«Vingruma» Inga: Beidzot bokss un laimes hormoni

No rīta mazliet slinki devos uz treniņu, ar cerību, ka uztaisīšu mierīgu nodarbību, bet priekšā jau Darja ar spīdošām acīm, un pilnīgi skaidrs, ka atpūtas nebūs ne kripatiņas. Tātad, lai katru nedēļu nenoslogotu vienas un tās pašas muskuļu grupas, ir ļoti pārdomāti jāmaina treniņa programma. Šodien bija aktīvs treniņš rokām.

Un pašās beigās es sapratu, kādēļ; Darja man gatavoja mazu pārsteigumu! Kā jau agrāk minēju, vienmēr esmu sapņojusi par boksu, vismaz pamēģināt, un šodien bija iespēja to darīt. Labā ziņa, ka pareizi mācēju virzīt roku un veikt sitienu. Bet pati labākā ziņa ir tās sajūtas, kad adrenalīns sajaucas ar spēka lietojumu, un sitienu brīdī nejūt to, kā pulss strauji paātrinās līdz pat 155.

Tikai pēc sitienu veikšanas jūtu, ka esmu nenormāli aizelsusies, bet pēcsajūta ir fantastiski viegla. Sen laikam esmu vēlējusies tā sist!

15.03.2017.

Reklāma

Laicīgi ierodos klubā, jo šodien svētā diena pie skarbā Normunda Rozenšteina, svērs mūs un stāstīs, kādas ir kļūdas. Lai nav tik bailīgi, dodamies kopā ar Signi. Es sveros pirmā, un badāc, pēdējo divu nedēļu laikā svars pieaudzis par 100 gramiem.

Bet toties 2 cm vienā stratēģiskā vietā ir pazuduši. Mistika.

Ilgi runājām par to, ko ēdu, kā dzīvoju. Un secinājām, ka jāsamazina piena (pie kafijas sanāk līdz pat 100 gramiem uz vienu krūzi), ābolu (kā izrādās, tomēr cukuru tur par daudz) daudzums, bet jāpalielina atpūtas apjoms. Tas nozīmē, ja organisms ir noguris un ikdienā piedzīvo stresu, tad notievēšanas procesā tas nebūs sabiedrotais,

jo visu laiku mēģinās visu nogādāt rezervēs, jo nezin kādai potenciālajai slodzei ir jāgatavojas.

Tādēļ rītdienu es ņemu brīvu, samazinu pienu un ābolus. Redzēsim, vai tas būs patiesais iemesls.

17.03.2017.

Piektdienas - manas mīļākās dienas, jo es pati regulēju savu treniņu. Šodien nolēmu vairāk laika veltīt celiņam. Skriešana man nekad nav padevusies, kā arī neesmu to līdz galam sapratusi, tādēļ pēc Normunda skarbajiem trešdienas secinājumiem laikam nolēmu strādāt vēl cītīgāk. Tādēļ lēnā gaitā sāku soļošanu, tad palielināju ātrumu, samazinot soļu garumu, kamēr nonācu līdz stāvoklim, ko varētu saukt par skriešanu. Jā, sākumā likās, ka trenažieris neizturēs to manu lecienu, bet viss kārtībā, izturēja. Pirmās 20 minūtes bija diezgan smagas, nespēju pielāgoties skrejceļam, toties pēc 20. minūtes atvērās čakras un tas padevās ļoti viegli. Tā savā lēnā gaitā veltīju 40 minūtes skriešanai. Ņemot vērā, ka tā bija viena no pirmajām manām skriešanas pieredzēm, ja neskaita mocīšanos skolas laikos, tad jāsecina, ka rezultāts man ļoti patika. Pulsu veiksmīgi turēju virs 135, kas, pēc Darjas aprēķiniem, ir mans tauku kausēšanas pulss. Pēcsajūta bija tāda viegla, mazliet lidojoša,

Laikam atkal tas foršais sporta laimes hormons 😊 Jau lēnām palieku atkarīga no laimes hormona, patīk man tā viegluma sajūta, ļoti patīk!!!!

Foto: privātais arhīvs

Saistītie raksti

Apskati arī citus rakstus par šīm tēmām:

Vairāk raksti