Ēšanai arī esmu atstājusi brīvu vaļu, šonedēļ neko neskaitot. Laiku pa laikam pārbaudu kāda jauna produkta kaloriju daudzumu. Apzinos ko ēdu, cikos, un kādas ir sajūtas. Ir labsajūta par procesu vai nav. Skaidrs, ka ikdienā ne vienmēr nomērīšu un visu nosvēršu, bet izpratne par to, kas ir uz mana šķīvja un ko tas man dod, ir jau radusies. Pamanīju, kā darbojas vecie ieradumi. Kad darba daudz un adrenalīns sakāpis griestos, prasās kaut ko saldu. Agrāk tās bija konfektītes, tagad nēsāju līdzi augļus, svaigus vai žāvētus. Un tādos brīžos arī cenšos dzert ūdeni. Tas noņem vēlmi kaut ko uzkost ārpus laika. Saspringtā darba dienā šī vēlme parādās biežāk par 3 stundām. Pamanīju, ka, ja ēdienu ēd tiešām ievērojot starplaikus 3 - 4 stundas, mazāk gribas ēst. Tas arī vēl jāmācās.
O, jā! Vēl bija fotosesija un izbaudīju brīnišķīgu limfodrenāžas masāžu. No sirds iesaku!
Rezumē: viss laikam tomēr ir galvā! Gan iedomas par to, cik garšīgas mēdz būt kārumlietiņas, gan par baudu, kādu tās sniedz, gan par vajadzību. Un vēl esmu nodevusies pētnieciskiem darbiem - kā labās lietas pārvērst ieradumos un kur likt sliktos. Šķiet, ka vienkārši, bet tas prasa tik daudz pūļu un laika, ka to zinās tikai tie, kas paši kaut reizi kaut ko tādu ir mēģinājuši. Gribu dzīvot ar prieku un tāpēc meklēju CITAS «kārumlietiņas»!
