Publisko iepirkumu likuma nepilnības rada nevienlīdzīgu konkurenci reklāmas nozares uzņēmumu vidū, intervijā pastāstīja Latvijas Reklāmas asociācijas (LRA) valdes priekšsēdētāja Baiba Liepiņa.
RTU zīmola lieta: Reklāmas asociācija norāda uz nepilnībām Publisko iepirkumu likumā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šā gada jūlija beigās asociācija pauda kritiku Rīgas Tehniskajai universitātei (RTU) par tās rīkoto sarunu procedūru zīmola komunikācijas stratēģiju un reklāmas izstrādes pakalpojumiem, kas, pēc LRA aplēsēm, reklāmas aģentūrām radīja zaudējumus 60 000 līdz 80 000 eiro apmērā. Asociācijas ieskatā iepirkums rīkots neprofesionāli, nenodrošinot pienācīgu komunikāciju starp RTU un iepirkuma dalībniekiem, kā arī neņemot vērā radošo industriju piedāvāto pakalpojumu specifiku. Iepriekšminētais aktualizēja jautājumu par to, kā tiek rīkots vairums valsts un pašvaldību iepirkumu reklāmas aģentūrām un masu medijiem. Viens no galvenajiem trūkumiem, pēc LRA paustā, ir Publisko iepirkumu likums, kuram atbilstoši rīkotajos konkursos prasības reklāmas nozares uzņēmumiem ne vienmēr ir adekvātas.
Liepiņa norādīja, ka iepriekšminētais gadījums ir tikai viens no vairākiem, ar kuriem reklāmas nozares uzņēmumiem ikdienā nākas saskarties, tādēļ asociācija aktualizēja gadījumu ar RTU konkursu, lai uzsāktu diskusiju par nepieciešamību mainīt publisko iepirkumu rīkošanas praksi radošo nozaru uzņēmumiem.
Asociācijas valdes priekšsēdētāja sacīja, ka viens no aspektiem, kas būtu jāapsver publisko iepirkumu kontekstā, ir atbilstoša pretendentu skaita nodrošināšana un izvairīšanās no nelietderīga nozares uzņēmumu resursu patēriņa viena iepirkuma ietvaros. Liepiņa skaidroja, ka iepriekšminēto varētu palīdzēt ievērot adekvātas procedūras izvēle vai nolikuma izstrāde.
Tāpat par problēmjautājumu uzskatāma saistību nodrošinājuma prasība, kas Liepiņas ieskatā ir atbilstoša būvniecības iepirkumos, jo reklāmas aģentūru galvenie resursi ir cilvēku intelektuālās spējas, prasmes un zināšanas, un tām nav būvniecības uzņēmumiem līdzīga mēroga pamatlīdzekļu. «Tām [reklāmas aģentūrām] ir dators, ekrāns, printeris, ploteris – tie nav pamatlīdzekļi, kas ir ļoti vērtīgi. Līdz ar to galvenais «pamatlīdzeklis», kas par tādu netiek uzskatīts, ir cilvēki un zināšanas,» skaidroja asociācijas vadītāja.
Viņa sacīja, ka iepirkumos noteikto nodrošinājuma prasību neatbilstību radošās jomas uzņēmumu specifikai apliecina arī tas, ka pēc uzvaras konkursā reklāmas aģentūrām ir nepieciešams izstrādāt un realizēt labu kampaņu, kas nav pielīdzināms mājas, tilta vai dzelzceļa būvniecībai, tādēļ, viņasprāt, reklāmas aģentūrām noteiktajiem nodrošinājuma kritērijiem būtu jābūt samērīgiem.
Nozares iepirkumos, pēc Liepiņas teiktā, salīdzinoši nesen parādījusies arī tāda problēma, ka nopietnos konkursos uzvar pretendenti, kuri, atbilstoši publiski pieejamajai informācijai, valstij nodokļos samaksā mazu naudas apmēru. Turklāt iepirkumos, kuros noteiktas augstas kvalitātes un darbinieku kvalifikācijas prasības, uzvar pretendenti, kas iesniedz ļoti zemas vidējās darba stundu apmaksas likmes, kas ir viena no populārākajām prasībām iepirkumos. Iepriekšminētais, pēc LRA vadītājas teiktā, padara lielos nozares nodokļu maksātājus nekonkurētspējīgus, jo «atnāk kāds, kurš uztaisa uzņēmumu, nodarbina cilvēku vienu stundu mēnesī un iesniedz mazāko likmi, un viss ir ļoti labi».
Liepiņa uzsvēra, ka šāda situācija rada ne tikai nevienlīdzīgas konkurences apstākļus, bet veicina demotivāciju nozares uzņēmumu vidū apgūt publiski pieejamos līdzekļus. «Tiem godīgajiem uzņēmējiem, pie kuriem strādā desmit līdz piecdesmit cilvēki, jādomā, kā turpināt savu darbību, lai viņi varētu piekļūt publiskajiem līdzekļiem. Šādos apstākļos daudzi no viņiem vienkārši atsakās piedalīties iepirkumos, kas arī nav īsti labi. Viņiem ir tiesības startēt konkursā uz publisko līdzekļu apgūšanu, tomēr viņi to nevar darīt, jo kļūst nekonkurētspējīgi tāpēc, ka maksā adekvātas algas un nodokļus,» sacīja LRA vadītāja.
Tāpat viņa norādīja, ka tipiskākā problēma, ar kuru nozares uzņēmumi saskaras iepirkumos, ir desmit dienu termiņš, ko kā minimālo piedāvājuma izstrādes laiku paredz normatīvie akti. «Būtu svarīgi (..) padomāt, vai veicamais uzdevums ir kvalitatīvi īstenojams tik īsā laikā. Desmit dienās mūsu jomā nevar uztaisīt normālu, kvalitatīvu piedāvājumu, jo tas tomēr prasa laiku, darbu un nelielas izpētes veikšanu. Pie tam tās nav desmit darba dienas, bet desmit kalendārās dienas. Jāsaprot, ka reklāmas nozares iepirkumos būtu jāpiemēro vairāk nekā desmit dienas,» skaidroja asociācijas valdes priekšsēdētāja.
Pēc Liepiņas teiktā, reklāmas iepirkumos ir arī ļoti svarīgi nodrošināt atbilstošus darba samaksas termiņus - galvenokārt, lai tie nebūtu ļoti gari, vai, ka samaksa tiek saņemta projekta beigās, kas, pēc asociācijas vadītājas teiktā, ir absolūti nepieņemami, jo uzņēmējam ir saistības gan pret darbiniekiem, gan pret valsti. «Piemēram, varētu vienoties par darba izpildes posmiem un par tiem arī veikt apmaksu. Tad nepastāvētu riski, ka uzņēmējs nevar laicīgi norēķināties ar darbiniekiem vai Valsts kasi,» sacīja LRA valdes priekšsēdētāja.
Tāpat faktu, ka pretendentam fiziski jāierodas pakaļ iepirkuma nolikumam, asociācijas vadītāj uzskata par būtisku publisko iepirkumu nepilnību, norādot, ka pieņemami būtu, ja nolikumi tiktu ievietoti e-vidē – vienotā vietnē, kur tiek publicēti visi iepirkumi un to paziņojumi. «Būtu tikai normāli, ka par iepirkumu atbildīgie cilvēki uztaisa un sagatavo nolikumu un ieliek vienā vietā, kur visi pretendenti to redz. Tādējādi tiktu nodrošināta caurskatāmība un iespēja saņemt labāko piedāvājumu skaitu,» skaidroja Liepiņa.
Taujāta, kā varētu atrisināt iepriekšminētos problēmjautājumus, LRA valdes priekšsēdētāja norādīja, ka tam būtu nepieciešama izpēte. Tomēr kā vienu no iespējamiem risinājumiem viņa minēja kritēriju iekļaušanu konkursa nolikumā, kas nodrošinātu, ka pretendentu finanšu dati ir atbilstoši to spējai izpildīt iepirkuma prasības. «Tas nav nekas ļoti sarežģīts. Domāju, ka mēs asociācijas iekšienē raudzīsim kā tikt galā ar šo jautājumu un kā mēs varētu palīdzēt izstrādāt precīzākus izvērtēšanas kritērijus,» pauda Liepiņa.
Tāpat viņa sacīja, ka katru kritēriju ir nepieciešams pareizi formulēt, lai izvairītos no situācijām, kad pretendenti ar tiem varētu manipulēt. «Vienmēr var pārmest, ka tas nav īsti korekti, bet, ja pasūtītājs pats ir iestrādājis šādus vērtēšanas kritērijus un piešķīris tiem konkrētu svaru, tad vainot pretendentu, ka viņš izmanto iespēju, lai uzvarētu, ir muļķīgi. Tāpēc mēs arī bieži vien skatāmies nolikumus, it īpaši, ja uz to norāda kāds no asociācijas biedriem vai nozares spēlētājiem,» skaidroja asociācijas vadītāja, uzsverot, ka LRA ietvaros ir svarīgi strādāt pie atbilstošu kritēriju kopuma, kas neierobežo un nodrošina atbilstošus konkurences apstākļus.
Liepiņa norādīja, ka publiskie iepirkumi veido lielu daļu no Latvijas reklāmas aģentūru pasūtījumiem, ņemot vērā, ka Eiropas Savienībā tiek īstenotas dažādas diezgan apjomīgas programmas un ir pieejami ES fondu līdzekļi. Turklāt mazie iepirkumi, pēc LRA vadītājas teiktā, netiek uzskaitīti, kaut arī 42 000 eiro ir pietiekami liela nauda reklāmas nozarē. «Asociācija neuzstāj, ka mazā iepirkumā jāpiemēro likumā minētās procedūras, tomēr tad iepirkumam ir jābūt kvalitatīvi sagatavotam ar caurskatāmām procedūrām, publiski pieejamam vienā vietnē un atklātu atvēršanu. Lielākās pretenzijas ir tieši par iepirkumu caurskatāmību. Joprojām daudzas lietas notiek pa vecam,» skaidroja Liepiņa.
Viņa uzsvēra, ka LRA ir skaidrs, kādas ir pašreizējā Publisko iepirkumu likuma nepilnības, kuras būtu jārisina, tādēļ asociācija kaut kādā mērā varētu izstrādāt vadlīnijas vai kritērijus publisko iepirkumu nosacījumu pielāgošanai nozares specifikai. Vienlaikus viņa atgādināja, ka ir svarīgi ņemt vērā faktu, ka reklāmas sfēra un tās vide ir ļoti mainīga, līdz ar to, ja pirms desmit gadiem noteikti novērtēšanas kritēriji bija vieni, tad patlaban tie droši vien būs citi.
Asociācijas vadītāja skaidroja, ka reklāmas jomas iepirkumus būtu nepieciešams sadalīt pasūtīto pakalpojumu lotēs, piemēram, dizaina pakalpojumu, reklāmas materiālu ražošanas pakalpojumu un mediju izvietojuma pakalpojumu iepirkumos, kas iepirkuma procesu atvieglotu arī pašam pasūtītājam.
«Protams, tas prasa resursus, bet kopumā tie nav tik lieli, un ieguvums būtu daudz kvalitatīvāks. Tad arī var tos kvalitātes kritērijus izvirzīt. Piemēram, mediju aģentūru iepirkumam varētu noteikt tādas konkrētas prasības kā kvalitātes un auditorijas rādītājus, kam būtu jāparādās pretendenta piedāvājumā. Tas automātiski atsijās neprofesionālus pretendentus, kas nevarēs kvalificēties, jo, lai izpildītu prasības, ir jāveic virkne darbību. Es domāju, ka vienkārši pie tā jāstrādā,» sacīja Liepiņa.