Nelielā, bruģētā Atgāzenes iela vispirms strauji cērtas pa kreisi, lai pēc dažiem metriem tikpat pēkšņi mestos pa labi, divas reizes veidojot gandrīz 90 grādu leņķi.
Iela kā leņķis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nezinu, vai Rīgā ir vēl kāda iela, kas izvij tādas piruetes kā šī klusā Pārdaugavas ieliņa, kuras viens gals atduras Vienības gatvē, bet otrs – Dīķa ielā. Ar ko gan Atgāzenes iela ir īpaša? Ar saviem līkločiem un krietni grumbuļaino un, šķiet, nekad nepielaboto bruģi? Arī. Man šī iela ir īpaša ar atmiņām, jo savulaik tur ciemojos pie radiem mazas mājelītes mazā istabā, kurai logs bija zemāks par ielas līmeni un no garāmgājējiem varēja redzēt tikai kājas. Līdz ceļgaliem. Tagad vienstāva namelītis ir nojaukts, un tā vietā Atgāzenes ielā 12, kā liecina pieejamā informācija, taps daudzdzīvokļu ēka. Kopumā Atgāzenes iela, izņemot pāris uzceltus vai atjaunotus namus, nav mainījusies itin nemaz. Joprojām pirmā stāva logi vairākām mājām ir teju ietves līmenī, vēl aizvien ēkas ir krāsotas tajos pašos toņos, ko atminos, kaut pēdējoreiz Atgāzenes ielā biju pirms gadiem desmit. Āboli no kāda dārza krīt pāri žogam un sašķīst uz bruģakmeņiem. Cilvēku tikpat kā nav, bet viņi no svešiniekiem nevairās, sēž pagalmā, pārlasa ogas, dodas savās gaitās, sarunājas, skatās pa logu... Iela ir pratusi saglabāt savu Pārdaugavai raksturīgo smeķi. Ar to tā arī ir īpaša.
Paldies Fēgezakam!
Pirmoreiz Atgāzenes ielas nosaukums dokumentos atrodams 1897. gada 22. aprīlī. Tā minēta plānā, kas pievienots Atgāzenes muižas īpašnieka Hakena lūgumam par ielu ierīkošanu muižas teritorijā. Šī bijusi privāta iela, dēvēta arī par Atgāzes ielu. Par savu maķenīt neparasto nosaukumu iela var pateikties vēl vienam savam īpašniekam 17. gadsimtā – Lielās ģildes eltermanim jeb vecākajam Gothardam fon Fēgezakam. Latviskojot viņa uzvārdu, radās arī Atgāzenes muižas vārds. Lūk, tolaik Fēgezaka muižiņa atradās – padomā tik! – nepilnus četrus kilometrus no Rīgas, pie senā Jelgavas ceļa.
Atgāzene bija viena no daudzajām tai līdzīgajām muižiņām, kā tagad teiktu, Pierīgā. Zināms, ka, piemēram, 1677. gadā muižai piederēja 47 desetīnas (51,23 ha) zemes, uz kuras bija uzceltas 13 zemnieku mājas ar nelieliem sakņu dārziem. Augsne šeit nav bijusi auglīga. Jau nākamajā gadsimtā Ziemeļu kara laikā muiža tika nodedzināta. Savukārt 1710. gada lielajā mēra epidēmijā šo pasauli atstāja gan muižas īpašnieks, gan viņa sieva, un muižiņa atkal piedzīvoja posta dienas. Kad 1713. gadā mirušo īpašnieku dēls atgriezās no ārzemju ceļojuma, no muižas bija saglabājušies vieni vienīgi rožu krūmi. Jaunais Fēgezaks, arī vārdā Gothards, tomēr atguva vecāku īpašumu un sāka būvēties.
Nervu klīnika, "Atgāzenes Straupe" un slepkavība
Kopš 1800. gada muiža piederēja tirgotājam Justam Blankenhāgenam, kurš uzcēla jaunu dzīvojamo ēku. 1897. gadā ārsts Šēnfelds Atgāzenes muižā izveidoja nervu klīniku un sanatoriju "Atgāzene". Vēlāk blakus esošajos zemes gabalos daktera radinieki turpināja ārstēt cilvēku nervus un piedāvāja atpūsties sanatorijā. Par dakteriem Šēnfeldiem savas atmiņas ir kinozinātniecei un mākslas zinātņu doktorei Valentīnai Freimanei. Izrādās, Šēnfeldu slavenajā psihiatriskajā sanatorijā ārstēts arī alkoholisms. Tur no ļaunās ligas vaļā tikt braukuši pat slaveni Maskavas aktieri. V. Freimane intervijā žurnālam "Rīgas Laiks" teikusi: "Un tam dakterim Šēnfeldam tēvu, arī psihiatru, bija nošāvis barons Rautenfelds, tas bija ļoti slavens gadījums – par to vēl uzņēma mēmo filmu. Baronam likās, ka ģimene ir ārstu uzpirkusi, lai viņu ieliktu slimnīcā. Šēnfeldi gan teica, ka viņš tiešām bijis traks. Bet filmā izdomāja romantisku stāstu, ka viņš bijis iemīlējies latviešu kalponē, gribējis viņu precēt, un ģimene tāpēc ielikusi viņu slimnīcā. Nu, Šēnfeldu ģimenē par to kalponi neko nezināja..."
Zīmīga sakritība, bet pēc Otrā pasaules kara uz Šēnfeldu zemes iekārtojās Baltijas kara apgabala kara hospitāļa rehabilitācijas nodaļa.
Igauņi Pārdaugavā: gan toreiz, gan tagad
Kaimiņos kara hospitālim atrodas skolas ēka. Pagājušā gadsimta 30. gados celtajā mājā allaž bijusi kāda mācību iestāde: Rīgas latviešu 45. pamatskola, Ļeņina rajona Tautas izglītības nodaļa, Skolēnu darba apmācības un profesionālās orientācijas mācību un ražošanas starpskolu kombināts, Rīgas 8. pamatskola, Rīgas Angļu ģimnāzijas filiāle. Kopš 2004. gada – Rīgas Igauņu vidusskola. Ne velti Rīgas igauņu kopiena nolūkoja tieši šīs telpas pie pašas pilsētas robežas. Igauņu saknes Pārdaugavā meklējamas jau 19. gadsimtā, kad Rīgas osta kļuva par vienu no lielākajām Krievijas impērijā. Cilvēks meklē, kur labāk, tāpēc daudzi igauņi no Narvas, Kerdlas un Sindi pilsētiņām pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu rūpnīcās, galvenokārt tekstilapstrādē. Galvaspilsētas nomalēs rūpnīcu netrūka. 19. gadsimta beigās Rīgā dzīvoja 3523 igauņi. Pirms Pirmā pasaules kara Pārdaugava, īpaši Āgenskalna apkaime, kļuva par "igauņu rajonu". Pēc Atmodas, kad dažādu tautību biedrības atkal aktivizējās, igauņiem Nometņu ielā 62 kļuva par šauru, bija nepieciešamas papildu telpas skolai. Tādas par piemērotām atzina kādreizējā skolas ēkā Atgāzenes ielā 26. Amizanti, ka mācību iestādei cieši pieplacis paplucis koka nams ar skaisti apdarinātu jumtu un sienām. Tāpēc šī skola izskatās kā ne no šīs pasaules – simtgadīga parka vidū līdzās krietni nolietotai koka ēkai stāv senatnīgs nams bez mūslaikiem tik modernā stikla un metāla mistrojuma.