Veselīgs uzturs veidojas ne tikai no veselībai draudzīgiem paradumiem un dzīves pozīcijas, bet arī veselīgiem produktiem – nepietiek zināt, ka sirds asinsvadu veselībai zivis ir labākas par gaļu, turklāt treknās labākas par liesajām. Baltijas jūras treknā siļķe nemaz nebūs tik laba, ja tās tauki būs tikpat pilni ar «slikto ķīmiju» cik pati jūra.
Neaizmirst padomju paradumus
Dietoloģe Lolita Neimane stāsta, ka viens ēdnīcu tīkls plānojis reorganizāciju un lūdzis padomu. Ēdienkartē bez eļļas – tikai tefteļi. Salāti peld eļļā, bet šefpavāre atbildējusi – tur jau tikai 20 grami eļļas! Bez eļļas taču nebūs garšīgi – jo treknāk, jo labāk. Tas esot pavāriem raksturīgi joprojām, un daudzas ēdnīcas arvien esot pārpilnas ar cepameļļas smārdu. Tāpat arī ēdāju paradumi, lai arī pamazām mainās, tomēr turas pie «zupa, otrais, saldais, būtu labi vēl arī deserts». Kā zina teikt L. Neimane,
Latvijas sievietes esot trešās resnākās Eiropas Savienībā vecuma grupā pēc 45 gadiem.
Vienā franču karbonādē kalorijas var pārsniegt pat tūkstoti – panēta, cepta eļļā, vēl ar sieru un majonēzi. Lai tās iztērētu, vajadzētu stundu cītīgi mīt velosipēda pedāļus, vislabāk pret vēju vai kalnu.
«Ir uzskats, ka kartupeļi dod daudz kaloriju, bet pats kartupelis nekas dižs nav, kalorijas dod eļļa, krējums mērcēs, ko ēd kopā ar kartupeļiem,» skaidro dietoloģe. Daudzi par galveno slaidas līnijas ienaidnieku sauc miltu mērces, lai arī miltu tur ir viena karote – daudz mazāk nekā kliju maizē, ko uzskata par veselīgu. Viss ir relatīvs, ne velti ir teiciens, ka jebkurš, pat visveselīgākais produkts pārmērīgos daudzumos var kļūt kaitīgs vai bīstams. Ja jūsu bērns dienu no dienas ar sajūsmu ēd tikai veselīgās četrgraudu pārslas, pārlejot tās ar pienu vai jogurtu, rēķinieties, ka var pienākt rīts, kad būs jāskrien pie daktera ar asām sāpēm vēderā!
Galvenais veselīga uztura bauslis ir – daudzveidība!
Ar vecumu jānāk vieglumam
«Ar gadiem enerģijas vajag mazāk, cilvēks kļūst ekonomiskāks. Varētu teikt pat, ka, tuvojoties pensijas vecumam, kad vairs nebūs tik daudz darba un naudas, organisms tam sagatavojas. Visiem patīk, ja mašīnā jālej maz degvielas - piecus, nevis astoņpadsmit litrus uz simts kilometriem. Bet cilvēks ir jocīgs – par sevi viņš domā, kā pēc iespējas vairāk kaloriju dabūt iekšā, bet nekļūt resnam,» līdzībās stāsta L. Neimane un retoriski jautā – vai kāds no simtgadniekiem sver simt kilogramu? Cilvēkam, kļūstot vecākam, būtu jākļūst vieglākam – muskuļu masa samazinās, kauli kļūst vieglāki, šķidruma ir mazāk. Jārēķinās, ka pats gremošanas process notiek lēnāk.
Sargāt kopš mazotnes
Lai vecumā saglabātu labu garšu un ožu, to nedrīkst nomākt jau kopš bērnības. «Ja gaļu gatavo savā sulā, tā garšo pēc gaļas. Ja ūdenī – gaļa sāk garšot pēc ūdens, bet vai ūdens pēc gaļas? Un roka stiepjas pēc «Vegetas» vai cita maisījuma, kur ir E621 jeb garšas pastiprinātājs,» teic L. Neimane, iezīmējot biznesa diktētu apli – vairāk mākslīgas garšas, vairāk tiek apēsts, cilvēks kļūst resnāks un slimāks. Citi pārmērīgi lieto sāli, it kā lai sajustu garšu, bet patiesībā garšas kārpiņas jūt vairs tikai sāls garšu. Reti kurš rēķina līdzi, cik pa dienu tiek lietots vārāmā sāls, taču ļoti daudz tas ir ēdienā paslēpts – maizē, pusfabrikātos.
Gaļā ir 80 procenti ūdens, dārzeņos vēl vairāk, un tos iespējams pagatavot savā sulā, nevis katru reizi apakšā palejot eļļu, sviestu vai citu taukvielu. Ja ir laba, smaga panna, ēdienu var gatavot bez eļļas, uzskata L. Neimane. Šāds kapitālieguldījums, lai arī tas būtu 150–180 latu, noteikti atmaksāsies. Viņas panna mājās kalpojot jau 18 gadus. Lai nepiedegtu, zivis jāliek uz aukstas pannas, gaļa – uz karstas, pamāca dietoloģe. Jau pieminēto līdzību ar degvielu var attiecināt arī uz ēdiena kvalitatīvo sastāvu – daudzās desās pieminētā «ādu emulsija» tiekot gatavota, cūkādas mērcējot spēcīgā šķīdinātājā un pēc tam sablendējot.
Mudina domāt plašāk
Latvija iesaistījusies starptautiskā «Foodweb» projektā «Vide, pārtika un veselība Baltijas jūras reģionā – no paradumiem līdz izpratnei». Projekta mērķis ir palielināt sabiedrības izpratni par saistību starp pārtiku, vidi un veselību, skaidrojot pārtikas ražošanas un patēriņa ietekmi uz vidi, it īpaši uz Baltijas jūru, un iespējām izvairīties no riskiem veselībai, ko var radīt mūsu izvēlētā pārtika. Iesaistījušās arī Somija un Igaunija, projekta vadošais partneris ir Somijas Lauksaimniecības un pārtikas institūts, bet Latvijā tas tiek īstenots sadarbībā ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Vides pārvaldības katedru.
«Dabai nav mehānisma, kā noārdīt cilvēka radītās vielas. Pat bioloģiska produkcija nav pasargāta no atmosfēras piesārņotajiem nokrišņiem,» atgādina Latvijas Universitātes profesors Juris Frīdmanis. Kamēr nav par vēlu,
cilvēkam jādomā, ko ēd, kā tiek iegūta viņa pārtika un kas paliek pāri, ne tikai savas veselības, bet arī dabas dēļ.
Baltijas jūra ir sekla, ar vāju ūdens apriti, bet intensīvu kuģu satiksmi – 15 procenti pasaules kuģu satiksmes notiek Baltijas jūrā, kuras krastos mīt deviņu industriāli attīstītu valstu 16 miljoni iedzīvotāju. Ja ūdens ir piesārņots, «piesārņotas» ir arī zivis. «Vairāk piesārņojuma ir treknās, lielās, tātad vecās zivīs. Sevišķi riskantas ir mencu aknas. Dioksīnus cilvēks uzņem galvenokārt ar zivīm, turklāt pilsētnieki – četrreiz vairāk. Bet pamatskolēnu uzņemtais dioksīna daudzums pārsniedz Pasaules Veselības organizācijas noteiktās normas,» klāsta profesors. Saldūdens zivis vai pati menca noteikti esot veselīgākas, treknajām zivīm būtu jāizvairās ēst ādu un tai tuvu esošo tauku slāni. Mencu populācija samazinoties arī tādēļ, ka tai mencai patīk dziļi, vēsi ūdeņi, bet Baltijas jūrā strauji notiek eitrofikācijas process, vairojas aļģes un zūd ūdens kvalitāte. Vārds «eitrofs» atvasinājumā no grieķu valodas nozīmē «labi barots». Kad ūdenī nokļūst simtiem tonnu mēslojuma – nitrātu un fosfātu –, jūra tiek pārsātināta ar barības vielām. Pasaules Dabas fonds aprēķinājis, ka Baltijas jūrā katru gadu nonāk aptuveni miljons tonnu slāpekļa un 35 tūkstoši tonnu fosfora.