Arvien skaļāk pēdējā laikā tiek apgalvots, ka tas jāpērk. Ir dzelžains arguments, kāpēc tā jādara, – kamēr lielo valstu bankas neslēdz ārā naudas drukājamās mašīnas, nekas stabilāks un drošāks par zeltu nevar būt. Un protams, tas var tikai augt, jo tā apjoms uz zemes ir ierobežots.

Aizmirsīsim to, ka pirms vairākiem gadiem ļoti līdzīgus argumentus dzirdējām par nekustamo īpašumu. Nejautāsim, kāpēc zelta piekritēji šo mūžīgo vērtību nepirka tik masveidīgi pirms gadiem pieciem, trīsreiz lētāk. Paraudzīsimies uz to no malas.

Kā investīciju instrumentam zeltam ir virkne priekšrocību. Atšķirībā no akcijām, tā cenu neietekmē kompāniju finansiālie rezultāti. Pretstatā obligācijām, tas ir imūns pret kredītreitingu maiņu. To izmanto un izmantos rūpniecībā. Nu un pavisam muļķīgi būtu noliegt to, ka zelta cena strauji pieaug, kamēr valūtas kļūst nevērtīgākas. Tāpēc par kādu burbuli vispār var runāt, cena augs arī turpmāk!

Taču skeptiķis katram no šim argumentam var nepiekrist. Atšķirībā no vērtspapīriem zelts neģenerē ienākumus dividenžu un procentu formā. Rūpniecībā to izmanto, bet tikai apmēram desmito daļu – izrādās, vairāk par pusi to patērē juvelierizstrādājumos, bet trešdaļa ir investīciju objekts. Un kā tad ir ar mūžīgi augošo zelta cenu? Aplūkosim grafiku:

Foto: Publicitātes foto

Te nu mēs redzam izmaiņas pēdējo 20 gadu laikā. Kopumā cena pieaug, patiešām. Taču tā nebija mainījusies 14 gadus no vietas. Vēl vairāk - 2008.gadā bija 30% kritums. Var iebilst, ka tā bija īslaicīga korekcija, kura ir neizbēgama pie pārliecinošiem kāpumiem. Taču astoņdesmito gadu sākumā zelta cena bija 700 dolāru; ja mēs investētu, tad pēc pāris gadiem tā kristos līdz 300 – un vēl nesen tāds investors būtu lielos mīnusos. Visbeidzot tiem, kuri apgalvo, ka zelta cena tikai augs, var ieteikt uzzīmēt grafika turpinājumu – kā šī parabola turpināsies vēl piecus vai desmit gadus?

Protams, zelta cena pakļaujas noteiktiem ekonomikas likumiem. Tā ir atkarīga no procentu likmēm, valstu ekonomiskās attīstības, valūtas stipruma, bezdarba. Patlaban objektīvā situācija ir tāda, ka šie faktori liek uzskatīt zeltu par aktuālu un perspektīvu investīciju. Taču visa fundamentālā bāze ar laiku mainīsies. Ja vēl atcerēties vēsturiskos gadījumus, kad zelta cena ievērojami kritās, lai pēc tam gadu desmitiem nemainītos, pavisam grūti ir piekrist apgalvojumam, ka tā var tikai augt.

Visa augstākminētā mērķis nebūt nebija pierādīt, kāpēc vajag vai nevajag investēt zeltā. Galvenais jautājums – vai mēs varam pelnīt ar savu pārliecību. Protams, varam. Skeptiķi var pārdot zeltlietas, cerot uz vēlāku atpirkšanu par lētāku cenu, optimisti – pirkt monētas un stieņus. Taču nevajag aizmirst, ka mūsdienu finanšu pasaules instrumenti arī piedāvā visplašākās iespējas ieguldīt zeltā vai pelnīt ar tā hipotētisko kritumu.

Pirmkārt, tās ir daudzu kompāniju akcijas, kuras darbojas zelta nozarē. Jāuzzina tikai tikeris jeb vērtspapīra apzīmējums, un tās var pirkt ar brokera starpniecību. Ir kompānijas ar tirgus vērtību 20-50 miljardi dolāru, savukārt mazu (bet varbūt tāpēc – perspektīvu) kompāniju cienītājiem ir pieejami «tikai» 50 miljonus dolāru vērti uzņēmumi. Vienas akcijas cena var būt dolārs vai simts – derēs katram.

Tāpat pastāv iespēja ieguldīt nevis konkrētā kompānijā, bet gan zelta nozarē kā tādā. Pastāv liels skaits ETFu (Exchange Traded Funds) – biržā tirgojamo fondu apliecību, kuru cena pieaug, augot zelta cenai, bet tirdzniecība ar tiem notiek analoģiski kā ar akcijām. Viens no populārākajiem ir vērtspapīrs ar tikeri GLD – mainoties zelta cenai, atbilstoši mainās tā vērtība. Tāpat ir DGL, IAU – katram ir savs cenu diapazons, tirdzniecības apjoms, citi parametri, kas var izrādīties būtiski investoram. Ekstrēmu izjūtu cienītājiem ir pieejami tādi ETFi kā DGP vai UGL – to cena mainās divreiz straujāk nekā zeltam.

Savukārt tie, kuri prognozē zelta cenu kritumu, var mēģināt visu augstākminēto vērtspapīru t.s. šortošanu. Taču fondu tirgus piedāvā arī tādus interesantus instrumentus kā reversie ETF – to cena pieaug, kad zelta cena krīt. Tāds ir DGZ. Kā arī dubultie reversie, kuru cena pieaug strauji, kad zelta cena krītas nedaudz, piemēram, GLL.

Ar visiem šiem vērtspapīriem var tirgoties gan reāli, gan demoversijās. Tikai nedrīkst aizmirst, it īpaši reālajā tirdzniecībā, ka pirms aktīvu iegādes ir jāveic vismaz kaut kāda analīze un jānosaka robeža, pie kuras vērtspapīrs tiks pārdots, ja nesīs zaudējumus. Nobeigumā vēlos atgādināt, ka netiek runāts par to, vai zelts augs arī turpmāk, bet gan par iespējām, ko mums sniedz birža, – ne tikai izteikt spriedumus par nākotni, bet arī likt tiem strādāt. Un nevajag aizmirst, ka visi augstākminētie vērtspapīri ir jāuztver nevis kā ieteikumi pirkšanai, bet gan kā hipotēzes, kuras katrs var pārbaudīt.

LASI TVNET: Sākotnējais publiskais piedāvājums – kas tas ir?

LASI TVNET: Mācīsimies no svešām kļūdām!

LASI TVNET: Finansiālo neatkarību jāiegūst pašam!

LASI TVNET: Burbulis ir plīsis, lai dzīvo burbulis!

Par autoru

Bloga autors – Renārs Zelčs. Ieguvis izglītību ekonomikā un inženierzinātnēs. Šobrīd studē Daugavpils Universitātes ekonomikas doktorantūrā, pētniecības virzieni – finanšu tirgi, biržas, vērtspapīri. Par šīm tēmām lasa lekcijas Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas (RISEBA) filiālē, kā arī Daugavpils universitātē. Līdztekus studijām doktorantūrā un lektora darbam nodarbojas ar vērtspapīru tirdzniecību kopš 2006.gada Rīgas Fondu biržā un kopš 2008.gada – ASV.

Par projektu

Ja arī Jūs ar interesi sekojat līdzi notikumiem finanšu tirgos un Jums ir saistoša tirdzniecība ar finanšu instrumentiem, Renāra Zelča blogā noteikti atradīsiet ko noderīgu! Neparasts skatījums uz aktualitātēm finanšu tirgos, ieskats vēsturiskajos notikumos un to paralēles ar mūsdienām – informācija, kas paplašinās gan pieredzējušu investoru, gan arī iesācēju redzesloku! Projekts tiek īstenots sadarbībā ar DNB banku - blogā izvirzītie pieņēmumi par finanšu instrumentu tirdzniecību tiek pārbaudīti, izmantojot DNB Trade elektroniskās tirdzniecības platformas demoversiju.