir šokolādes gabaliņi. Kā tie nav izkusuši bulciņas cepšanas procesā (83° C)? Vienkārši – šokolāde ražota ar tādiem transtaukiem, kas kūst ievērojami augstākā temperatūrā!»
Runājot par transtaukskābju problēmas aktualizēšanos, Apiņa kungs atsauc atmiņā arī kādu gadījumu pirms astoņiem gadiem, kad dāņu profesors Stīvs Stenders atrada 16% transtauku Latvijā ražotās vafelēs un nosauca tās par «lēno ciankāliju»: «Pateicoties Stenderam un latviešu profesoram, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklim Gustavam Latkovskim, transtauku tēmu izdevās aktualizēt, ražotājus un politiķus pārliecināt. Rezultātā akciju sabiedrība «Staburadze» pat izņēma transtaukus no vafelēm.»
Vai transtaukskābju saturs pārtikas produktos tiek kontrolēts? Atbilde ir «jā»! Ministru kabineta «Noteikumi par maksimāli pieļaujamo transtaukskābju daudzumu pārtikas produktos» paredz, ka maksimāli pieļaujamais transtaukskābju daudzums pārtikas produktos nedrīkst pārsniegt 2 g no 100 g kopējā tauku daudzuma. «Labs, nozīmīgs lēmums, kas ļauj virzīties uz priekšu. Latvijas Ārstu biedrības mērķis ir pilnīgs transtauku aizliegums pārtikas produktos. Man oponēs – arī dabīgajos gaļas produktos nedaudz atrodami transtauki (arī gaļas šķēles cepšana augstā temperatūrā taču ir hidrogenizācijas process). Taču šie dabīgie transtauki organismā noārdās vieglāk un tie ir labāk izmantojami organisma vielmaiņā,» piebilst P.Apinis.
Pārtikas produktu grupas, kuru ražošanā un pagatavošanā izmanto rūpnieciski ražotus transtaukus:
«Un tomēr – pirmajā vietā produktu kaitīgumā pēc patēriņa apjoma es liktu čipsus. Nav grūti iztēloties čipsu ražošanu. Sagrieztas, sasālītas kartupeļa ripiņas lieciet karterī mākslīgā eļļā un brauciet ar mašīnu simts kilometrus. Ņemiet čipsus ārā un ēdiet – labu apetīti!» rezumē Latvijas Ārstu biedrības prezidents.
