Produktivitātes palielināšana ir kļuvis par vienu no galvenajiem izaicinājumiem Latvijas ekonomikā

«SEB bankas» makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis aģentūrai LETA atzina, ka produktivitātes celšanas jautājums ir viens no, ja ne pats svarīgākais izaicinājums tautsaimniecībā. «Tas, cik veiksmīgi spēsim audzēt produktivitāti, būs atkarīga katra darbinieka, uzņēmuma un visas sabiedrības labklājība,» viņš sacīja.

Gašpuitis arī minēja, ka, pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) norādītā, ļoti nozīmīgs stimuls produktivitātes celšanā ir uzņēmēju vēlmei un spējai iekļauties globālās pievienotās vērtības ķēdēs, kas sniedz iespēju iegūt jaunas prasmes un zināšanas, kā arī spiež aktīvāk sekot izmaiņām tirgū. Tas ietver valdības atbalsta pasākumus eksportu sākšanai un arī paplašināšanai. Tāpat zināšanas un tehnoloģijas, kas veicina produktivitātes kāpumu, ir iespējams gūt piesaistot ārvalstu kapitālu. Tas ietver arī pragmatisku augsti kvalificētu profesionāļu piesaistes politikas izveidi. To iespējams panākt, veidojot dažādu nozaru, jomu ekosistēmas, kurās notiek domu apmaiņa, veidojas jauni produkti un tehnoloģijas.

«Patlaban liela loma ir Eiropas Savienības (ES) fondiem, ar kuru palīdzību uzņēmēji ir iegādājušies jaunas tehnoloģijas. Taču liela nozīme ir arī nodokļu sistēmai, kurai jāveicina uzņēmēju investīcijas tehnoloģijās un prasmju attīstībā. Ļoti būtisks aspekts ir, ka Latvijas ieguldījums izpētē un attīstībā ir ārkārtīgi zems, kas norāda, ka tam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tam ir jānovirza gan vairāk valsts līdzekļu, gan jāveicina, lai šajā jomā vairāk investē arī paši uzņēmumi. Taču tas vieglāk paveicams lieliem uzņēmumiem, kas nozīmē, ka uzņēmējdarbības nosacījumiem jāveicina uzņēmumu izaugsmi. Tādējādi valstij ir pietiekami daudz rīku, lai veicinātu produktivitātes kāpumu, tomēr arī uzņēmējiem ir jāapzinās to nepieciešamību,» teica Gašpuitis.

Viņš arī piebilda, ka atbilstoši «SEB bankas» aptaujas datiem dažādu uzņēmumu grupās uzņēmēju fokuss uz ārējiem tirgiem, kā arī inovāciju ieviešanu Latvijā ir vidēji zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā. «Krīzes periods ir devis pieredzi, ka nereti pietiek ar domāšanas maiņu, kas paver jaunas iespējas. Tādējādi primārās ir katra uzņēmēja ambīcijas attīstīties, kas valstij ir jāatbalsta un jāveicina,» sacīja Gašpuitis.

«DNB Bankas» makroekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš aģentūrai LETA norādīja, ka, pirmkārt, lielākais ieguldījums ražīguma palielināšanas procesā būs iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

«Man ļoti patīk runāt par sabiedriskā sektora strukturālajām reformām, taču reizēm ir sajūta, ka šie bieži atkārtotie teksti pārvēršas par iemidzinošu šūpuļdziesmu, kas ļauj privātajam sektoram aizmirst par savu atbildību un iespējas. Varētu teikt, ka publiskajā retorikā īpašs uzsvars jāliek tieši uz valsts pārvaldi un politiskajiem lēmumiem. Tā teikt, sabiedriskā sektora audzināšana ir prioritāte, privātajā sektorā tirgus neredzamā roka visu sakārtos - ja uzņēmumi kaut ko neizdara vai izdara nepareizi, viņi daudz straujāk un tiešāk izjūt savu kļūdu sekas. It kā jau tas tā ir, turklāt straujākais algu kāpums tuvāko pāris gadu laikā šo procesu vēl paātrinās - tie, kuri nespēs pietiekami strauji palielināt darba ražīgumu, zaudēs konkurētspēju darba tirgū, tātad arī darbiniekus un līdz ar to arī klientus. Taču arī par uzņēmumu kļūdām netieši maksā visa sabiedrība. Ja viņiem var palīdzēt no tām izvairīties, tas ir jādara. Bieži kļūdainu lēmumu iemesls ir nepilnīga, sagrozīta, nepareizi saprasta informācija. Bieži esmu saskāries ar, manuprāt, stipri pārspīlētiem priekšstatiem, cik liels šķērslis uzņēmumu attīstībai ir nodokļi vai kādas birokrātiskas procedūras. Šādi priekšstati nerodas no zila gaisa, biznesa mediju analītiskais darbs mūsu valstī ir ļoti dažādas kvalitātes,» pauda Strautiņš.

Viņš atzīmēja, ka arī sabiedriskajam sektoram, bez šaubām, būs jāmainās ļoti strauji. Tostarp Strautiņš minēja, ka ir nozares, kuras jau ir labā līmenī (profesionālā izglītība), ir tādas, kas ir strauju pārmaiņu procesā (vispārējā vidējā izglītība), bet ir arī tādas, kurās joprojām ir stagnācija (augstākā izglītība).

«Stagnācijas dziļākais iemesls visbiežāk ir tas, ka vēlētāji mēdz atzīst sistēmā strādājošo intereses, nevis pakalpojumu kvalitāti kā leģitīmu politikas mērķi. Citiem vārdiem, stagnācija ir populāra. Ir vieglāk izjust empātiju pret cilvēkiem, kuri varbūt būs spiesti mainīt darbu, nevis abstraktiem principiem. To ignorēšanas dēļ galu galā cieš cilvēki, turklāt ļoti daudz, bet saikne ir vairāk netieša. Cits stagnācijas leģitimizācijas veids ir izglītības vai veselības aprūpes politikas padarīšana par reģionālās attīstības, dažos gadījumos drīzāk gan reģionu bezcerīgas eksistences paildzināšanas politiku,» sacīja Strautiņš.

Viņš arī piebilda, ka visvērtīgākie OECD ieteikumi šoreiz ir saistīti ar Rīgas pilsētas lomu Latvijas ekonomikā, tās novērtēšanu, kā arī gudru izmantošanu.

«Arī šajā gadījumā pieļautās kļūdas, to rašanās politiskajā procesā ir saistītas ar kultūras īpatnībām. Liela daļa latviešu nav spējuši līdz galam pieņemt šo pilsētu kā savējo, tā ir uztverta kā kaut kas no ārpuses uzspiests. Latvijas galvaspilsēta ir veidojusies kā centrs daudz lielākai teritorijai nekā pašreizējā Latvijas teritorija. Tās straujākā uzplaukuma laiks (1860-1914) bija saistīts ar kļūšanu par trešo lielāko pilsētu Krievijas impērijā, tās finanšu, transporta un rūpniecības centru. Arī padomju ērā Rīga lielā mērā bija visas Baltijas centrs. Tāpēc šī pilsēta ir tik liela proporcionāli valsts iedzīvotāju skaitam. Lai arī mums var būt sliktas atmiņas par notikumiem, kas noveda pie šī stāvokļa, šobrīd Rīgas lielums un tās kosmopolītiskā personība ir liela vērtība,» teica Strautiņš.

Tāpat viņš minēja, ka patiesi apsveicams ir OECD ekspertu liktais uzsvars uz mājokļu īres tirgus attīstību. Tā ir ļoti svarīga, bet nenovērtēta iespēja. «Īres regulējums nav pirmkārt sociālās politikas jautājums, vismaz tam tādam nevajadzētu būt. Kāda tirgus segmenta ekonomisko attiecību kropļošana, lai sasniegtu sociālās politikas mērķus, ir veids, kā minimālu sociālo labumu panāktu ar maksimālu ekonomisku kaitējumu. Rīgas centram ir jābūt vietai, kur pirmkārt dzīvo cilvēki ar augstu ienākumu līmeni, jo tikai viņi var pacelt izdevumus kas ir saistīti ar šīs unikālās kultūrvēsturiskās teritorijas uzturēšanu un attīstību. Tieši šādam ir jābūt mērķim, un no tā nevajag kautrēties. Šeit ir jādzīvo ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, lai viņi ikdienā neveiktu lielus attālumus no ārpilsētas, palielinot sastrēgumus. Ja īres tirgus regulējums būs tāds, kas pietiekami aizsargā izīrētāju intereses, tad viņi atjaunos šobrīd pamestās un nolaistās mājas, būvēs jaunas. Lai sekmīgi attīstītos radošās nozares, ir ļoti labvēlīgs faktors ir liels iedzīvotāju blīvums lielpilsētu centros. Latvijā nav citu piemērotāku vietu, kur to panākt,» klāstīja Strautiņš.

Viņš arī uzsvēra, ka Nacionālajā attīstības plānā ierakstītais mērķis pazemināt Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotāju īpatsvaru Latvijas iedzīvotāju kopumā ir katastrofāla muļķība.

Arī «Swedbank» galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks aģentūrai LETA norādīja, ka OECD apskatā galvenais pienesums bija Rīgas lomas akcentējums reģionu attīstībā. «Beidzot! Kamēr ārzemnieki to nepasaka, tikmēr vietējie var izstiepties un sarauties, bet pierē to neņem,» viņš sacīja.

Tāpat Kazāks atzīmēja, ka produktivitātes celšanai būtībā nekas īpaši jauns nav jādara - nepieciešami uzlabojumi veselībā, lai cilvēki var strādāt, izglītībā, lai ir prasmes, kā arī nepieciešama kvalitatīvāka tiesu vara, lai būtu īsāks tiesvedību laiks, labāka investoru aizsardzība, un mazāka ēnu ekonomika.

Aģentūra LETA jau vēstīja, ka OECD piektdien, 15.septembrī, prezentēja pirmo pārskatu par Latvijas ekonomiku, kopš Latvija pievienojās organizācijai.

Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) iepriekš medijiem atzina, ka vairums OECD rekomendāciju pilnībā saskan ar valdības svarīgākajiem dienaskārtības jautājumiem - produktivitātes paaugstināšana, reformas izglītības sistēmā un veselības aprūpē, kā arī sociālās nevienlīdzības mazināšana.

Latvija kļuva par OECD dalībvalsti 2016.gadā.