Ziņģīte: es esmu laimīga, jo man nekā netrūkst. Man ir mīlestība, man ir sekss...

Ineses Ziņģītes atziņas intervijā žurnālam «Ieva»:

• Liecies mierā! Kāds liktenis? Neticu tādām muļķībām. Savu dzīvi veido tu pats! Tas nu visiem beidzot jāsaprot: ja tu pats neko nedarīsi, tad tas ir tas pats, kas ar tiem baznīcā gājējiem - tu vari kaut miljons reižu baznīcā lūgties, bet, ja pirkstu nepakustināsi, vari arī vispār nelūgties! Tāpat nekas nepiepildīsies.

  No lūgšanām neviens nav ne vesels kļuvis, ne ar lāstu apmētāts, ne slims.

• No rīta - pagriežos uz muguras, man ir valnītis zem kakla. Kaklam ir izliekums, un tam tur mūžu mūžos jābūt. Bet lielākajai daļai pēc 40 izliekuma vairs nav - kakls uz otru pusi izliecies, tāpēc spilvens tiek stutēts arvien augstāks un mīkstāks. Bet tā nedrīkst būt, jo mums ir brīvi jāelpo. Tas ir galvenais bauslis gulēšanai. Zodu nedrīkst guļot ietriekt kakla bedrītē. Tad elpa sekla - krācēju armijas papildinājums. kāpēc tas vajadzīgs? Mēs jau tā sevi bendējam nost.
• Pagriežos, atveru acis, izkustinu rokas, kājas, pievelku ceļus pie sevis, atlaižu, tad paceļu gaisā kājas un iztēlojos, ka uz pēdām kas smags uzlikts, un tad spiežu uz augšu un atlaižu, tā piecas reizes. Nolaižu kājas lejā, un jau jūtu, ka galva sāk strādāt.
• Kamēr staipos un vingroju, iedarbinu kuņģi.

  Man pie gultas vienmēr stāv nolikts kriksītis sakaltušas rupjmaizes - no rīta pamostos un žļembāju.

  Kuņģis tikai uz siekalu pamata sāk ražot kuņģa skābi, nevis iegāžot sevī ūdens glāzi.

• No rīta un vakarā vienmēr izskaloju rīkli. Kāpēc? Kad guli, elpa nāk uz augšu. Un kur tad tā paliek? Tajā aizķepētajā, vakar neizskalotajā aizdegunē, kas arī ir tā rīkle.

• Es nelīdu viņa dvēselē - ja viņš nestāsta, kā tu vari kaut ko izvilkt? Nav kā tagad. Tagad, par piemēru, jaunie visu nakti kopā, no rīta knapi stunda pagājusi, kad jau sieviete zvana vai raksta vīrietim. Kāpēc tu domā, ka esi viņam vajadzīga arī pa dienu? Viņam ir cita domāšana. Viņš ir darbā, netraucē, tu tāpat viņam esi. Bet nē - Robertiņ, tu iesi pusdienās?

  Attiecībās pats svarīgākais ir ļaut otram dzīvot savu dzīvi. Bet sievietes to nesaprot. Viņas sāk pieprasīt un uzskatīt vīrieti par savu īpašumu

  un pēc tam brīnās, ka no viņām bēg.

• Jo prastāk ēd, jo tiešām ēd. Tagad mēs rijam.
• Tā ir kroplība, ja visu laiku staigājam ar zemiem papēžiem. Mums atrofējas locītavas, jo vairs nekustinām ceļgalus. Sākam slāt.
• Sievietei jābūt par sievieti jebkurā vecumā. Mēs nevaram zaudēt sievišķību, ja sevi katru dienu apkopjam.

  Kam tad mums tā galva uz pleciem? Bet mēs nedomājam, mēs tik skrienam.

• Es esmu laimīga, jo man nekā netrūkst. Man ir mīlestība, man ir sekss. Tā ir ļoti laimīga dzīve. Bet tā ir mana privāta lieta.


inesezingite.lv

Aizraujošo interviju lasi šīs nedēļas žurnālā «Ieva»!