Sievietes ir stipras un spēj daudz… ļoti daudz! Krūts veselības mēneša ietvaros «Egoiste» vēlas jūs iepazīstināt ar trīs burvīgām dāmām – Ilzi, Ivetu un Kitiju, kuru cīņa ar smagu onkoloģisku slimību un uzvara ir apbrīnojama. Katru piektdienu varēsi ieklausīties un iedvesmoties no kādas dāmas dzīvesstāsta. Vēro burvīgās pārvērtības! Šoreiz laiks enerģiskajai un bezgala sievišķīgajai Ilzei!
Kā tas viss sākās? Kādas emocijas virmoja galvā, kad uzzinājāt, ka jāsāk cīņa ar slimību?
Visgrūtāk bija aiziet pie ārsta, kad sapratu, ka tas, ko sataustu, iespējams, ir vēzis. It kā, kamēr nav pateikta diagnoze, tas vēl nav tevī. Cik muļķīgi, tagad gribas teikt, jo ik nedēļa, ko zaudējam, neejot pie ārsta, ar milzu varbūtību tikai padara visu nopietnāku un ārstēšanos ilgāku un arī grūtāku. Tā kā jau sākotnēji pieļāvu iespēju, ka tas ir kas ļaundabīgs, man nebija tādu stindzinošu emociju vai to izvirdumu brīdī, kad izdzirdēju diagnozi. Kad tā izskanēja, es pilnībā uzticējos ārstiem un
nekavējoties sāku ārstēšanos... kaut varēju jau vismaz 3-4 mēnešus ātrāk.
Kāds bija ārstniecības ceļš, kas deva spēku? Kāda jums bija diagnoze un kā tika ārstēts?
Diagnoze - krūts vēzis. Viss sākās 2014. gadā, kad novembrī devos uz krūšu ultrasonogrāfiju ar aizdomām, ka tur kaut kas veidojas. Operācija tika nozīmēta apmēram pēc mēneša - decembrī. Janvāra beigās tika sākta ķīmijterapija, kam sekoja starošana. Ārstniecības ceļš bija gana garš -
9 mēneši, kas iekļāva sevī operāciju, 8 ķīmijterapijas pusgada garumā un 35 apstarošanas reizes.
Spēku meklēju un atradu vispirms sevī, kā arī pieņēmu radu un draugu atbalstu. Informāciju par krūts vēzi meklēju internetā (lasu arī angļu valodā, kurā ir vairāk informācijas), psiholoģisko atbalstu - onkoloģisko pacientu biedrībā «Dzīvības koks». Biedrības rīkotajās atbalsta grupās izzināju visu, kas man bija aktuāls tajā brīdī. Apmeklēju šīs grupas tik ilgi, cik man tas bija nepieciešams.
Ar ko samierināties bija visgrūtāk? Tas, ko mēs pārējie pat iedomāties nespējam...
Jāatzīst, ka matu, arī skropstu un uzacu izkrišana nav pats grūtākais, kaut tajā brīdī tas noteikti ir liels pārdzīvojums. Vēlāk tikai
neliels diskomforts, apmeklējot, piemēram, peldbaseinu, cilvēki, kaut neapzināti, taču pievērš tam uzmanību.
Vai paliekot kaut kur pa nakti, kur apkārtējie nezina, ka patlaban notiek ārstēšana, tā cepure vai parūka pa nakti ir jānoņem... Grūti bija ķīmijterapijas laikā, ļoti grūti. Nav uzskaitāmas un aprakstāmas ķermeņa reakcijas uz zālēm, tās ir individuālas katram, un man to bija atliku likām. Un tas nenotiek vienu reizi kā operācija, bet pusgadu, kur
tevi it kā nokauj, ķermenis atkopjas (kaut cik), un atkal nokauj.
Kaut kur pa vidu piefiksēju, ka, lai to izturētu, domās it kā pievēru acis, galvu mazliet paliecu uz priekšu, lai vējš šķiras, un metos cauri visam, kas ar mani notiek. Tikai tā varēju bez čīkstēšanas un žēlošanās to paveikt. Centos būt aktīva, cik iespējams. Gāju cilvēkos, uz darbu, viesībām, pastaigās un peldēt, kaut tas prasīja pamatīgu piepūli. Vienlaicīgi tas neļauj ieslīgt neveselīgās domās un sevis žēlošanā. Vairāk par visu šajā laikā gribēju būt es pati.
Vai mēģinājāt kaut kā visu slēpt no citiem? Kad notika tas, ka pieņēmāt to pati sev?
Ne mirkli un ne no viena neslēpu diagnozi un to, ka ārstējos, situācijās, kad kāds pamanīja, ka nav matu, vai vēlējās tikties un es bieži atteicu. Arī neuzbāzos ar to nevienam, ja cilvēks neko nejautā. Par slimības pieņemšanu uzskatu to brīdi, kad devos pie ārsta. Kā jau minēju, sabiezējumu biju sataustījusi jau vairākus mēnešus iepriekš, taču pie sevis naivi cerēju, ka tas pazudīs un tā nebūs šī ļaunā slimība. Dodoties pie ārsta, to darīju jau ar apņemšanos izārstēties, lai ko tas prasītu.
Uzskatu, ka ir daudz nelāgāku slimību, par kurām tiešām varētu kaunēties.
Ar šā brīža pieredzi vēlos aicināt visus, kam ir aizdomas, ka kaut kur veidojas kas nelāgs, nekavējoties doties pie ārsta. Un savā gadījumā varu apstiprināt, ka pirmreizējiem onkoloģiskiem pacientiem izmeklējumi un ārstēšanās sākšana tiešām notiek ļoti ātri, tāpēc nekavēsim paši sevi!
Kas notika ar sievišķīgo pusi - ko nācās pārdzīvot? Un ko jūs ieteiktu citām sievietēm, kas ar to saskaras?
Sievišķīgo pusi sanāk vairāk vai mazāk apskādēt krūts vēža gadījumā. Šeit runāšu par savu pieredzi, jo man tika veikta sektorāla rezekcija un krūts ir saglabāta. Ja, tā ir mazliet citādāka, uz tās ir liela rēta, bet, to redzot, es vienmēr atcerēšos šo pieredzi.
Šī rēta man vienmēr atgādinās, kas ir svarīgākais dzīvē.
Atgādinās neatlikt svarīgas lietas, paspēt aprunāties un būt kopā ar sev nozīmīgiem cilvēkiem, laikus pateikt paldies, paust savas jūtas un emocijas. Būt tur, kur gribi būt, nodarboties ar to, ko vēlies, nevis vajag. Neturēt gājējus un atbrīvoties no čīkstētājiem apkārt. Tas ir mazas lietas, bet tām ir liela nozīme, lai dzīve būtu nodzīvota «garšīgi» un jēdzīgi.
Kā jūs atbalstīja draugi, tuvinieki?
Atbalsts bija ļoti svarīgs, gan psiholoģisks, gan sadzīvisks. Aktuāls kļuva jautājums – vai vispār esi spējīga palūgt palīdzību. Es to lūdzu ļoti maz, par maz. Atceroties ārstēšanās laiku, bija brīži, kad darīju lietas pāri saviem spēkiem. No otras puses – tas neļāva atslābt un lika kustēties. Kas bija noderīgi un kas ne tik? Noderīgi bija atvest no aptiekas zāles, kad bija sliktās dienas, kad saslimu ar gripu ārstēšanās sākumā. Bija labi, kad mīļā māsa pēc katras ķīmijas reizes palika pie manis pāris dienas, mēs pļāpājām, gājām garās pastaigās, kļuvām daudz tuvākas. Arī mamma palīdzēja, cik spēja, un vēl joprojām palīdz. Manu krustmeitiņu apciemojumi darīja manas dienas gaišākas. Draugu klātbūtne, kas gatava atbalstīt ar jebko, pat ja pati nevari palūgt, ir ļoti svarīga.
Arī matu nodzīšana brīdī, kad tie sāk krist saujām, kur drauga roka un plecs noderēja.
Vakariņu pagatavošana un atvešana dienās, kad nevari neko pagatavot, ir slikti no jebkuras smaržas un smakas... bet ātri iemest ko mutē var. Ārzemju draugu dāvaniņas ik pa laikam arī bija kā mazi dzirkstoši šampanieša burbuļi nelabajās dienās. Tāpat arī radās situācijas, kad kolēģi, tuvinieki un draugi, vēlēdamies zināt, kā jūties, raksta un zvana vairāku stundu garumā ik pārdienas. Cienot cilvēku uzmanību un līdzjūtību, kā arī nevēloties radīt situāciju, kad var likties, ka jābrauc pie tevis ar ātro palīdzību, centies visiem atbildēt. Bija diena, kad piefiksēju, ka tas aizņem sešas stundas dienā, apstākļos, kad spēka nav nemaz un ir ļoti slikti. Risinājums: komunikāciju var uzņemties otra pusīte, labs draugs vai manā gadījumā - tika uztaisīta facebook lapa tiem, kas mani atbalsta. Tur liku informāciju par to, kā jūtos un kas notiek. Tas pats ar pārtikas iepirkšanu, arī mājas uzkopšanu, ja nepieciešams.
Kas jūsos ir mainījies pirms un pēc slimības?
Domāju, ka manī pašā nekas būtiski nav mainījies, mainījušās ir prioritātes. Vēl nākusi klāt apziņa par to, cik stipra esmu, cik stiprs ir mans gars un mans ķermenis. Protu palūgt palīdzību, ne tik bieži, kā gribētu, bet ir labāk nekā pirms saslimšanas. Vēl ir pievienojusies vēlme sev svarīgas lietas neatlikt, tuvus un pārbaudītus cilvēkus turēt cieši un būt savstarpēji vajadzīgiem.
Netērēt ne laiku, ne enerģiju nevajadzīgām lietām un cilvēkiem.
Paspēt visu to, par ko sapņojat... sapņi manā vecumā nav tādi pusaudžu, tie ir apzināti un reāli. Prast atpūsties un atjaunoties, iepriecināt sevi. Esmu kļuvusi arī «nozīmīgāka» par 3 izmēriem, kas arī ir ārstēšanās sekas :)
Ceļa vārdi citām sievietēm, kas ir šīs cīņas sākumā...
Pirmā svarīgā lieta - nekavējoties doties pie ārsta. Ja es to būtu izdarījusi, mana ārstēšanās būtu īsāka. Ja veiktu regulārākas pārbaudes, pavisam īsa. Otra - nebaidieties!
Nelauziet rokas un neprasiet debesīm: «Par ko?! Ko esmu ne tā izdarījusi? Dieviņš laikam mani sodījis...»
Tam vairs nav nozīmes, galvenais ir ārstēties un izārstēties. Nevajag tērēt enerģiju, sevi plosot, kā arī nevajag, kā es saku, atļauties tādu greznību kā sevis žēlošanu. Var izrunāt visas savas bažas ar tuviem cilvēkiem, doties pie psihologa vai psihoterapeita, uz atbalsta grupu, reģistrēties tematiskā forumā. Tas palīdzēs mobilizēties terapijai un ļaus neapjukt informācijas jūklī vai vakuumā (kā nu kuram). Ir jāapzinās jau pašā sākumā, ka viegli nebūs - ārstēšanās ir nopietna, reakcijas uz terapiju ir nopietnas, taču tikai mūsu rokās ir iespēja tās padarīt pēc iespējas nenozīmīgas. Pat tad, kad liekas, ka neko nevar, var gan kripatiņu. Var uzkrāsot uzacis, uzvilkt skropstu līniju, var uzlikt smuku cepuri vai skaisti apsiet lakatu. Ja ir parūka, kas pašai patīk, tad velkam to un dodamies ārā no mājām. Pastaiga, kāda tase tējas vai kafijas ar labu draugu vai tuvinieku, skaists dabas skats - diena pārvēršas gaišā un pozitīvā. Un tīri tehniski – diena paiet ātrāk. Protams, bija dienas, kad tikai saritinies kamolā zem segas un nevienu nevēlies redzēt, bet tādas centos ātri pārvarēt. Savā gadījumā zinu iemeslu saslimšanai, tas bija mans stresa pilnais dzīvesveids un pasaules uztvere. Ar to es patlaban strādāju un ticu, ka ar mani viss būs labi.
Pārvērtības notika sadarbībā ar TVNET ilggadīgo partneri skaistumkopšanas jomā - salonu «HAIRRIGA».
Ilzes matu meistare, «HAIRRIGA» friziere Agnese:
Ilzei kopīgi nolēmām matu garumu nesaīsināt, jo viņa vēlas ar laiku ataudzēt garākus. Līdz ar to griezumā īpašas izmaiņas neveicām.
Nedaudz saīsināju matus kakla daļā, lai «paceltu» pakauša daļu un radītu vizuālu apjomu pakausī.
Tā kā dāmai ir biezi mati, nedaudz arī tos izfilējām. Tas, lai ikdienā matu griezuma kopšana neprasītu grūtības. Matu saknes ataugušo daļu izbalinājām, lai pēc tam vieglāk iekrāsotos matu tonējošā krāsa. Pēc matu sakņu izbalināšanas matus notonējām nedaudz pērļu maigā tonī - tā dodot dzīvīgāku nokrāsu. Blondīnēm parasti ir daudz grūtāk uzturēt skaisti blondo toni, jo to ietekmē dažādi faktori, kas liek tonim pazust no matiem, tai skaitā ļoti ietekmē ūdens, ar kādu mazgājam matus. Tāpēc sievietēm, kurām ir blondi mati, iesaku matus mazgāt ar «zilo» šampūnu, lai mati nebūtu dzeltenīgi. Ilzei turpmāk būtu nepieciešams balināt ļoti saudzīgi ataugušās matu saknes un katru reizi pēc krāsošanas tos notonēt ar bezamonjaka krāsām.
Pārvērtības notika sadarbībā ar TVNET ilggadīgo partneri skaistumkopšanas jomā - salonu «HAIRRIGA».
Ilzes matu meistare, «HAIRRIGA» vizāžiste Agnese:
«Meikapu izvēlējos salīdzinoši gaišu un neuzkrītošu. Viņa pati ir ļoti maiga un sievišķīga būtne, tāpēc izvairījos no dramatiskā ēnojuma acīm. Kā pamatu izvēlējos pūderi ar dabīgām minerālvielām, kurš ļoti labi saplūst ar sejas ādas krāsu. Vaigus ietonēju atbilstoši sejas pantiem - salīdzinoši augstu, lai seju nedaudz pagarinātu, kā arī ietonējām sejas ovālu.
Šoreiz akcentu likām uz acīm, jo acis ir skaistas un plašas - dabīgos brūnos toņus, kā arī neiztikt bez tumšā akcenta acs ārējos stūros, jo tas acis padara nedaudz atvērtākas un plašākas.
Visu nedaudz paspilgtina un kā punkts uz i ir melnā, slapjā līnija, kura acij liek atvērties un dod skropstu līnijai papildus akcentu. Nedaudz tika ietonēts arī acs apakšējais plakstiņš, lai acs nepazustu. Kaut arī viņa ir gaišmate, izvēlējos melnu skropstu tušu, lai grims vēl nedaudz izceltos. Ikdienā droši iesaku lietot brūno acu tušu. Lūpas uzkrāsojām rozīgas, lai sejai piešķirtu dzīvīgumu un svaigumu. Ikdienas lietošanā var izmantot lūpu spīdumu gaišā nokrāsā, bet uz atsevišķiem pasākumiem var droši izvēlēties tumšāku toni.»
Stiliste Džī: «Tērpu mūsu Ilzei izvēlējos veikalā «Bastion». Viņa ir pelnījusi tērpties izsmalcinātas lēdijas stilā. Gaišais mētelis izcels viņas maigumu un sievišķību, bet tumšā kleita - noslēpumainību un elegances spēku!»
Ilze par pārvērtību piedzīvojumu!
«Nācu uz pārvērtībām, neko negaidot, - nekādu tēlu nebiju iepriekš izdomājusi. Esmu patīkami pārsteigta, jo tas, kas ir uzburts, ir pilnīgi kaut kas cits. Tā ir cita Ilze. Esmu pieradusi skriet kedās, bet šī ir romantiska sieviete.
Pārvērtības atvēra man jaunu stila šķautni. Tas man arī patika vislabāk.
Ir jālutina sevi vairāk - īpaši sievietēm. Nav jēgas skriet - neko nenokavēsi, ja vienu stundiņu ilgāk pavadīsi mājās pie spoguļa. Manī ir radušās pavisam citas sajūtas - paldies visai TVNET / Egoistes komandai!»
Pēc burvīgajām pārvērtībām salonā «HAIRRIGA» Ilze ar Bentley Bentayga devās uz Andrejsalas bijušajā ostas tehniskajā ēkā esošo restorānu «KOYA». Tā ir vieta, kur modernais interjers, industriālais akcents ir apvienots ar izmeklētu ēdienkarti. Turpat Ilzi gaidīja arī pārsteigums no «Institut Esthederm Latvija».
Kas gaidāms nākamajā sērijā? Nākamajā piektdienā redzēsim mūsu pārvērtību dalībnieces Ivetas piedzīvoto. Iveta pie mums brauca vistālāk - no Bērzkroga.
Sieviete - atspole, kura varētu būt paraugs katrai no mums, kad tā sagribas pačīkstēt par visu. Īpaši rudenī...
Tiekamies un paldies visai projekta komandai - mūsu stāsta varones jau sen bija pelnījušas šādu palutināšanu!
/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
