Profesors Anatolijs Danilāns vienmēr ir smaidīgs un možs, skrien, lien ledusaukstā ūdenī un grūtības uzskata par svētību.
Danilāns: Tu neesi sliktāks par citiem!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Žurnālam «Ieva» profesors izstāstījis par savu dzīvi, darbu, priekiem un kļūdām.
Viņš ir apsolījies astoņdesmit gados noskriet maratonu, esot jāsāk trenēties, tikai jādabū labo roku un kāju pie vietas. Pēc vasarā pārdzīvotā asinsizplūduma galvā un operācijas ārsts nedaudz pieklibojot, bet nekas, gan jau spēkus atgūšot un sākšot trenēties.
Profesors ar savu optimismu un dzīves sparu ir iedvesmas avots daudziem. Piedāvājam dažas no profesora Danilāna dzīves laikā gūtajām atziņām, cerot, ka tev tās noderēs.
- Galvenokārt mana dzīve pagājusi un joprojām ir medicīnā – tā man ir sirdslieta.
- Labam ārstam no sirds jāgrib cilvēku izārstēt, bet slimnieciņam šī vēlme jāsajūt. Pacienta žēlošanā gan nevar ielaisties – tad nekas labs nesanāks. Un vēl – pacientam vienmēr jāzina patiesība. Tad viņš uzzina, par ko mēs abi cīnīsimies, un kļūst vieglāk.
- … man nav kauns prasīt padomu ne studentam, ne savam kolēģim. Nezināšana nav kauns, cilvēks nevar zināt visu!
- Ja cilvēks blakus ir jēdzīgs, tad tev jāsaprot, ka bieži un daudz savās domās jāpiekāpjas.
Pierīvēšanās ir ļoti svarīga, un pašam tā rīvēšanās arī cītīgi jāpilda.
- Ja gadās sakasīties, ātri vien iemācījos strīdu neturpināt. Pasmaidi un aizej, pēc brīža viss būs aizmirsies.
- Dzērājiņam jāpasaka, ka viņš nav sliktāks kā citi cilvēki. Taisni tā es sev pateicu: «Anatolij, tu neesi sliktāks par citiem.» Tajā pašā dienā dzeršanu nometu.
- … daudz izturīgāki un vērtīgāki cilvēki ir tie, kas iekļuvuši bedrēs un pēc tam atkal izkļuvuši laukā, nevis tie, kam viss gājis gludi.
- Es domāju, ka pieļāvu kļūmi, neuztverot savus bērnus kā draugus.
- Man vajadzīgs arī drusku adrenalīna –
gan sēžu āliņģī, gan eju stipri karstā somu pirtī. Pēc tam ir prieks, ka esi piespiedis sevi.
Aukstā ūdenī līst ir grūti, bet patīk tā sajūta pēc tam, kad atkal sasilstu – jūtos tik žirgts un lokans.
- Kādreiz mājās uzrauju arī akordeonu, tagad tikai pirksti tādi pastīvi, jāievingrina. Mana labākā īpašība ir, ka es nespēlēju garlaicīgi – spēlēju dejodams, ar kāju piesizdams… Atkal nonākam pie tā, par ko jau runājām, - es neesmu mūziķis, mākslinieks, bet arī neesmu sliktāks par citiem. Spēlēju ar lielu prieku, nedomājot – ko es tur ākstīšos.
- Kuram gan nav ķibeļu?
… Kauns jau teikt, bet man pašam bija plīsusi kuņģa čūla.
Man kā ārstam tās (veselības problēmas), iespējams, vieglāk pieņemt nekā parastam cilvēkam.
- Es neuzskatu, ka viss ir sasniegts. Man arī nekad nav bijusi sajūta – esmu kalna galā.
Pilnu interviju ar profesoru Danilānu lasi žurnāla «Ieva» jaunajā numurā.