Padomju laika bloku mājas, kurās dzīvo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, sen jau bija jānojauc

Kādu jūs redzat daudzstāvu jaunbūves, kas slejas virs vietas, kur pirms četriem gadiem sagruva «Maxima», tālāko likteni? Vai par graustu atzītā ēka jānojauc, vai varbūt tomēr «bizness ir bizness» un jāatrod jauns lietojums?

Ņemot vērā blakus notikušās traģēdijas apmērus, dzīvokļus ēkā, iespējams, nevarēs pārdot – neviens negribēs tajos dzīvot. Attīstītājam jāsamierinās un jānojauc ēka vai arī jāatrod cits risinājums. Te atkal ir runa par naudu: cik izmaksā būves nojaukšana, kas to darīs un par kādiem līdzekļiem. Visdrīzāk tiek gaidīts tiesas lēmums, kas noteiks atbildības. Iespējams, ka attīstītājs nejūtas vainīgs un negrib palikt zaudētājos. Lai gan šajā gadījumā zaudētāji ir visi.

Vienīgais, ko varam gūt, ir Zolitūdes mācības...

Pasaulē ir dažāda pieredze. 2006. gadā, iebrūkot izstāžu zāles jumtam, dzīvību zaudēja 65 cilvēki.

Vienpadsmit gadus pēc Katovices traģēdijas tika notiesāts arhitekts, kuram piesprieda deviņus gadus cietumā.

Tomēr es neesmu par to, ka cilvēki jāliek cietumā. Viņiem jau tāpat dzīve ir sabojāta. Strādājot ar Zolitūdes ekspertīzi, tikos ar ASV ekspertu, kas pēta ēku sagrūšanas Amerikā, un viņš teica, ka tur līdzīgas lietas līdz tiesai nenonāk, jo, lai pierādītu kāda vainu, tiesā jāpierāda, ka tas darīts tīšām vai ar nodomu. Neviens jau tīši neprojektē un nebūvē ēkas, lai tās sabruktu. Latvijas likumdošana ļauj notiesāt par rupju nolaidību. Lai traģēdijas neatkārtotos, Amerikas profesionālajās organizācijās izstrādā metodiskos norādījumus, kas iesaka izvairīties no konstruktīvajiem risinājumiem, kuru rezultātā ir notikusi ēkas vai tās daļas sabrukšana. Pie mums nav metodisko norādījumu, kuros būtu pateikts, ka tāds vai citāds būvniecības risinājums turpmāk nevar tikt lietots. Latvijas būvniecība ir balstīta uz normatīvajiem regulējumiem, būvnormatīviem un standartiem, kas jāievēro, bet tajos visas situācijas un risinājumi tāpat nav iekļauti un aprakstīti, pie tam tie visu laiku tiek mainīti.

Tātad profesionālajām organizācijām jākļūst spēcīgākām?

Jā, protams. Tāpēc piekritu vadīt Latvijas Būvniecības padomi. Industrija ir jāstiprina, jāceļ prestižs, jāuzlabo reputācija. Man ir savs redzējums, kā to panākt. Mēs nevaram viens otram norādīt uz kļūdām, mums jāapvienojas kopīgam rezultātam, lai ēkas būtu drošas, skaistas un ilgtspējīgas. Mēs esam gudra tauta - gudri inženieri, talantīgi arhitekti, prasmīgi un kompetenti būvnieki. Mums ir ar ko lepoties!

Kāda situācija būvniecības jomā ir šobrīd?

Esam izkļuvuši no 2015. – 2016. gada krīzes, kad samazinājās būvniecības apjomi. Mums ir stratēģiskais redzējums, kā joma attīstīsies līdz 2024. gadam, kamēr būs pieejams Eiropas finansējums, bet nav plāna, kas būvniecības industrijā notiks ilgtermiņā.

Ir jāpanāk, lai pēc 2024. gada apjoms nenokrītas līdz nullei un cilvēki atkal neaizbrauc.

Būvniecībai jākļūst efektīvai. Tāpēc būvniecības nozare tiek digitalizēta. Vienotā Būvniecības informācijas sistēma (BIS) ir digitāla platforma, kurā būs redzami visi būvniecības procesi, sākot ar projektiem, būvvalžu atskaitēm un saskaņošanu, visbeidzot ar informāciju par būvspeciālistu izglītību, kvalifikāciju un pārkāpumiem.

Tas būs būvniecības spogulis, kurā būs redzams viss!

Sistēma ir forša, galvenais, lai būtu viegli lietojama un nekļūtu smagnēja.

Vēl viens jautājums, par ko jārunā, ir ēku ekspluatācija. Ēkas nebeidz dzīvi līdz ar uzcelšanu, gluži otrādi – tikai sāk dzīvot. Jaunais Būvniecības likums nosaka, ka pasūtītājam regulāri jāveic ēku tehniskā apskate, jāplāno remontdarbus, lai uzturētu ēku drošu lietošanai. Domājot par vides resursu taupīšanu, liela nozīme ir energoefektivitātei, kuras līmenis tiek noteikts ēku energoauditos.

Vai Latvijā dzīvojamais sektors tiek pietiekami intensīvi atjaunots? 68% jeb 1,4 miljoni cilvēku dzīvo padomju laiku «betona sprostos». Vai ir vērts pirkt dzīvokli «strojbata» celtā bloku mājā, kuras oficiālais kalpošanas laiks jau ir finišējis?

Tas ir dzīvojamais sektors, kas bija jānojauc. Problēmas sākās 90. gados, kad atļāva privatizēt dzīvokļus.

Es nezinu, kāds normatīvais regulējums būtu nepieciešams, ja valstiski mēģinātu atrisināt šo lietu un liktu mājas nojaukt, līdzīgi kā tas šobrīd notiek Maskavā.

Tas nedarbotos. Atliek investēt. Tam ir piemēroti dažādi instrumenti, piemēram, energoefektivitātes programmas. Tomēr šis modelis nedarbojas, jo dzīvokļu īpašnieki nevar vienoties. Iztēlojieties 80 dzīvokļu māju. Daļa īpašnieku aizbraukuši uz Īriju vai Angliju, daļa dzīvokļu ir iznomāti un daļa īpašnieku ir pensijas gados. Rezultātā visiem ir vienalga. Tās mājas tādas arī paliks. Risinājumu atradušas dažas pašvaldības – Valmieras, Jelgavas, Smiltenes, kurās būvē īres mājas. Valmierā māja jau ir uzcelta, Smiltenē renovē nepabeigtu jaunbūvi.

Ir vajadzīgas jaunas, energoefektīvas ēkas, kurās nav jāpārmaksā par komunālajiem pakalpojumiem.

Pēc tam pašvaldībai būtu jāizdomā mehānisms, kā panākt, lai iedzīvotāji no nolietotajām ēkām pamazām pārceļas uz jaunām.

Vēl jāskatās, kas notiks ar globalizāciju – cilvēku kustību pāri robežām. Es imigrantos saskatu potenciālu, jo darbaspēks mums ir vajadzīgs. Arī pie mums Inženieru kompetences centrā strādā speciālists - itālis, pārcēlies uz Latviju. Kāpēc ne? Vienkārši viņam te patīk.

Ja ir sakārtota vide, sociālās garantijas, kāpēc gan cilvēks nevar pārcelties uz dzīvi citā valstī?

Tāpat kā citās valstīs, arī pie mums ir aizvien vairāk iebraucēju, kas nav Sīrijas vai Afganistānas bēgļi, lai gan arī viņiem te var atrast vietu. Cilvēkresursu jautājums būvniecībā ir svarīgs.

Tātad jūs ilgu mūžu padomju laiku bloku mājām neprognozējat?

Es tā neteiktu... Ja ēkas tiek pareizi ekspluatētas, konstrukcijās tiek uzturēts atbilstošs mikroklimats, nekur netek ūdens, tās vēl ilgi var kalpot. Eksistē standarts, pēc kura var aprēķināt ēkas nolietojumu, bet tas neatbilst reālajai situācijai. Konkrētu atbildi par ēkas stāvokli var sniegt tikai profesionālas ekspertīzes vai eksperimentālas pārbaudes.

Tas, ka ēka no ārpuses ir noplukusi, depresīvi pelēka, ar raibiem balkoniem, vēl nenozīmē, ka tā sabruks.

Būtiski, kā ēka tiek apsaimniekota un vai īpašnieki spēj vienoties.

Daudzi neizprot, ka mājas īpašnieki ir tieši viņi. Dzīvo un uzskata, ka viņiem kaut kas pienākas.

Īpašums ir ne vien priekšrocība, bet arī atbildība. Ja gribi būt brīvs, ej un īrē. Ir jāiegulda ēkā, kurā dzīvo.

Investori Latvijas īres tirgū saredz vairāk problēmu nekā iespēju, kamēr Eiropā mājokļu izīrēšana ir peļņu nesošs biznesa sektors. Vai īres māju būvniecība ir stāsts, kas nākotnē varētu izvērsties?

Ja salīdzina, īres maksa ir augstāka par mēneša maksājumu bankai. Īres bizness nav ātrās peļņas bizness, tomēr pēc tam, kad investīcijas ir atmaksājušās, seko «tīrais prieks». Vēl ir jautājums par bankām un kreditēšanu. Nevajadzētu iekrist trekno gadu eiforijā – paņemt kredītu un domāt, ka viss notiks. Ja gribi īpašumu, pašam jābūt sakrātai daļai naudas. Kas būs sūri, grūti krājis, tad pārdomās īpašuma iegādi un rūpēsies par to.

Vai tehniskajās specialitātēs aizvien vēl jaušams darba roku trūkums?

Mēs aizvien izjūtam būvinženieru trūkumu, jo pirms padsmit gadiem būvinženiera specialitāte nebija prestiža. Arī tagad jaunieši neraujas profesijā, kur ir reāli jāmācās, lai to apgūtu.

Viņi negrib zubrīt matemātiku, fiziku, ķīmiju, lai izprastu būvniecības procesu, jo tas ir sarežģīti un nav prestiži.

Tāpēc mēs nodrošinām prakses vietas un audzinām kadrus paši. Labi inženieri ir pieprasīti visur – viņiem visa pasaule ir vaļā. Viņi var sēdēt Anglijas birojos un projektēt mājas Dubaijā. Jautājums, kā panākt, lai viņi paliek šeit? Lai celtos industrijas prestižs, lai jaunieši gribētu mācīties inženierzinātni un saprastu, cik tā ir interesanta, jānomainās paaudzei. Inženieris sēž birojā starp trim datoriem, buras shēmās un formulās. Un viņa ieguldījums ir nenovērtējams.

Nākamais stāsts ir par Latvijas būvnieku eksportspēju – vai mēs eksportējam šķeldu vai produkciju ar pievienoto vērtību. Ir kompānijas, kas eksportē gatavas mājas. Citi eksportē gatavas metāla konstrukcijas, ved ar kuģi dzelzsbetona paneļus. Un tas ir izdevīgi. Es vēlos panākt, ka tiek eksportēti inženieru pakalpojumi. Mēs to varam darīt no šejienes.

Rēķināšana, zīmēšana, projektēšana – tie ir eksportspējīgi produkti!