«Eiropas Slimību un kontroles centra dati liecina, ka desmitā daļa cilvēku ir inficējušies ar C hepatītu tetovēšanas laikā, veicot pīrsingu un citas invazīvas kosmētiskās procedūras. Tomēr pēc neoficiālām sarunām ar pacientiem, kuri veikuši šīs procedūras, ir zināms, ka inficēto pacientu skaits pēc tetovēšanas procedūrām ir krietni augstāks, nekā to rāda statistika,» atzīst Rīgas Stradiņa universitātes infektoloģe prof. Angelika Krūmiņa.
Lai higiēnas normu neievērošanas dēļ mēs nekļūtu par C hepatīta upuriem tetovēšanas salonos, Hepatīta biedrība centās noskaidrot, vai tetovēšanas procedūru laikā pastāv inficēšanās riski un vai Latvijā šo pakalpojumu veicēji tiek kontrolēti.
«Jebkura veida ādas un gļotādu traumatizācija (duršana, caurduršana, griešana utt.) rada draudus veselībai. Un bīstamākie riski ir tad, ja cilvēki šīs manipulācijas izvēlas veikt «skaistuma vārdā», ignorējot riskus inficēties ar hepatītiem B vai C,» stāsta profesore Angelika Krūmiņa, iesakot lieki neriskēt un neapdraudēt savu veselību, piemēram,
veicot tetovēšanu mājas apstākļos, kas vērtējama kā augstākā mēra bezatbildība pret savu veselību!
Kaut arī ir noteiktas dažādas regulas un citi reglamentējoši pasākumi, lai ierobežotu inficēšanās riskus, tie ir formāli un riskus ierobežo tikai daļēji. Tamdēļ profesore uzskata, ka pareizākais rīcības modelis būtu nedarīt to, kas nav dzīvībai nepieciešams, un lieki neriskēt, jo neviens tetovēšanas salons nekad nav uzņēmies atbildību par klientu veselību.
«Manā praksē ir nonākuši jaunieši, kuri tikai daļēji ir dzirdējuši par tetovēšanas riskiem saistībā ar infekciju draudiem un ir ignorējuši šo faktu. Tāpēc vitāli svarīgi ir informēt jauniešus par pastāvošajiem riskiem inficēties, jo šī sabiedrības grupa ir visvieglāk ietekmējamā, tamdēļ darbs ar jauniešiem ir jāintensificē. Nepareizas informācijas pārbagātība mūs «nogalina», un mēs pamatīgi varam iedragāt savu vienīgo dārgumu – veselību,» uzskata profesore.
Ja salīdzinām Latviju ar Āziju, tad šeit tetovēties patiešām ir drošāk, bet uzdosim mūžīgo jautājumu sev un sabiedrībai kopumā – kam tas ir vajadzīgs un kāpēc? Labāk prezentēsim sevi un savu pašvērtību audzēsim, darot labus darbus sev, savai ģimenei un Latvijas valstij citos produktīvos veidos!
Agnese Gusaravo, Veselības inspekcijas Komunikācijas nodaļas vadītāja:
«2013. gadā Veselības inspekcija veica aptauju, lai noskaidrotu iedzīvotāju pieredzi un viedokli par to, kā tetovēšanas un pīrsinga pakalpojumu sniedzēji ievēro higiēnas pasākumus procedūru laikā. Pēc aptaujas noslēgšanas tika izanalizētas 386 respondentu atbildes. Iegūtie rezultāti netieši atspoguļoja esošās problēmas un veselības riskus minēto pakalpojumu sniegšanā un pamatoja higiēnas prasību ieviešanas nepieciešamību.
Aizpildot aptaujas anketu, 16% respondentu norādīja, ka pēc tetovēšanas vai pīrsinga procedūras ir radušās dažādas komplikācijas (iekaisums vai strutošana, ilgs brūces dzīšanas process, nepareizi izdurts pīrsings u. c.). Daži aptaujātie pirms pakalpojuma saņemšanas par procedūras norisi un riskiem tika informēti tikai daļēji. Atbildot uz jautājumiem par izmantoto instrumentu tīrību un dezinfekciju un telpu higiēnu, daļa respondentu norādīja, ka nebija pārliecināti, ka personāls izmanto tīrus, dezinficētus darba piederumus (6%), bet 2% respondentu norādīja, ka telpas un darba instrumenti nebija tīri un darba kārtībā. Lai arī aptaujas rezultāti liecināja, ka vairākums pakalpojuma saņēmēju apzinās riskus un pievērš uzmanību pakalpojuma sniegšanai, instrumentu un darba vides tīrībai u. tml., daļa aptaujāto tomēr nepievērsa uzmanību būtiskiem aspektiem un paļāvās uz pakalpojuma sniedzēja godprātību.
Līdz šim Latvijā nebija spēkā esošu normatīvo aktu, kas reglamentētu prasības tetovēšanas un pīrsinga pakalpojumu sniegšanai. Šo pakalpojumu uzraudzība tika veikta, pamatojoties uz 16.01.2001. gadā izdotiem Ministru kabineta noteikumiem Nr. 22 «Noteikumi par higiēnas prasībām kosmētiskajiem kabinetiem», kas nosaka higiēnas prasības kosmētiskajiem kabinetiem, saloniem un citiem uzņēmumiem, kuros sniedz skaistumkopšanas pakalpojumus, izmantojot fiziskās, fizikālās un ķīmiskās metodes. Tomēr šo noteikumu prasības vairāk ir paredzētas neinvazīvo procedūru veikšanai un neparedz specifiskas prasības tādiem pakalpojumiem kā tetovēšana un pīrsings.
Tāpēc no 2016. gada 1. janvāra stāsies spēkā 14.04.2015. pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Nr. 182 «Noteikumi par higiēnas prasībām tetovēšanas un pīrsinga pakalpojumu sniegšanai un speciālajām prasībām tetovēšanas līdzekļiem», kas paredzēs noteiktas higiēnas prasības tetovēšanas, mikropigmentācijas, permanentā grima, skarifikācijas un pīrsinga pakalpojumiem, to sniedzējiem, pakalpojumu sniegšanas telpām, telpu aprīkojumam un darba piederumiem, kā arī speciālas prasības tetovēšanas līdzekļiem un noteiks to uzraudzības un kontroles kārtību.
Tā kā šie noteikumi stāsies spēkā 2016. gada 1. janvārī, statistikas dati par obligāto prasību ievērošanu būs pieejami tikai nākamajā gadā, kad būs veiktas plānveida kontroles konkrētajos objektos (reprezentatīvi dati varētu būt pieejami 2016. gada beigās), pamatojoties uz 14.04.2015. Ministru kabineta noteikumiem Nr. 182 «Noteikumi par higiēnas prasībām tetovēšanas un pīrsinga pakalpojumu sniegšanai un speciālajām prasībām tetovēšanas līdzekļiem».
Veselības inspekcija veic tikai reģistrētu pakalpojumu sniedzēju kontroli. Ja pakalpojums tiek sniegts nelegāli, respektīvi, pakalpojuma sniedzējs nav reģistrēts, Veselības inspekcija nevar veikt šā uzņēmuma kontroli. Par nelegālo uzņēmumu darbību atbild un šo pakalpojumu sniedzējus apkaro Ekonomikas policija.»
Ar savu pieredzi par tetovēšanu dalās Madara Vanaga:
«Veikt tetovējumu izvēlējos jau pusaudža gados, lai gan man īsti nebija vīzijas, ko tieši vēlos tetovēt un kur. Tetovēšanas salonu apmeklēju kopā ar piecus gadus vecāku draudzeni, un ideja par tetovējumu visdrīzāk radās, ietekmējoties vienai no otras. Tā kā šobrīd man ir nepieciešams turpināt tetovēšanu tāpēc, lai novērstu pusaudžu gados sastrādāto, tikai tagad apzinos, ka vajadzēja uzklausīt vecākus un netaisīt tetovējumu. Tiesa, lai šo kļūdu labotu, nākamajam tetovējumam bija jābūt krietni lielākam. Kad saņēmos šo kļūdu labot un devos pie tetovētājas,
man tika lūgts uzrādīt ārsta zīmi, ka neesmu inficējusies ar C hepatītu.
Tieši tad sapratu, ka tetovēšanas laikā tik tiešām ir iespējams inficēties. Par drošības pasākumiem pusaudžu gados nemaz neaizdomājos, jo vadījos tikai pēc sajūtām un atsauksmēm no draugiem un paziņām. Uzskatu, ka ikvienā tetovēšanas salonā būtu jāveic īpaši drošības pasākumi un būtu jāseko šai praksei, pieprasot izziņu par veselības stāvokli. Tas pasargās citus no inficēšanās iespējām, un apmeklētāji varēs justies droši. Tāpat es vēlētos ikvienam ieteikt soli par tetovēšanu rūpīgi pārdomāt, iedomājoties sevi dažādās situācijās ar iecerēto tetovējumu – bankā, baznīcā, kāzās, pie mammas vai peldoties jūrmalā. Ja pēc visa tā vēlme saglabājas, tad doties tikai pie kvalificēta un profesionāla meistara un nekautrējoties jautāt par to, kā tiek ievēroti drošības pasākumi un kā es varu būt droša, ka neinficēšos tetovēšanas laikā.»
Atgādinām, ka C hepatīts ir infekcijas slimība, kas ir lipīga, un ar to var inficēties ikviens cilvēks jebkurā vecumā. Ilgstoši nepamanīts, tas var radīt neatgriezeniskus aknu bojājumus. Tiek uzskatīts, ka neārstējoties apmēram ¼ C hepatīta pacientu 10–20 gadu laikā var attīstīties aknu ciroze, kā arī aknu vēzis. C hepatīts galvenokārt izplatās ar asins starpniecību, inficēta cilvēka asinīm nonākot vesela cilvēka asinīs. Visbiežāk inficēšanās notiek narkotiku ievadīšanas laikā, veicot kosmētiskās procedūras, tetovēšanas vai pīrsinga procedūru laikā, kā arī lietojot inficētus higiēnas piederumus.
