Hipo Fondu finanšu tirgus apskats (1)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

ASV administrācijas plāni attiecībā uz ASV banku sektoru veicina akciju cenu kritumu Grieķijas parāds – Eiropas monetārās savienības potenciālā vājuma avots

ASV administrācijas plāni attiecībā uz ASV banku sektoru veicina akciju cenu kritumu

21. janvārī ASV prezidents Baraks Obama paziņoja, ka viņa administrācija ir izstrādājusi plānu iespējamo nākotnes finanšu krīžu novēršanai. Akciju tirgus reaģēja uz šo plānu diezgan nervozi – ASV akciju indekss S&P 500 nokritās par 1,8%, akciju indekss Dow Jones nokritās par 2%. Iemesls ir Baraka Obamas plāna saturs.

Likumi, kurus virza ASV prezidents, paredz investīciju biznesa atdalīšanu no bankām. Proti, bankām, kas pieņem depozītus un kurām ir pieeja refinansēšanas kredītiem Federālajā rezervju sistēmā, būs aizliegts savā vārdā un uz savu risku tirgoties ar finanšu instrumentiem – tādiem kā akcijas, obligācijas, atvasinātie instrumenti un tml. Plānots, ka bankām arī būs aizliegts pārvaldīt vai sponsorēt hedžfondus, kā arī investēt tajos savus līdzekļus. Tādus pašus ierobežojumus kā hedžfondiem ir plānots attiecināt arī uz fondiem, kas iegulda biržā netirgojamos uzņēmumos (private equity funds). Visbeidzot, Obamas plāns paredz, ka banku aktīvu apjoms var tikt ierobežots ar mērķi izslēgt situāciju, kad dažas bankas ir pārāk lielas, lai bankrotētu (too big to fail). 2008. gada finanšu krīzes laikā izrādījās, ka dažu banku bankrots var novest pie visas finanšu sistēmas sabrukuma, līdz ar ko pat finansiāli veselīgas institūcijas ciestu lielus zaudējumus un, iespējams, bankrotētu, jo pārāk lielas bankas neizpildītu savas "pārāk lielās" saistības pret citiem starpbanku tirgus dalībniekiem.

Mazliet par jautājuma vēsturi. Pirms desmit gadiem ASV jau eksistēja aizliegums apvienot komercbanku un investīciju banku darbību. Runa ir par 1933. gadā pieņemto Glasa - Stigala likumu (Glass - Steagall act), kas izveidoja Federālo depozītu apdrošināšanas korporāciju (FDIC) un aizliedza ASV bankām, kurās depozīti tika apdrošināti FDIC, iegādāties citas finanšu kompānijas, tostarp brokeru sabiedrības vai investīciju fondus. Glasa - Stigala likums tika pieņemts pēc banku kraha 1932. gadā, Lielās depresijas laikos. Tā mērķis bija pasargāt banku ieguldītājus no zaudējumiem, kurus varēja nest bankām riskantās operācijas ar finanšu instrumentiem.

Šis likums bija spēkā līdz 1999. gadam, kad tas tika atcelts, tika pieņemts tā sauktais Grema – Liča - Blaili likums (Gramm –Leach - Bliley act), kas deva bankām iespēju iegādāties finanšu kompānijas un tirgot finanšu instrumentus savā vārdā. Šā likuma pieņemšanu pamatoja ar to, ka modernajās finansēs grūti nodalīt mazumtirdzniecības banku finanšu aktīvus no finanšu aktīviem, kas varētu tikt izmantoti spekulatīviem nolūkiem.

Grema – Liča - Blaili likums atvēra ceļu milzīgu finanšu korporāciju veidošanai. Bankas, kas nodarbojās ar mazumtirdzniecības depozītu pieņemšanu un kredītu izsniegšanu, sāka nodarboties arī ar spekulācijām finanšu tirgū, tajā skaitā aktīvi darbojās hipotekāro zīmju (mortgage-backed securieties - MBS) tirgū, kā arī iesaistījās atvasināto instrumentu tirdzniecībā ar citām bankām un nebanku institūcijām (tajā skaitā ar investīciju bankām). Ierobežojumu atcelšana arī veicināja hipotekārās kreditēšanas burbuļa veidošanos ASV – tieši pēc 1999. gada ASV sākās masveida zemstandarta (subprime) hipotēku izsniegšana, pateicoties tam, ka zemstandarta hipotēkas varēja viegli "iepakot" strukturētajā finanšu instrumentā un pārdot finanšu tirgū.

Kad MBS tirgus sabruka, bankas sāka ciest kolosālus zaudējumus, kurus tikai palielināja zaudējumi iedzīvotājiem izsniegto kredītu kavējumu dēļ. Milzīgu triecienu banku sistēmai deva investīciju bankas Lehman Brothers bankrots un apdrošinātāja AIG problēmas (faktiski arī bankrots – ASV valdība bija spiesta glābt AIG, izmantojot šim nolūkam 180 miljardus dolāru no nodokļu maksātāju līdzekļiem). Lehman un AIG problēmas tik sāpīgi ietekmēja banku sistēmu tāpēc, ka šīs institūcijas bija otra puse banku noslēgtajos atvasinātajos līgumos (procentu likmju mijmaiņas līgumos, CDS, opcijās un citos) un saistību neizpilde no šo institūciju puses pakļāva bankas milzīgu zaudējumu riskam. Izrādījās, ka viena pietiekami liela tirgus spēlētāja bankrots pakļauj riskam visu finanšu sistēmu, tostarp bankas, kurās pieņem apdrošinātus mazumtirdzniecības depozītus.

Protams, lielie zaudējumi bija arī Lehman un AIG obligāciju un akciju turētājiem.

2008. gada septembrī ASV investīciju bankas kļuva par komercbankām. Tas deva tām iespēju pieņemt mazumtirdzniecības depozītus un, galvenais, deva tām iespēju refinansēties ASV Federālajā rezervju sistēmā.

Šobrīd ASV bankām kredīti, kas tika izsniegti privātpersonām un uzņēmējiem, joprojām nes zaudējumus – pieaug kavētāju skaits, līdz ar to nepieciešams veidot uzkrājumus sliktajiem kredītiem. Tomēr banku departamenti, kas ir saistīti ar tirdzniecību finanšu tirgos, atkal nes bankām būtisku peļņu. Lielāko banku labs sniegums ir atkarīgs no tirdzniecības aktivitātēm – tā Goldman Sachs saņems 55% savas kopējās operatīvās peļņas no tirdzniecības, Morgan Stanley – 36%, Bank of America un JP Morgan Chase – 12%, bet Citigroup – 9%. Paradoksāla situācija – bankas, kas tika izglābtas par ASV valsts naudu, pelna uz finanšu aktīvu cenu kāpuma (kuru arī izraisa valsts nauda – visi atzīst, ka akciju tirgus 2009. atkopās tāpēc, ka ASV iepumpēja ekonomikā milzīgus līdzekļus caur stimulēšanas programmām). Vēl vairāk, ja akciju tirgus apstākļi atkal pasliktināsies (kas visdrīzāk notiks, ja fiskālā stimulēšana tiks atcelta), tad ļoti iespējams, ka dažas sistēmiski svarīgas bankas atkal būs jāglābj par valsts naudu.

Tas rada ne tikai bažas par banku sistēmas stabilitāti ilgtermiņā, bet arī sabiedrības sašutumu par tādas biznesa prakses taisnīgumu. Līdz ar to jau pirms kāda laika parādījās aicinājumi atjaunot Glasa - Stigala likumu. Izrādījās, ka šis likums būtu ļoti noderīgs 2000. gados, kad ASV ekonomika pēc būtības nokļuva tādā pašā situācijā kā 1920. gados.

Pašreizējais Baraka Obamas plāns banku sektora reformai ir reakcija uz šiem noskaņojumiem. Ja viņa piedāvātie pasākumi tiešām tiks īstenoti, tas varētu būtiski samazināt finanšu tirgus apjomu un likviditāti, jo tajā paliks mazāk dalībnieku. Banku sektora iespējas gūt ienākumus no finanšu operācijām būtiski samazināsies, līdz ar to saruks banku peļņa. Skaidrs, ka līdz ar to ASV administrācijas iniciatīvas saskarsies ar banku lobija nemitīgo pretestību un akciju tirgus negatīvo reakciju.

Grieķijas parāds – Eiropas monetārās savienības potenciālā vājuma avots

Problēmas ar Grieķijas valsts parādu turpina padziļināties. To cēlonis ir pārāk augsts Grieķijas valdības parāds – ap 113% no IKP 2009. gada beigās, kopā ar budžeta deficītu 13% no IKP. Turklāt Grieķijas valsts parāds demonstrē skaidru tendenci pieaugumam. Grieķijas valsts izdevumi paliek augsti, un nav skaidrs, kādā veidā tos iespējams samazināt. Lai gan Grieķijas finanšu ministrs apsolīja, ka Grieķija samazinās budžeta deficītu līdz 3% 2012. gadā, šis mērķis neizskatās īpaši reālistiski, ņemot vērā citu valstu pieredzi (t.sk. Latvijas), tas nozīmē ļoti sāpīgu ekonomikas apjomu samazināšanu un iekšējā pieprasījuma kritumu.

Tas izraisa bažas par Grieķijas spējām turpmāk apkalpot un refinansēt savas parādsaistības. Grieķijas 10-gadīgo valsts obligāciju piecenojumi pret Vācijas līdzīgiem vērtspapīriem 22. janvārī sasniedza vēsturisko rekordu - 316 bāzes punktus un pašlaik turpina turēties virs 300 bāzes punktu līmeņa.

Šajā kontekstā aktuāls ir jautājums, kas notiks, ja Grieķija nevarēs apkalpot savas kredītsaistības. Eiropas Centrālās bankas pārstāvji vairākas reizes jau paziņoja, ka nedomā glābt Grieķiju – it īpaši pēc tam, kad izrādījās, ka Grieķijas statistikas dati vairākus gadus tika viltoti. Mehānisma, kā valsts var izstāties no eiro zonas, nav. Nav arī skaidrs, kas notiks ar eiro zonu, ja viena no tās dalībvalstīm nevarēs pildīt kredītsaistības. Šī neskaidrība rada lielu spiedienu uz eiro, kā arī mazina kreditoru uzticēšanos citām eiro zonas valstīm. Grieķijas situācija parāda vienu no fundamentālām eiro zonas problēmām. Proti, eiro zonā valstis ar ļoti dažādām ekonomikām ir spiestas īstenot vienotu monetāro politiku.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu