Latvija saņem draudus: ja kustēsieties, pieaugs cena! (164)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

Lai arī Latvijā nebūs sašķidrinātās gāzes termināļa, mums ir iespējas tikt vaļā no monopola gāzes tirgū. Tomēr ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts intervijā portālam TVNET norāda, ka ne visi Latvijā vēlas tirgus atvēršanu un sakārtošanu.

Pirmo intervijas daļu, kur runājām par elektroenerģijas tirgus atvēršana mājsaimniecībām, varat izlasīt šeit:

Elektroenerģijas tirgus atvēršana mājsaimniecībām ir viens no diskutablākajiem jautājumiem, kas ir jūsu pārziņā. Otrs jautājums ir gāzes tirgus liberalizācija. Kāds ir jūsu redzējums par to?

Aicinu šos tematus nesaplūdināt, jo elektrības tirgus liberalizācija un gāzes tirgus liberalizācija pēc nosaukuma ir līdzīgi jautājumi, taču pēc satura tie ir ārkārtīgi atšķirīgi. Situācijas ir ļoti dažādas. Sāksim ar to, ka esmu pirmais ministrs, kura laikā sperti taustāmi soļi gāzes tirgus atvēršanai.

Lūdzu, izstāstiet par esošo situāciju gāzes tirgū!

Droši vien visiem skaidri zināms, ka mums ir pilnīga, totāla 100% atkarība no viena gāzes piegādātāja, avota. Ne tikai no viena uzņēmuma, bet arī viena avota. Mums gāze nāk tikai no Krievijas - no «Gazprom-Export».

Cik ilgi tas turpināsies?

Tas turpināsies tik ilgi, kamēr nenotiks divas lietas. Pirmkārt, kamēr nesavedīsim kārtībā savu valsts likumu ietvaru šajā jomā, lai radītu apstākļus brīvam tirgum. Tam jābūt sakārtotam arī likumu līmenī. Šobrīd Latvijas likumdošana paredz, ka ir tikai viena kompānija un monopols.

Otra un vissvarīgākā lieta – jābūt reālam alternatīvam gāzes avotam. Lai šāds avots parādītos, ir šis un tas jāuzbūvē. Gāze nekrīt no gaisa un nenāk no zemes. Vismaz Latvijā ne. Tas nozīmē, ka gāze no kaut kurienes ir jāpiegādā.

Lai gāzi piegādātu, ir nepieciešams cauruļvadu savienojums ar Eiropu (caur Lietuvu un Poliju) vai arī mēs varam uzbūvēt sašķidrinātās gāzes termināli un atvest sašķidrinātu gāzi ar kuģiem.

Baltijas valstis kādu laiku strīdas, kurā valstī termināli būvēt. Es domāju un ceru, ka līdz maija beigām šī vienošanās tiks panākta.

Diemžēl ir puslīdz droši, ka šis terminālis Latvijā nebūs.

Kur tas atradīsies?

Visticamāk, tas būs Igaunijā vai Somijā. Tam ir gan inženiertehniskā loģika, gan citi aspekti..

Kāpēc terminālis nebūs Latvijā?

Ziniet, valstij, kura vairāku gadu garumā nav bijusi spējīga spert nevienu jēdzīgu soli gāzes tirgus atvēršanas jautājumā (vismaz līdz nesenam laikam), ir diezgan grūti argumentēt, ka termināli vajadzētu būvēt Latvijā.

Esmu argumentējis, ka termināli vajadzētu būvēt Latvijā. Esmu lobējis Latvijas intereses nepagurstot pusotra gada garumā. Bet, ziniet, atsaucības nav nekādas! Man prasa, ko mēs esam izdarījuši tirgus liberalizācijā [lai termināli varētu būvēt Latvijā]. Igauņi un lietuvieši vēl nesen teica, ka ir pieņēmuši likumus, bet mums šis jautājums pat nebija izskatīts valdībā: «Par ko jūs runājat? Kāds sašķidrinātās gāzes terminālis? Jūs taču ejat «Gazprom» pavadā!»

Pēc tam, kad mums martā bija fenomenālais lēmums Saeimas Tautsaimniecības komisijā, ka vajadzētu vērt vaļā Enerģētikas likumu un atlikt gāzes liberalizāciju uz nenoteiktu termiņu, es saņēmu zvanus no kaimiņvalstīm. Cilvēki jautāja: «Kas jums tur notiek? Mēs taču jums teicām!»

Lūdzu, nebrīnieties, ka gāzes terminālis nebūs Latvijā, jo mūsu Saeimā notiek tas, kas tur notiek. Cilvēki klaji lobē «Latvijas Gāzes» monopola intereses. Tas notiek klaji. Domāju, ka visiem vajadzētu iepazīties ar stenogrammu no atslepenotās sēdes. (Stenogrammu skatīt raksta resursos.)

Var jau pēc tam apsaukāties un teikt, ka Ekonomikas ministrija ir mazspējīga. Bet es šaubos, vai mūsu priekšlikumus, kas paredz pakāpenisku un koordinētu gāzes tirgus atvēršanu un konkrētus pasākumus šajā virzienā, var uzskatīt par mazspējīgiem. Problēma ir citur. Vienkārši kādam nepatīk tas, ko mēs piedāvājam.

No kura gada gāzes tirgu varētu atvērt?

Jau teicu, ka liberalizācijai ir divas daļas. Pirmā saistīta ar likumu sagatavošanu, otrā – ar reālas infrastruktūras izveidošanu, lai gāze varētu nākt no citurienes.

Ir arī trešā daļa, ko varētu saukt par administratīvo daļu. Protams, arī monopolkompānijai «Latvijas Gāze» ir jāsagatavojas tirgus atvēršanai. Pats būtiskākais elements šajā tirgus atvēršanā, līdzīgi kā elektrības tirgū,

ir jānodala cauruļvadi, pa kuriem pumpē gāzi, no tirgošanas funkcijas.

Tirgotāji var būt vairāki, bet tiem jāspēj piekļūt cauruļvadiem, kas valstī ir tikai vieni.

Valdība ir lēmusi liberalizāciju sākt. Ekonomikas ministrijai uzdots sagatavot nepieciešamos likumu grozījumus, kas nepieciešami. Ir virkne lietu, kas mums jāievieš tuvākajā laikā, lai sagatavotos tam, ka Latvijas tirgum vēlas piekļūt kāda cita kompānija no ārpuses, nevis tikai «Latvijas Gāze». Mums jānodrošina piekļuve sistēmai, tāpēc jāgroza likumdošana. Ir vēl virkne prasību, kas jāievieš drīzumā.

Tātad būtībā mēs esam sākuši liberalizāciju. Kad būs likuma grozījumu priekšlikumi, mēs tos iesniegsim valdībā, Saeimā apstiprināšanai. Nākamais posms: mēs esam sākuši sarunas ar «Latvijas Gāzes» akcionāriem, kādu cauruļvadu sistēmas atdalīšanas modeli izvēlēties. Eiropas likumdošanā ir noteikti trīs varianti. Paralēli mēs kopā ar citām Baltijas valstīm strādājam pie infrastruktūras izveides jautājumiem.

Ja šā gada maijā panāksim vienošanos, kurā valstī sāks būvēt sašķidrinātās gāzes termināli, būs vajadzīgi 5-7 gadi, lai termināļa projektu pabeigtu un uz Latviju sāktu plūst gāze no alternatīviem avotiem. Tajā brīdī visai liberalizācijai ir jābūt pilnībā pabeigtai – jābūt ieviestam infrastruktūras atdalīšanas modelim, sakārtotai likumdošanai utt. Tas varētu notikt 2018. vai 2019.gadā.

Bet jāatceras, ka Latvijas gadījumā ir kāda īpaša lieta. Mums ir 1997.gadā premjera Andra Šķēles noslēgtais privatizācijas līgums, kurā paredzēts 20 gadu ekskluzivitātes periods «Latvijas Gāzei» kā monopolistam. Tas krietni sarežģī mūsu dzīvi, proti, Latvijai būtu grūti ieviest pilnu liberalizāciju līdz 2017.gadam. Bet tā kā diez vai šeit parādīsies kāds liels terminālis līdz 2017.gadam, to var salikt jēdzīgā secībā.

Bet ir nepieļaujami tas, ko Tautsaimniecības komisijā piedāvāja vairāki deputāti – līdz 2017.-2019. gadam nedarīt neko, vienkārši pieņemt «Status quo», viss ir «baigi» forši un tirgu nevērt vaļā vispār.

Nogaidīt līdz «Latvijas Gāzes» monopola termiņa beigām?

Tā nevar darīt! Pirmkārt mēs esam uzņēmušies saistības pret Eiropas Savienību, kur visās valstīs, kurās iepriekš bija gāzes monopols, tiek ieviesta konkurence. Visi kaut ko dara. (Turpina ar ironiju.) Latvijā nevajag, Latvijā nē, mums ir baigi forši, mums ir «Latvijas Gāze», mums viss ir super!

Tā vietā, lai diskutētu, vai gāzes cena, ko Latvija šobrīd maksā, ir atbilstoša tam, kas varētu būt atvērta tirgus apstākļos, mums tiek draudēts:

Nekustieties, neko nedariet, citādi jums gāzes cena pieaugs!

Domāju, ka privatizācijas līguma beigās mēs varētu būt pilnībā gatavi gāzes tirgus atvēršanai. Faktiski atvēršana būs tajā brīdī, kad pienāks alternatīva gāze no citurienes.

Vai un kā gāzes tirgus atvēršanu jutīs vienkāršs Latvijas iedzīvotājs? Vai viņš to jutīs savā maciņā?

Es negribu solīt, bet ekonomiskā loģika saka priekšā atbildi.

Ja mēs šobrīd salīdzinām cauruļvadu gāzes cenas no Krievijas, redzam, ka tās ir dažādas dažādās valstīs. Tas nozīmē, ka ir manevra iespējas. Otrkārt, cauruļvadu gāzes cenas no Krievijas ir būtiski augstākas nekā gāzes cenas tajās valstīs, kur ir pieejamas dažādas globāls alternatīvas gāzes piegādes no dažādiem avotiem. Tirgus cenas šobrīd ir būtiski zemākas.

Protams, gāzes cenas, tāpat kā gāzes tirgus, ir grūti prognozējams. Cenas kāpj un krīt, un viss kas var notikt.

Tomēr ekonomiskā loģika saka priekšā – brīdī, kad monopoltirgū parādās konkurence, cenas samazinās. Monopolstāvoklī cenas nemēdz būt zemākas kā atvērtā tirgū. Jūs iepriekš minējāt telekomunikāciju tirgu, kur konkurences spiediena rezultātā pakalpojumu cenas ir būtiski samazinājušās. Gāzes tirgū ir līdzīgi.

Paredzu, ka gāzes cenas godīgas konkurences apstākļos mainīsies uz leju.

Par cik?

Nav iespējams paredzēt, par cik gāzes cenas samazināsies. Es to nevaru. Es neesmu Dievs Tas Kungs. To nezina neviens. Neviens.

Arī [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins nezina, kādas gāzes cenas būs pēc 7 gadiem.

Gribētu noslēgt sarunu ar jautājumiem par siltumu. Ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem šī apkures sezona bija ļoti smaga, jo viņi saņēma lielus apkures rēķinus. Vai un ko Ekonomikas ministrija ir gatava darīt, lai nākamgad rēķini nebūtu tik ļoti lieli? Vai to vispār varat ietekmēt?

Mēs nevaram padarīt ziemas siltākas.

Bet ko jūs varat?

Šā gada rēķinu galvenais iemesls bija aukstā un garā ziema.

Situācija bija atšķirīga dažādās Latvijas pilsētās. Bija pilsētas, kur apkures rēķini samazinājās. Cita starpā tas notika, pateicoties Ekonomikas ministrijas darbībai. Piemēram, Liepājā un citviet. Lielākie rēķini šobrīd ir vērojami tādās pilsētās kā Rēzekne, kas spītīgi turas pie gāzes siltumapgādes un kur būvē jaunas gāzes siltumstacijas.

Citādāk ir pilsētās, kurās izmanto Ekonomikas ministrijas piedāvātos līdzekļus pārejai uz alternatīviem resursiem un siltumapgādes sistēmu modernizācijai. Ir pašvaldības, kur tiek uzlabotas un siltinātas siltumtrases, lai uz tām ziemas laikā nedīgtu zāle, kur maina siltuma avotus, gāzes katlus uz biomasas katliem, kas ir lētāki, un siltuma izmaksas iet uz leju.

Bet Rīgā? Galvaspilsētā bija ļoti augsti siltuma rēķini.

Rīgā ir citi saimnieki. Jūs jautājiet viņiem, ko un kādā veidā viņi dara! Mums ir pārstāvji «Rīgas Siltuma» padomē, bet viņi jau nenosaka politiku.

Jūs varat kaut kā ietekmēt galvaspilsētas iedzīvotāju siltuma rēķinus vai ne?

Rīgas gadījumā ir pāris projektu, kurus Ekonomikas ministrija līdzfinansē. Tiem vajadzētu padarīt siltumu lētāku. Piemēram, Daugavas kreisajā karstā – Ziepniekkalnā un Zasulaukā – ir biomasas staciju projekti.

Tad Rīgas iedzīvotājiem atbildība par lielajiem rēķiniem vairāk jāprasa no pašvaldības?

Protams! Ko vispār nozīmē vairāk? Tas ir pašvaldības jautājums. Pašvaldībā saimnieko pašvaldība. Valstij nepieder pašvaldības uzņēmumi; lai arī valstij ir daļas «Rīgas Siltumā», šajā gadījumā tā ir mazākumā un politiku pamatā nosaka Rīgas pašvaldība.

Tad ko mēs varam darīt? Protams, nevaram mainīt klimatiskos apstākļus, bet varam investēt tādās siltumapgādes sistēmās, kas padarītu izmaksas lētākas. Tas ir galvenais instruments, ko arī realizējam.

Otra lielā lieta ir mājokļu energoefektivitāte. Esam šajā jomā ieguldījuši desmitiem miljonus latu. Tie ir divi lielie instrumenti, ar ko varam ietekmēt siltuma izmaksas..

Būtiska loma ir arī apsaimniekotāju darbībai – kā un cik efektīvi viņi darbojas. Ekonomikas ministrijai šajā jomā ir zināma uzraudzības funkcija, bet nav tā, ka mēs ietu kādās inspekcijās vai veiktu tamlīdzīgas lietas.

Kāpēc no cilvēku puses jūtama tāda neatsaucība mājokļu siltināšanai?

Es nevaru teikt, ka cilvēki ir neatsaucīgi.

Bet minimāls mājokļu skaits ir nosiltināts!

Ko nozīmē minimāls? Daudzdzīvokļu māju siltināšanas programmas ietvaros ar Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu būs kopumā nosiltināts 1000 māju. Vai tas ir daudz vai maz? Ja mēs skatāmies, cik maz māju bija nosiltināts pirms dažiem gadiem, tad šodien rādītājs ir ļoti liels. Protams, tas ir maz pret kopējo dzīvojamo fondu visā valstī. Tas ir tikai piliens jūrā. Domāju, ka

cilvēki pamazām pierod pie idejas, ka mājokļus vajag un var siltināt,

ka energoizmaksas lētākas nekļūs un ka siltināšana, iespējams, ir labākā investīcija.

Uzskatu, ka gan pašvaldības un valsts, gan paši iedzīvotāji un privātais sektors varētu darīt daudz vairāk mājokļu siltināšanas jomā. Nākamajā Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā esam iecerējuši mājokļu energoefektivitātei virzīt milzīgus līdzekļus. Vēsturiski Latvijā energoefektivitāte ir salīdzinoši zemā līmenī. Tas ir Padomju Savienības mājokļu fonda mantojums un mūsu domāšanas izpausmes. Bet patiesībā, ieguldot līdzekļus, var panākt diezgan labus rezultātus ietaupījumu ziņā.

Tad gaidāt, ka iedzīvotāju aktivitāte laika gaitā pieaugs un mājokļu siltināšana kļūs par sava veida modes lietu?

Noteikti, viļņa sākums jau ir jūtams. Atcerēsimies, cik lēni daudzdzīvokļu programma gāja sākumā, bet cik straujš nelineārs kāpums ir tagad. To var uzskatīt par izrāvienu.

Kā Gausa līknē?

Tieši tā, nelineārs izaugums. Tā ir ģeometriska, nevis aritmētiska progresija.

Es sagaidu, ka cilvēku aktivitāte būs lielāka. Valsts nākotnē šai jomā plāno ieguldīt ļoti daudz līdzekļu jau no nākamā gada. Turklāt esošā programma vēl nav beigusies..

Tomēr ļoti svarīga ir pašvaldību loma. Tā ir kritiski izšķiroša.

Redzam, ka daļā pašvaldību, kur kādu laiku pie šiem jautājumiem strādā un domā, pašvaldība pati popularizē šos pasākumus, ir izcili rezultāti. Piemēram, Valmiera.

Savukārt rezultāta nav pilsētās, kur tas pārāk nevienu nav interesējis, kur it kā dara, bet ar gariem zobiem. Šādās vietās tagad, pirms pašvaldību vēlēšanām,

jāklausās mēra teiktais, ka mums ir tādi kašķīgi iedzīvotāji, kuri negrib siltināt.

Nez kāpēc Valmierā iedzīvotāji ir labi un siltina, bet Rīgā iedzīvotāji ir kašķīgi un negrib siltināt. Var jau būt, neesmu bijis Rīgas mērs.

Bet, būdams Rīgas iedzīvotājs, es pazīstu Rīgas iedzīvotājus. Man šķiet, ka visu ko var sarunāt. Piemēram, manā mājā cilvēki var vienoties. Cilvēki visu var sarunāt, ja vajag.. Domāju, ka pašvaldības un jo īpaši pārvaldnieka un apsaimniekotāja intereses trūkums var būt ļoti būtisks šķērslis mājokļu siltināšanai.

Māju siltināšanas iespējas nākotnē būs vēl plašākas. Turklāt paredzēta ne tikai māju siltināšana. Tie ir arī logi, durvis, vēdināšanas sistēmas un kompleksi risinājumi. Tam visam nākotnē būs vairāk līdzfinansējuma. Protams, nav šaubu, ka būs jāinvestē arī sava nauda. Bet katrā ziņā tā būs jēdzīga investīcija.

Komentāri (164)CopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu