Patiesībā eirozonā mūs negaida atplestām rokām (147)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

Turpmākos mēnešus Latviju gaida nopietns darbs, lai pierādītu mūsu gatavību pievienoties eirozonai no nākamā gada. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs intervijā portālam TVNET atzīst - ne visas valstis mūs gaida atplestām rokām. Pārliecināšanas gaitā lielākā uzmanība jāpievērš dienvidu valstīm.

Pirmo sarunas daļu par situāciju Ziemeļkorejā un tās ietekmi uz Latviju varat izlasīt šeit:

Eiropas Savienība (ES), konkrētāk, Latvijas pievienošanās eirozonai patlaban ir Latvijas ārpolitikas prioritāte numur viens. Lai arī dažkārt mums Latvijā šķiet, ka visas ES valstis mūs gaida ar atplestām rokām un grib ieraut eirozonā, vēl jau nav 100% skaidrs, ka mūs patiešām uzņems. Cik šobrīd droša ir Latvijas uzņemšana eirozonā no politiskā viedokļa?

Šobrīd Latvija izpilda visus Māstrihtas kritērijus, tas ir, attiecībā uz budžeta deficītu, inflāciju, valsts parādu, ilgtermiņa parādzīmju procentu likmēm utt.

Tajā pašā laikā gan Eiropas Komisija, Gan Eiropas Centrālā banka gatavo tā saucamo konverģences ziņojumu, kam vajadzētu būt pieejamam maijā. Tajā tiks analizēta atbilstība kritērijiem un to ilgtspēja. Tad, balstoties uz konverģences ziņojumu un tajā minēto, gan ES finanšu un ekonomikas ministru padome, gan jūnija beigās Eiropadome, kurā ir valstu un valdību vadītāji, gan jūlijā vēlreiz atkārtoti ES finanšu un ekonomikas ministru padome pieņems lēmumu, vai Latvija atbilst un ir gatava kļūt par eirozonas dalībvalsti no 2014.gada 1.janvāra.

Kad būs galīgais lēmums? Kurā brīdī mēs zināsim - jā vai nē?

Formālais gala lēmums paredzēts šā gada jūlijā, bet tajā pašā laikā skaidrs būs jau jūnijā. Principiālais lēmums ir jūnija beigās Eiropadomē valstu un valdību vadītāju līmenī. Tehniski šos lēmumus vēl precizēs līdz jūlijam.

Jums ir 100% pārliecība, ka mēs tiksim uzņemti eirozonā?

Mums šeit, Latvijā, ir izveidojies priekšstats, ka eirozonā visas dalībvalstis to vien dara, kā gaida Latviju, gandrīz vai pret Latvijas gribu vēlas iedabūt eirozonā un ka viss jau ir izlemts un viss notiks. Ziniet, viena lieta ir atbilstība kritērijiem, bet lēmums par uzņemšanu eirozonā neapšaubāmi ir arī politisks lēmums. Neapšaubāmi diskusija vēl būs priekšā. Domāju, ka ES dalībvalstīm būs jautājumi par mūsu kritēriju izpildes ilgtspēju.

Labi zināt, ka bieži vien presē parādās Latvijas salīdzinājumi ar potenciālo otro Kipru saistībā ar nerezidentu ieguldījumiem. Tā ka mūsu Finanšu ministrijai, Ārlietu ministrijai, Latvijas Bankai, Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijai un citām atbildīgajām institūcijām būs pietiekami daudz jāstrādā, lai ES dalībvalstīm, Eiropas Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai sniegtu nepieciešamo papildus informāciju. Ceru un domāju, ka nebūs nekāda veida politisko problēmu vai šķēršļu. Tajā pašā laikā neapšaubāmi šo trīs mēnešu laikā būs darbs ar visām eirozonas dalībvalstīm un Eiropas institūcijām. Mums būs jāatbild uz jautājumiem, lai kliedētu dažas bažas, kas diemžēl sakņojas iepriekšējā pieredzē ar citām valstīm, kas tika uzņemtas eirozonā, bet izrādījās, ka bija problēmas, vairāk vai mazāk slēptas.

Tā kā es teiktu tā – pagaidām mūsu visu priekšā stāv pietiekami nopietns darbs.

Es negribētu teikt: «Hop!» - kamēr neesam pārlēkuši grāvim.

Mēs strādājam. Domāju, ka mēs atbilstam kritērijiem, mums ir ļoti spēcīgi argumenti, bet tas nenozīmē, ka viss ir izlemts un Latvijas institūcijas var atslābt kaut uz mirkli, kamēr šie lēmumi nav pieņemti. Darbs turpinās.

Kuras ir tās valstis, ko mums vajadzētu pastiprināti pārliecināt, ar kurām mums būtu aktīvāk jāstrādā?

Domāju, ka mums jāstrādā ar visām eirozonas dalībvalstīm, jo katrai valstij var būt sava līmeņa un dažādi jautājumi.

Neapšaubāmi lielāka uzmanība mums jāpievērš valstīm, kas atrodas vairāk uz dienvidiem.

Kāpēc?

Būsim reālisti – kaimiņi mūs zina ļoti labi. Tie ir Somija, Igaunija, Vācija, arī lielā mērā Beniluksa valstis, Austrija. Domāju, ka daudz un dažādi jautājumi varētu būt kolēģiem, kas ir vairāk uz dienvidiem. Tie varētu rasties saistībā ar pašu pieredzēto jautājumos, kas skar to pašu taupības un strukturālo reformu politiku, ko Latvija veica savā krīzes pārvarēšanas programmā 2008.-2011. gadā un kas izraisījis ļoti plašas diskusijas gan akadēmiskās ekonomistu, gan politiskās aprindās.

Ir arī pietiekami daudz jautājumu par to, vai tas, kas notika nesen ar bankām Kiprā (Kipra ir viena no eirozonas valstīm), nevarētu atkārtoties kādā citā ES dalībvalstī. Zinām, ka mūsu atbildīgās finanšu uzraudzības amatpersonas ir skaidri paudušas, ka tas nav tas stāsts Latvijā.

Bet neapšaubām daudz lietu, kas mums šeit liekas pašsaprotamas, citur ir vienkārši skaidri jāizstāsta, jāpamato un jāparāda. Nedomāju, ka mēs ļoti daudz ko zinām par to, kas notiek, teiksim, kādā no mūsu ES partneru ekonomikām. Nedomāsim, ka kāds ļoti, ļoti sīki un smalki zina, kādas šeit ir nianses. Tā ka tas ir savā ziņā savstarpējās informācijas darbs.

Vairākkārt pieminējāt Kipru. Vai šajā valstī notiekošais mūs būtiski ietekmē?

Jebkura veida krīzes neapšaubāmi uzreiz rada zināmu satraukumu un jautājumu virkni. Sevišķi, ja atsevišķi ļoti respektabli ziņu kanāli sāk runāt par potenciālo ietekmi un potenciālajām citām valstīm, kur uz šiem jautājumiem vajadzētu skatīties sīkāk. Tas tikai pastiprina šos jautājumus.

Bet es gribētu teikt, ka lielā mērā Kipras stāsts nav tas, kas uz mums attiecas tādā veidā, kā daži to grib pasniegt.

Tā kā mūs varētu gaidīt Kiprai līdzīgs liktenis, ja?

Jā, nedomāju, ka tas varētu notikt. Domāju, ka tas ir viens ļoti

labs piemērs mums nākotnē, lai saprastu, ka ir jābūt ļoti, ļoti piesardzīgiem, uzmanīgiem.

Lai kā liktos, ka nāk liela nauda noguldījumos un valsts ekonomikā, beigās notiek līdzīgi notikumi kā ar nekustamo īpašumu burbuli, ko mēs paši zinām. Arī finanšu burbulis var plīst, un tad ir ļoti, ļoti slikti.

Nedomāju, ka mēs esam Kiprai līdzīgā situācijā un mums draud tās liktenis, bet tā ir ļoti laba mācība, lai nākotnē ļoti uzmanīgi skatītos uz tāda veida investīcijām un ekonomikas attīstību..

Tad šajā gadījumā mēs varētu mācīties no citu kļūdām, nevis savējām?

Protams, kādreiz jāpamācās no citu kļūdām, nevis varonīgi jāveido savas kļūdas, kas pēc tam varonīgi jāpārvar un vēl pēc tam varonīgi jāmāca citi. Labāk tomēr paskatīties, ko citi dara vai kādas citiem ir bijušas problēmas attīstībā, lai no tām izvairītos.

TVNET runāja ar enerģētikas uzņēmuma «Itera» pārstāvi, un viņš izteica viedokli, ka Kipras krīze saistīta ar to, ka lielās un vecās naudas turētājvalstis, ko, piemēram, pārstāv Londona, Parīze, Ņujorka, negribēja pieļaut, lai tādai mazai valstij kā Kipra ir tik daudz naudas. Kā jūs to vērtējat? Vai tas varētu būt pamatoti, vai arī tā ir sazvērestības teorija?

Vai tā ir mākslīgi izveidota krīze? Pēc būtības esmu diezgan liels konspirācijas teoriju pretinieks. Diemžēl esmu pietiekami daudz savā dzīvē sastapies ar to, ka lasu diezgan daudz par konspirācijas teorijām un sazvērestībām, labi zinot, ka tā ir bijusi vai nu dumja apstākļu sakritība, vai saistīta ar citiem faktoriem, kas ir tālu no ārkārtīgi izsmalcināta un ģeniāla plāna.

Es gan gribētu teikt vienu citu lietu – varam runāt par konspirācijas teorijām, bet, ja mēs paskatāmies uz to, ka jau vairākus gadus bija skaidri redzams, ka ir problēmas ar Kipras finanšu sektoru, tikai Kipras valdība spēj aizņemties finanses tajā pašā Krievijas Federācijā un vēl kaut kur, novilcinot patiesības brīdi, sauksim to tā.

Varam, protams, runāt par daudzām un dažādām konspirācijām un to, ka vecās valstis atkal uzstājas pret jaunajām valstīm un ir sarīkojušas riebeklību, bet tajā pašā laikā būsim reālisti – mēs redzam, ka jaunā Kipras valdība bija spiesta lūgt ļoti lielu aizdevumu, lai noturētu Kipras ekonomiku un finanšu sistēmu kaut cik uz ūdens. Mēs redzējām, ka nu jau bijušais finanšu ministrs vērsās ar lūgumu aizdot vai pārfinansēt esošo aizdevumu, taču tika saņemts atteikums no Krievijas. ES bija gatava iesaistīties un glābt lielā mērā Kipras ekonomiku, taču pretī prasot ārkārtīgi stingrus nosacījumus.

Jautājums vienmēr ir tāds – varbūt varēja iedot naudu un neprasīt pretī neko, bet cik tad ilgi un kas būtu tie nosacījumi, pēc kuriem iedosim 10, 20 vai 30 miljardus, bet nekas netiks strukturāli darīts. Vai pēc kāda laika atkal būs jāpalīdz?

Tad rodas jautājums, kas ir solidaritāte un tās definīcija? Vai es daru tā, kā man patīk, daži cilvēciņi ir iedzīvojušies, un tad gan Kipras tautai, gan lielai daļai ES, īpaši eirozonas nodokļu maksātāju tas būs visu laiku jāfinansē un jāglābj? Kāpēc?

Vai solidaritāte tomēr ir tāda – jā, ir izdarīta kļūda, mēs saprotam, ka ir bijušas kaut kādas problēmas, mēs esam gatavi jums dot naudu un pasargāt no ļaunākā, bet saprotiet, ka jūsu daļa visā glābšanas ir veikt tādas izmaiņas, lai nākotnē šādas problēmas vairs neatkārtotos un lai varbūt tāda samērā viegla nauda vairs nebūtu viegla nauda, bet vismaz tā būtu tāda ekonomika, kas vairs nepiedzīvo tādus sabrukuma mirkļus.

Savā ziņā tas pats, kas notika pie mums. Mēs varam daudz runāt par to, vainīgi bija visi – bankas un valdība, un iedzīvotāji. Protams, bija arī sazvērestības teorija, ka arī šeit viss tika izdarīts, lai kāds iedzīvotos. Bet savā ziņā tā bija diezgan liela problēma visas valsts attīstībā. Tā bija jākoriģē. Tā vai citādi, bet bija jākoriģē. Tā tika koriģēta. Tas ļoti daudziem sāpēja un atstāja ļoti smagu iespaidu, bet šīs finanšu palīdzības, ko mēs savulaik saņēmām, tika dotas tieši tādā pašā veidā.

Jums ir nauda, lai jūs izdzīvotu, bet jūsu pienākums ir izdarīt sāpīgas lietas.

Pie tam tas, ko mēs atkal daudzreiz aizmirstam: lēmums, kā to darīt - iekšējā devalvācija vai vienkārši devalvācija – bija mūsu lēmums.

Var teikt, ka kipriešus sagaida Latvijas iedzīvotāju liktenis, piemēram, skarbi taupības pasākumi.

Jebkuru valsti un tautu gaida smags liktenis, taupības pasākumi un strukturālās reformas tad, ja kaut kādu brīdi attīstība ir bijusi tāda, kāda tā bijusi, piemēram, audzis finanšu vai cits sektors, bet tad pēkšņi ir apjēga, ka viss, tālāk tā nevar. Tad ir jautājums, vai sabrukums ir pilnīgi nekontrolēts un bez jebkādas palīdzības no ārpasaules un ES vai...

Jā, šie pasākumi ir ārkārtīgi sāpīgi. Neatkarīgi, vai tā ir Grieķija vai Latvija, vai Kipra, vai Portugāle, par ko mēs mazāk dzirdam, vai Īrija, par ko mēs mazāk runājam. Bet arī tās valstis iet cauri tādām pašām ļoti smagām korekcijām. Ir cerības, ka pēc zināma laika, izejot no krīzes, pārstrukturējot ekonomiku, ekonomiskā attīstība kļūst daudz vienmērīgāka, lēnāka un tomēr ilgtspējīgāka. Diemžēl daudz valstu šobrīd izjūt vairāku gadu un gadu desmitu politikas sekas.

Tas nozīmē, ka arī Kiprā, līdzīgi kā Latvijā ekonomiskās krīzes laikā, var sākties liela cilvēku aizbraukšana - ļaudis meklēs darbu citās valstīs?

Migrācijas tendences kļuvušas visaptverošas. Zinu, ka ir diezgan liela migrācija no Īrijas – paši īri dodas strādāt gan uz Austrāliju, gan Kanādu un citām valstīm. Zinu, ka līdzīgas tendences jau labu laiku ir bijušas Grieķijā. Latvija nav unikāla. Tas pats ir noticis Lietuvā, arī Igaunijā (nedaudz mazākā mērā, jo valsts ir mazāka). Tādas tendences ļoti, ļoti plaši iezīmējās Polijā.

Esmu lasījis, ka daudz Kipras iedzīvotāju tiešām domā varbūt tiešām doties kaut kur labāka darba meklējumos.

Tā ir viena ļoti, ļoti smaga, bet baidos, neizbēgama ekonomiskās krīzes problēma.

Savā ziņā tās ir nopietnas sekas, kas vienkārši notiek.

No mūsu viedokļa būtiski liekas tas, kādā veidā mēs ES līmenī regulējam jautājumus, kas skar kādas valsts iedzīvotāju, pilsoņu diasporu citā ES valstī. Par to esmu runājis arī Saeimas ārpolitikas debatēs šā gada janvārī. Tas varētu būt viens no Latvijas prezidentūras jautājumiem.

Turklāt bieži vien šie cilvēki aizbrauc pastrādāt uz vienu valsti, bet pēc tam, ja tur pasliktinās ekonomiskā situācija, dodas uz kādu citu valsti. Nav akmenī iecirsts, ka cilvēki no valsts A aizbrauc uz valsti B un pavada tur visu mūžu. Ja tajā ir problēmas, viņi dodas tālāk. Tas savā ziņā ir neizbēgams 21. gadsimta atribūts. Cilvēki brauc un strādā tur, kur ir darbs un ienākumi. Ja parādās problēmas, cilvēki turpina migrēt.

Cilvēki seko naudai un darbam?

Domāju, ka cilvēki seko darbam, pie tam darbam, kas ir labi atalgots..

Bet tas jau ir pozitīvi, vai ne?

Mēs nevaram to vērtēt kategorijās pozitīvi vai negatīvi. Mums tā vienkārši jāvērtē kā dzīves realitāte. To esam mēģinājuši pateikt arī saistībā ar mūsu diasporas politiku. Mēs mēģinām aicināt visus saprast, ka uz cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus valsts (studē, strādā, ir apprecējušies vai citu iemeslu dēļ) jāskatās ne tik daudz kā uz problēmu, bet kā uz iespēju. Varbūt jāpārtrauc nemitīgi vaimanāt. Zinu, ka ir cilvēki, kuri aizbrauc, pastrādā, bet pēc tam brauc atpakaļ..

Komentāri (147)CopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu