«Financial Times»: Latvijas krīze parāda ECB iespēju robežas

ECB rīcība «ABLV Bank» jautājumā sekoja vien dažas dienas pēc «FinCEN» apsūdzībām, kad Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), izpildot ECB instrukciju, sākot ar 19.februāri uz laiku ir noteica «ABLV Bank» maksājumu ierobežojumus.

«Financial Times» norāda, ka šī situācija atspoguļo gan varas sadalījumu starp ECB un eirozonas valstu valdībām, gan arī atgādina par Eiropas monetārās savienības nepabeigtību, kas joprojām vērojama gandrīz 20 gadus pēc Eiropas vienotās valūtas ieviešanas 1999.gadā.

Kā ziņo LETA, ECB īstenotais Vienotais uzraudzības mehānisms (SSM) darbu sāka 2014.gada novembrī. Tā mērķis ir nodrošināt Eiropas banku sistēmas drošību un noturību un veicināt finanšu integrāciju un stabilitāti Eiropā. Pašlaik mehānismā ietilpst 19 eirozonas valstis. ECB tieši uzraugāmās kredītiestādes veido gandrīz 85% no eirozonas banku kopējiem aktīviem.

Katrā valstī ECB tiešai uzraudzībai pakļautas vismaz trīs vissvarīgākās kredītiestādes. Latvijā starp šīm bankām ir arī «ABLV Bank».

ECB joprojām nav vienota naudas atmazgāšanas apkarošanas institūcijas, lai gan ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāja Daniela Nuī vairākkārt aicinājusi tādu izveidot.

«Nav tā, ka ECB nevēlas, lai tai būtu vairāk varas plašākai rīcībai, tai vienkārši nav tādu iespēju. Protams, nacionālās valdības nav ieinteresētas atdot varu centralizētām institūcijām, tas kaitē nacionālo banku institucionālajām interesēm, un tās [valdības] apzinās, ka [nododot varu ECB], tās var to vairs neatgūt atpakaļ,» uzskata globālās pretkorupcijas organizācijas «Transparency International» pārstāvis Leo Hofmans-Akshelms.

SSM pārstāvjiem ir pienākums ziņot attiecīgās valsts institūcijām, ja ir radušās aizdomas par kādas bankas nelikumīgām darbībām, tomēr par šo nelikumību novēršanu un vainīgo sodīšanu ir atbildīgas tieši nacionālās institūcijas.

«Cilvēkiem patīk rādīt ar pirkstu SSM virzienā, tomēr SSM nav mandāta pārskatīt banku darījumus, kas saistīti ar naudas atmazgāšanu,» norāda Vašingtonā bāzētā Pītersona Starptautiskās ekonomikas institūta un Briselē bāzētās domnīcas «Bruegel» pētnieks Nikolā Verons.

Viņš arī pauž viedokli, ka plašākā kontekstā problēmas rada tas, ka daļai eirozonas dalībvalstu trūkstot «infrastruktūras» ES tiesību normu ieviešanai.

ECB pagaidām nav komentējusi vai SSM informējis Latvijas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) par iespējamajām nelikumībām «ABLV Bank» un vai SSM šajā sakarībā bijuši jebkādi kontakti ar ASV finanšu ministriju.

ASV Finanšu ministrijai ir daudz plašākas pilnvaras cīņai pret naudas atmazgāšanu un tas nozīmē, ka «FinCEN» lēmums «ABLV Bank» var radīt ļoti smagas sekas.

«Financial Times» arī norāda, ka Latvijas krīzes otra šķautne ir Latvijas Bankas prezidenta un ECB padomes locekļa Ilmāra Rimšēviča aizturēšana pagājušās nedēļas nogalē, saistībā ar apsūdzībām kukuļņemšanā.

Laikraksts uzsver, ka gadījums ar Latvijas Bankas vadītāju norādot uz vēl vienu sfēru, kur eirozonas nacionālās centrālās bankas saglabā būtisku varu.

ECB nav nekādas kontroles pār to, kādā veidā tiek iecelti nacionālo banku vadītāji, tādējādi ECB arī nav nekādas ietekmes uz to, kā veidojas ECB padomes sastāvs, jo ECB padomē ietilpst visu eirozonas nacionālo banku vadītāji.

Stāsts esot arī par to, ka eirozonas centrālās bankas kopā ir daudz lielākas par ECB – ECB nodarbina 2644 cilvēkus, savukārt visas nacionālās centrālās bankas kopā – 49 540.

«Financial Times» atgādina, ka Latvija nav vienīgais gadījums, kad ECB nācies piedzīvot nepatīkamus mirkļus saistībā ar apsūdzību izvirzīšanu eirozonas centrālo banku amatpersonām.

ECB vienmēr ir ātri reaģējusi, lai aizstāvētos no valdību «uzbrukumiem» centrālo banku neatkarībai. Tajā pašā laikā izmeklēšanas, kas vērstas pret centrālo banku darbiniekiem ECB un eirozonas institūcijas kopumā pārsvarā uzskata par attiecīgās valsts institūciju kompetences jautājumu.

«Jautājums no eirozonas perspektīvas raugoties ir tāds, kādi mehānismi ir spēkā gadījumiem, kad [centrālās bankas] vadītājs ir izdarījis kaut ko sliktu. Ir pilnīgi izslēgts, ka, piemēram, Eiropas Parlaments šādā situācijā varētu rīkot uzticības balsojumu. Tā vienlaicīgi ir pilnīga atkarība no nacionālajām politiskajām sistēmām, gan arī apzināšanās, ka šādi gadījumi var apdraudēt visas eirosistēmas uzticamību,» komentē domnīcas «Bruegel» vadītājs Guntrams Volfs.