Pārpūle, atpūtas trūkums, saspringts darba grafiks, nesaskaņas ar priekšnieku un darbabiedriem, varbūt pat nepiemērots darbs sagādā emocionālu vai pat fizisku diskomfortu? Atpūtu un labsajūtu nesniedz pat atvaļinājums? Liela daļa sabiedrības pat nenojauš, ka tas ir izdegšanas sindroms, turklāt - ar to iespējams tikt galā.
Izdegšanas sindromam ir raksturīgs emocionāls diskomforts, kognitīvas izpausmes (pazemināta atmiņa, koncentrēšanās grūtības, iestrēgstoša domāšana u.c.), uzvedības izpausmes un veselībai kaitējošu paradumu rašanās, ieinteresētības trūkums, ciniska, kritizējoša attieksme pret visu, pašvērtības zudums un negatīvs sava darba vērtējums, vienlaikus mazinās darba produktivitāte un efektivitāte. Tas ir darba vides ietekmē izraisīts stāvoklis cilvēkam, kuram nav bijuši nozīmīgi psihopatoloģiski simptomi un kurš iepriekš varēja pilnvērtīgi funkcionēt tajā pašā darba situācijā, kurā izdegšanas sindroms radies, un kurš nevar atlabt no šā stāvokļa bez vides un situācijas maiņas vai palīdzības no ārpuses.
Ar izdegšanas sindromu var būt saistīta depresija, neirozes, psihosomatiski traucējumi.
Psihiatre Inga Zārde uzsver, kādēļ svarīgi izdegšanas sindromu pamanīt laikus: emocionālās problēmas spēj izraisīt fiziskus simptomus, tādēļ vēl pirms izdegšanas (burn out) jāmāk pamanīt tās sākumstadiju (brownout), jo profilakse un savlaicīga vēršanās pēc palīdzības var būtiski ietaupīt atlabšanai nepieciešamo laiku un līdzekļus, turklāt nodrošina noturīgāku efektu.
Dr. Inga Zārde norāda, ka vislielāko efektu izdegšanas sindroma ārstēšanā garantē kombinētā palīdzība - organizatoriskie pasākumi (nodrošina darba vieta: skaidras amata prasības, regulāra darba slodzes pārskatīšana, konkurētspējīgs atalgojums, karjeras izaugsmes iespējas, elastīgs darba grafiks, darba vadītāja atbalsts, darba slodzes un atalgojuma saskaņošana aizstājējiem, darba rotācija, iespēja izglītoties, mikroklimats kolektīvā, komandas saliedēšanas pasākumi u.c.) un uz indivīdu vērstie pasākumi (psihoizglītošana, supervīzijas, psihoterapija, simptomātiskā ārstēšana). Turklāt ārstēšanas un profilakses ieteikumi šajā gadījumā ļoti cieši sasaucas.
Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docente Anda Ķīvīte akcentē, ka
izdegšanas sindroms ir raksturīgs dažādu profesiju pārstāvjiem,
tomēr augstāks risks ir tām, kurās ir intensīva saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir kādas fiziskas vai emocionālas vajadzības.
Neapšaubāmi līderi ir t.s. palīdzošās profesijas:
2012.gadā publicētā ASV veiktā pētījumā noteikts, ka izdegšanas sindroms ir 38% ārstu, bet pārējā sabiedrības daļā - 28%. Latvijā izsīkuma pazīmes vērojamas aptuveni trešdaļai ārstu. Augstāks izdegšanas risks ir mediķiem, pie kuriem akūtu (arī hronisku) veselības traucējumu gadījumā pacienti vēršas vispirms, - neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi un ģimenes ārsti. Biežāk no šīs problēmas cieš laukos strādājošie mediķi, taču ārstniecības personu dzimumam un vecumam netiek piešķirta nozīmīga loma.
Jo lielāks darba stāžs, jo augstāks ir arī izdegšanas sindroma risks.
Šiem jautājumiem bija veltīta arī Latvijas Arodslimību ārstu biedrības konference «Psihoemocionālais stress. Izdegšanas sindroms», kas notika Rīgas Stradiņa universitātē. Tajā veselības aprūpes speciālisti sadarbībā ar veselības centra «Vivendi» ekspertiem - sabiedrības veselības un epidemioloģijas speciālisti Andu Ķīvīti un psihiatri Ingu Zārdi - diskutēja, kāpēc Latvijā izdegšanas sindromu kā arodslimību ik gadu konstatē tikai 5-10 cilvēkiem, lai gan pētījumu dati liecina, ka Eiropā šis traucējums sastopams vidēji 30-40% strādājošo.
Arodārsti konferences noslēgumā vienojās par darba grupas izveidi, kas turpinās darbu pie vienotu vadlīniju izstrādes izdegšanas sindroma atpazīšanai, diagnostikai un ārstēšanai.
