RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

«Dzintara» vadītājs: Latvijā palicis mežonīgs, bandītisks kapitālisms

TVNET 23
  • Raksts
  • Video
intervija
Ilustratīvs attēls | Foto: Jānis Škapars/TVNET

Aizvadītā gada rudenī Latviju pārsteidza ziņas, ka kosmētikas ražotāju «Dzintars» piemeklējušas finansiālas dabas problēmas. Uzņēmums 2015. gadu noslēdza ar 5,911 miljonu eiro apgrozījumu, kas bija par 7% mazāk nekā gadu iepriekš, savukārt kompānijas zaudējumi palielinājās par 76% - līdz 2,633 miljoniem eiro. Lai izvairītos no tālākas situācijas pasliktināšanās, «Dzintars» izstrādāja tiesiskās aizsardzības procesa (TAP) pasākumu plānu, kuru tiesa apstiprināja šā gada sākumā. Par pēdējā gada laikā pieredzēto un nākotnes plāniem portāls TVNET sarunājās ar «Dzintara» valdes priekšsēdētāju un akciju vairākuma turētāju Iļju Gerčikovu.

Šogad uzņēmuma vadība plāno divreiz mazākus zaudējumus nekā pērn un norāda, ka ir izdevies kāpināt pārdošanas apjomus. «Dzintarā» notiek arī vērienīga identitātes maiņa - tiek izstrādāts jauns vizuālais izskats, kā arī plānoti dažādi jaunievedumi. Tā aizvadītajā nedēļā «Dzintars» prezentēja jaunus produktus kosmētikas līnijas «Future Formula» ietvaros.

Gerčikovs stāsta, ka uzņēmums pievērsīsies ārstnieciskās kosmētikas ražošanai, piemēram, produktiem, kuri novērš akni vai samazina matu izkrišanu. Nākotne pieder dabiskiem produktiem un «Dzintaram» ir visas iespējas šajā lauciņā sevi pierādīt, jo uzņēmumam ir liela «know - how» bāze, kā arī plašs pētniecisko darbu materiāls, pārliecināts Gerčikovs. Sarunā viņš arī atklāj, ka meklēt jaunus, nezināmus tirgus vairāk negrasās un galveno uzmanību veltīs Latvijai, kā arī tirdzniecībai internetā.

- Tuvojas 11. un 18. novembris – valsts svētki. «Dzintars» ir viens no zīmoliem, kurš daudziem ir neatņemami saistīts ar Latviju. Ko šie datumi jums nozīmē?

- Tā kā neesmu oficiāla persona, izteikšu savu personīgo viedokli. Tie, protams, ir lieli svētki, taču mums pēdējo gadu laikā ir sajukusi izpratne par to, kas ir patriotisms. Tas kļuvis par tādu kā biedēkli – daži ir privatizējuši šo jēdzienu, bet aizmirsuši savu dzimteni un savu valsti.

[Cilvēki] jautā – kā «Dzintars» ir spējis noturēties? Tas noticis tādēļ, ka mums rūpnīcā nav gadījuma cilvēki. Mēs strādājam jau daudzus gadus, mums ir ļoti svarīga valsts, kurā dzīvojam. Mēs esam patrioti tādēļ, ka jēdzienu nepadarām par kiču, nespekulējam ar to. Mēs vienkārši strādājam.

Ir interesants stāsts – kad 1974. gadā sāku darbu «Dzintarā», «Rīdzinieku» ražoja tikai dažus tūkstošus eksemplāru gadā. Daudzi tās paaudzes cilvēki prasa, lai mēs to atjaunojam. Tomēr atjaunot to pašu «Rīdzinieku» nav iespējams. Divreiz vienā upē iekāpt nevar. Nav vairs tādu izejvielu, nav tā, kas ir bijis kādreiz. Lai iepriecinātu «Rīdzinieka» cienītājus un iekarotu jaunus pircējus, uzņēmums nākamajā gadā sāks ražot vīriešu smaržu līniju «Rīdzinieks». Flakonam un korķītim nepieciešams izgatavot speciālu formu. To visu mēs pasūtām, apmaksājam. Futrāļa izgatavošana ir roku darbs. Arī korķītis būs daudz interesantāks nekā pirms desmitgadēm. Tas būs uz magnēta, ar «Dzintara» ģerboni. Tā būs viena no pirmajām dāvanām [valstij]. Mēs lepojamies ar vārdu «rīdzinieks». Uz jaunās smaržu pudelītes būs rakstīts «1918. - 2018. «Rīdzinieks» XXI» – ar romiešu cipariem.

Kādēļ mēs sākām runāt par patriotismu? Ziniet, mums vairs nav tā, kas kādreiz bija. Mūsu priekšteči radīja ļoti daudzas lietas, kuras vēlāk tika izpārdotas un iztirgotas. Kādreiz bija trīs cukura rūpnīcas – Liepājā, Jelgavā un Krustpilī. Dzerot tēju, mēdza likt iekšā trīs karotītes cukura – par katru fabriku. Tas ir patriotisms. Tagad mēs šo vārdu esam atdalījuši no dzīves. Tas kļuvis par spekulatīvu un nepatīkamu jēdzienu. Cukurfabrikas apzināti likvidēja. Kādēļ? Tādēļ, ka tas bija izdevīgi kādai cilvēku grupai.

Kad mēs strādājam kādas cilvēku grupas labā, tad zaudējam savu valsti. Vai pazudušas ir tikai cukura fabrikas? Mums bija labākais alus - taču tā vairāk nav. Tagad ir gāzēts dzēriens. Pasūta pulveri no Dānijas, atšķaida un laiž tirdzniecībā. Kādēļ mēs pret to attiecamies tik ļoti bezpersoniski? To es nekad neesmu sapratis.

Nevar būt tā, ka viens cilvēks visu dara viens pats. Tas nav nopietni, vienatnē es visu nekad nebūtu spējis izdarīt. Tādēļ mums ir komanda. Cilvēki «Dzintarā» strādā jau daudzus gadus. Arī viņu bērni turpina darbu uzņēmumā. Mūs apvieno principi, un mēs ar to lepojamies. Mēs esam ģimene. Kopīgi atzīmējam svētkus, kopā esam bēdu brīžos. «Dzintarā» šobrīd strādā 340 cilvēki. Praktiski visi mēs esam ar šādiem uzskatiem.

- Kādi ir galvenie Gerčikova principi?

- Man ir tikai viens galvenais princips - nemāni ne sevi, ne citus cilvēkus. Dari godīgi – tā, lai varētu pateikt: es dzīvoju saskaņā ar sevi, cilvēkiem un Dievu. Tas ir galvenais dzīves princips. «Dzintars» nekad, pat ne Padomju Savienības laikā, nepakļāvās vispārpieņemtajiem noteikumiem. Tas nebija tādēļ, ka mēs būtu bijuši kaut kādi kaitīgi vai īpaši. Mēs vienkārši visu darījām godīgi.

Kas ir padomju direktors? Jūs pat tādu vārdu nezināt! Šobrīd tiek sajaukti divi jēdzieni – sarkanais un padomju direktors. Starp viņiem ir atšķirība. Padomju direktors ir izgājis cauri visām rūpnīcas karjeras kāpnēm – sākot ar inženieri, beidzot ar direktoru. Viņš bija profesionālis.

Sarkanais direktors bija partijas orgānu nozīmēts. Viņš nekad neko nezināja, pat necentās zināt. Viņš bija tas, kurš teica: «Kādēļ man zināt? Man ir galvenais tehnologs, galvenais grāmatvedis.» Tad lūk – tās rūpnīcas, kur bija padomju direktori, pēc savienības sabrukuma palika un vēl ilgi strādāja. Kamēr viņus nesalauza laikmets un no viņiem neatkarīgi apstākļi.

- Vai mūsdienu kapitālisma apstākļos iespējams dzīvot ar kaut kādu ētikas kodeksu? Parasti dominē ideja, ka izdzīvo tas, kurš ir stiprāks, apsviedīgs un nekaunīgs.

- Mazizglītotības, nezināšanas dēļ cilvēki par kapitālismu runā visu, kas viņiem nāk prātā. Es esmu ekonomists analītiķis. Pētu daudzas valstis, viņu likumdošanu, sociālo iekārtu. To, kā veidota ekonomiskā dzīve. Man ir jūs jāsarūgtina. Mums no kapitālisma ir palicis tikai mežonīgs, bandītisks kapitālisms.

Ja paņemsiet Vāciju, būsiet pārsteigts. Tur ir valsts kapitālisms. Tur ekonomika tiek regulēta. Es sniegšu vienkāršu piemēru – anekdoti no padomju laikiem. CIA direktors nekādi nevarēja paskaidrot Niksonam, kādēļ Padomju Savienībā vecas automašīnas ir dārgākas nekā jaunas. To nav iespējams izstāstīt. Sistēma tā ir iekārtota, ka nevar tikt pie jaunas automašīnas.

Tā arī mums – mežonīgajā kapitālismā – nevar izskaidrot, kādēļ mums medikamenti maksā divreiz dārgāk nekā Berlīnē. Kad esmu komandējumos, vienmēr ārvalstīs pērku medikamentus. Tie tur ir lētāki... Taču būtu jābūt tā: mums ir kapitālisms, konkurence… Nē. Mums ir pavisam cits kapitālisms, tur ir atkal cits kapitālisms.

Vācijā viss ir vienkārši – ja vairumtirgotājs uzliek medikamentiem uzcenojumu vairāk nekā 5% apmērā, viņiem uzliek nodokli 72% apmērā. Taču mums ir lobijs. Mums nav godīgas konkurences. Mēs ar jums diemžēl esam nonākuši citā kapitālismā. Kā teica Ādams Smits – kapitālisma tēvs? Godīgas konkurences apstākļos mēs visi dzīvosim brīnišķīgi. Kāda mums šeit ir godīga konkurence? Kāda mums ir godīga cīņa? Atnāk tirgotājam konteiners ar kurpēm, un īpašnieks tā saturu «izmētā» pa saviem diviem trīs veikaliem. Skatās uz jebkuru kurpju pāri un saka – šie 20 eiro, šie 15 eiro. Vai tas ir kapitālisms? Tā ir spekulēšana. Mums no tā ir kaut kā jāsatīrās un jāsaprot – ka nedrīkst strādāt par labu kaut kādai cilvēku grupai. Mums jāstrādā sabiedrības labā.

- Šāda situācija nav radusies gluži vakardien. Jūs «Dzintaru» vadāt jau 40 gadus, kā šīs grupas nonāca pie ekonomiskās, politiskās varas?

- Kas dodas uz politiku? Cilvēki, kuriem nav vislabākie nodomi. Labākie paliek kaut ko radīt vai ražot. Es vienmēr inteliģenci esmu dalījis divos veidos – ir baltā inteliģence un ir melnā inteliģence. Melnā inteliģence ir inženieri vai arī tādi kā es. Mēs nenodarbojamies ar filozofiju, filantropiju, dažādām muļķībām. Otrie tikai ar to vien nodarbojas.

Kā varēja notikt, ka mums tik daudz ārstu ienāca politikā? Kā tas notika? Kurš gadījās nekaunīgs vai apsviedīgs – tas arī ieņēma vietu. Pēc tam varu tā vienkārši neatdod. Varu vai nu atņem, vai arī samierinās ar esošo situāciju. Mēs samierinājāmies un dzīvojam ar vienu un to pašu frāzi – ko izvēlēties? Nav nekā, ko izvēlēties. Es domāju, ka mēs vairs nepamodīsimies.

Mums ir sabiedrība, kura sadalīta divās daļās. Krievi nevar runāt pretim, bet latvieši nekad neiestāsies pret pašu Latviju. Viņi ir tikuši pārliecināti, ka valsti nedrīkst kritizēt. Man pat atsevišķi žurnālisti ir sacījuši – izbeidziet, pasakiet taču kaut ko labu par valdību. Ko darīt šādā situācijā? «Dzintars» nekad, pat padomju laikos nav padevies šādiem principiem. Mēs esam dzīvojuši atsevišķi. Ja viņi prasīja plāna pārsniegšanu, mēs nekad to nedarījām. Sit vai nost. Izsauca, pieprasīja glābt rajonu. Taču mēs to nedarījām.

- Ko jūs domājat, sakot, ka nekad nepamodīsimies? Pirms pāris gadiem - 2013. gadā - rakstījāt toreizējam Valsts prezidentam Andrim Bērziņam vēstuli, sakot, ka Latvijas ekonomika drīzumā sabruks. Vai turpināt tā uzskatīt?

- Es domāju, ka Latvijas ekonomika jau ir sabrukusi. Man ir cipari, es esmu faktu cilvēks. Sāciet ar jautājumu – kādēļ tiek melots par Latvijas iedzīvotāju daudzumu? Valdība baidās, ka tad, ja tiks atklāts patiesais iedzīvotāju skaits, mums nedos Eiropas Savienības fondus. Vai kāds vispār ir analizējis to, vai fondi valsts ekonomikai patiešām ir devuši tik lielu ieguldījumu? Tie ir maldi! Mēs par Eiropas Savienības fondiem katru gadu iemaksājam 150 miljonus eiro.

Pat nerunājot par to, ka 20% no fondu naudas tiek izzagta. [Atlikusī] netiek tērēta celtniecībai vai ražošanai. Būvē parkus, kanalizācijas – bet neko neceļ, neatver rūpnīcas. Galvenais, lai nebūtu konkurences tiem, kuri fondu naudu izsniedz.

Latvija ir viens no pirmrindniekiem koģenerācijas jomā. Tās ir šausmas. Zaļā enerģija ir apmāns gan sabiedrībai, gan biznesam. Par ko mēs maksājam? Par to, ka neviena koģenerācijas stacija nenes peļņu. Mēs strādājam kaut kāda neliela, šaura cilvēku loka labā. Sakiet, vai tā ir ekonomika?

Ekonomika ir tad, kad mēs riskējam ar savu biznesu. Latvijā attieksme pret biznesu vispār ir dīvaina. Visi domā, ka tā ir ļoti liela laime. Nē, biznesmenis nav nekāda laime. Tas ir darbaholiķis. Tas bieži vien ir risks ar saviem personīgajiem ienākumiem. Tas ir milzīgs darbs. Mums daudzi ir tādā spekulatīvā biznesā, un tad šķiet – ka tas ir brīnišķīgi, aizraujoši un labi dzīvot. Man vispār nepatīk šis vārds. Es neesmu uzņēmējs, es esmu ražotājs.

Kad viss bruka, vajadzēja izdzīvot. Jūs pat iedomāties nevarat, ko tas nozīmēja «Dzintaram». Apstājās visas izejvielu piegādes. Taču pirms sabrukuma, tādēļ ka man bija daudz paziņu, secinājumu, ietaupīju naudu un iepirku izejvielas. Mēs ar iepirktajām izejvielām izdzīvojām septiņus astoņus gadus. Kad atvērās dzelzs priekškars un mēs pārvērtāmies par banānu republiku – visos stūros pārdeva banānus. Ieveda visu. Kosmētiku no Bulgārijas, kosmētiku no Polijas. Mūs pārstāja pirkt. Taču pagāja pāris gadi un visi atgriezās pie kvalitātes. Kā izdzīvoja «Dzintars»? Savu principu dēļ – precei un brendam jābūt kvalitatīvam.

- Labi, bet ļoti daudz kas pasaulē nav atkarīgs no jums. Strādājāt Baltkrievijā, Krievijā, atvērāt franšīzes veikalus. Izmainījās ģeopolitiskā situācija…

- Protams. Jūs taču nedzīvojat pasaulē viens pats. Taču stāsts ir interesants. Kad Maskavas mērs [Jurijs] Lužkovs skraidīja ar karogu «slēgt visu latvisko, slēgt «Dzintara» [veikalus]», es varēju ieiet Černomirdina kabinetā un paprasīt, lai iedod vēstuli, ka uz mums tas neattiecas. Tā kā «Dzintars» [Krievijā] bija visai ietekmīgs un ir augsto tehnoloģiju uzņēmums, vēstuli man iedeva. To mēs aizvedām uz katru robežkontroles punktu un turpinājām eksportu.

Visas nelaimes, kuras pārdzīvojam «Dzintarā», ir krīžu sekas – piemēram, 2008. gads [Latvijas ekonomikas krīze]. Es pats 2007. gadā rakstīju, ka būs krīze. Taču nezināju kad. Neko nevarēja padarīt. Tomēr krīzes priekšnojautās izmainījām politiku. Mēs sākām pieprasīt priekšapmaksu. Protams, mūsu apmēri strauji samazinājās. No vienas puses tas bija slikti, bet no otras puses – labi. Mēs zinājām, ka saņemam reālu naudu. Tiklīdz mēs sākām pacelties, atradām jaunas preces, jaunus tirgus, pienāca 2011. gada pasaules ekonomikas krīze. Tā mēs no krīzes uz krīzi.

- Kāda ir situācija patlaban? Pirms gada tika pieņemts Tiesiskās aizsardzības plāns (TAP). «Dzintaram» ir mērķis iziet no parādiem. Vai tas tiks īstenots?

- Mēs palielinām apgriezienus. Pretējā gadījumā mūs ļoti labprāt nožņaugtu. Neslēpsim, ir bijuši reiderisma gadījumi. Taču mēs sevi pasargājam ar TAP. Attīstāmies, esam auguši 15% apmērā. Izstrādājam jaunu veikalu iekārtojamu, ieviešam modernu aprīkojumu un mūsdienīgu atskaites sistēmu. Galvenais ir apjomīgais produkcijas rebrendings, lai tai būtu mūsdienīgs iepakojums, izskats. Tas ir milzīgs darbs un lieli tēriņi.

Šogad mums vēl būs zaudējumi. Tie gan būs vismaz par pusotru reizi mazāki nekā pērn. Taču nākamgad «Dzintars» jau būs ienācis pavisam citā dzīves posmā.

Izņemot mūs, neviens cits [kosmētikas nozarē Latvijā] nenodarbojas ar izstrādi. Arī 40% Eiropas firmu pārdod produkciju, tai uzliekot virsū tikai savu zīmolu. Savukārt mēs aizvien vairāk un vairāk esam pazīstami ārvalstīs kā kvalitatīvs ražotājs. Mums no rietumiem dod daudz pasūtījumu. Tie, protams, nav tik lieli.

Vislabāk ir attīstīt Latvijas tirgu. Eksistē galīgi greizs viedoklis, ka šis ir neliels tirgus un šeit nekā nav. Taču patiesībā cilvēki citās valstīs [Latvijas produkciju] nav tik ļoti gatavi pirkt. Šeit mēs liekam reālas cenas, šeit mūs pazīst un mums tic. Piedevām tie ir arī «Dzintara» zinātniskie pētījumi. Mēs zinātnē esam spējuši izdzīvot, līdzīgi kā Organiskās sintēzes institūts. «Dzintars» ir zinātniski pētniecisks uzņēmums.

- Ja apgalvojat, ka Latvijas ekonomika ir sabrukusi, kādēļ tad turpināt šeit strādāt?

- Mēs esam neatkarīgi no apkārtējās vides. Mēs dzīvojam patstāvīgi. Valsts mums neko nepalīdz. Mēs, pat līdz galam nenomaksājot nodokļus, samaksājam vairāk nekā visa kosmētikas nozare Latvijā. Kopējā «Dzintara» nodokļos samaksātā summa ir lielāka nekā visiem pārējiem. Mums nav arī melnās grāmatvedības, ir tikai baltā. «Dzintars» tiks ārā no parādiem. Mums šogad tiks sabalansēti kā izdevumi, tā arī ienākumi. Jau nākamajā gadā sāksim atmaksāt savas kredītsaistības.

«Dzintars» izstrādā nišas produkciju, gatavo ārstniecisko kosmētiku. Mums būs ļoti daudz jaunumu. Piemēram, ienākumu ziņā vislabākā situācija ir «Dzintara» personīgajos veikalos. To skaitu mēs nesamazinām, bet gan palielināsim. Drīzumā Latvijā mums būs jau 50 veikali. Mēs esam izveidojuši internetveikalu. Nāk pasūtījumi no visas pasaules. Ja jums ir slikta produkta kvalitāte, vienalga, ko jūs rakstītu, kādu vien reklāmu jūs neliktu, otra pasūtījuma jums nebūs. Taču mūsu resurss ir kvalitāte.

- Uzņēmumu vadāt jau 40 gadus. Vai jums pašam neapnīk? Nākas piedzīvot vienas vienīgas krīzes...

- Nekā tamlīdzīga. Tā tomēr ir atbildība gan savā priekšā, gan cilvēku priekšā. Ražotāji ir pavisam savādāki nekā… kā lai to izskaidro? Tagad ir populārs apzīmējums «finanšu planktons». Agrāk tos dēvēja par baltajām apkaklītēm, bet tagad modē nācis šis nosaukums. Mēs esam ļoti atšķirīgi. Viņiem ir vienalga – šodien tur, rīt tur. Galvenais ir nopelnīt naudu. Dzīvē ir daudz lietu, kas ir labākas par naudu. Nauda ir vajadzīga, taču tā nedrīkst prevalēt. Pat sarežģītajā situācijā mēs esam saglabājuši cilvēku resursus. Mēs neesam sliktāki par citiem, pat labāk maksājam. Maksāsim vēl labāk.

- Kāda ir «Dzintara» situācija Tuvo Austrumu virzienā, Ķīnā? Ķīniešiem patīk antismoga kosmētika?

- Eh… viss viņiem patīk. Saprotiet, es esmu ekonomikas analītiķis. Es speciāli noklausījos Ķīnas komunistiskās partijas kongresu. Tur viss bija skaidrs un saprotams. Ķīnieši neko no jums nepirks. Viņi tikai pārdos.

- Kā tā? Mūsu valdībai ir pozīcija, ka Ķīna ir perspektīvs tirgus Latvijas uzņēmējiem.

- Es strādāju Ķīnā kopš 1992. gada. Es ļoti labi pazīstu šo valsti. Manā acu priekšā mainījās Šanhaja – no slikta vārda tā kļuva par labāko pilsētu pasaulē. Tur ne viss ir tik vienkārši. Tādēļ aprēķinus mēs uz viņiem netaisām. Mēs savā stratēģijā, jau kopš 2008. gada krīzes, esam uzlikuši uzsvaru uz augstu kvalitātes kosmētiku un parfimēriju. Procesu nobremzēja izveidojušies parādi, kā arī tas, ka samazinājās naudas vērtība Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā.

Šobrīd mēs pārdzīvojam daudzus citus zināmus zīmolus. Viņi aizgāja pa vienkāršo ceļu – pasūta kosmētiku no lētām firmām un nospļaujas par to, kas tur iekšā. Savukārt mēs esam atbildīgi par savu zīmolu. Ticiet man – nāk «Dzintara» laiks. Dabiski produkti un veselīgs dzīvesveids kļūst visur pieprasīti.

Cik daudz pētījumu zinātnieki ir sarakstījuši pēc dažādu firmu pasūtījumiem, ka no govs piena gatavots sviests nav veselīgs un jālieto margarīns. Taču margarīnu ēst nedrīkst. Tādēļ, ka tur ir dzīvnieku un augu tauku maisījums. Tagad viss ir apgriezies otrādāk. Tas ir piemērs tam, kādi mēdz būt meli naudas vārdā.

Tagad amerikāņi pēkšņi ir norūpējušies par to, ka nepieciešams ēst veselīgu pārtiku. Viņi pēkšņi ir sagribējuši govs sviestu, taču tā nav. Steidzīgi tiek būvētas piena pārstrādes rūpnīcas. Lietuvā ceļ gigantisku piena pārstrādes rūpnīcu. Ar 1000 darba vietām. Mums neviens neko neceļ.

- Ja jums Ķīna nešķiet īpaši perspektīvs tirgus, kuras tad ir tās valstis, kas interesē «Dzintaru»?

- Pirmajā vietā mums ir personīgie veikali Latvijā. Attīstām arī veikalu internetā, kas ir pieejams visā pasaulē. Tiek izdarīti pasūtījumi no Kanādas, no Austrālijas. Pat no Singapūras ieradās bijušais novadnieks, latvietis, un parakstīja kontraktu. Taču to darīs viņš. Mēs paši uz Singapūru neiesim. Viņam tur ir tīkli, bet man nav. Nu, «Stendera» pieredzi jūs jau zināt. Atver un aizver. Tā nav iespējams strādāt. Ir jābūt partneriem uz vietas.

- Ja pie jums pieietu kāds investors un teiktu: Gerčikova kungs, pērku! Vai «Dzintaru» varētu pārdot?

- Nē. Protams, nē. Varbūt izskatītu tādu jautājumu kaut kādā perspektīvā, ja investors būtu tāds pats kā mēs. Ja viņš saprastu, kas ir «Dzintars» un izstrādājumu vērtību. Jums jāsaprot, ka «Dzintaram» ir intelektuālais īpašums – tuvu pie 200 izgudrojumiem. Protams, ir bijuši tādi piedāvājumi: «Davai, kāda starpība, es esmu biznesmenis.» Nē, tas nenotiks. Ne vienmēr vajag naudu. Mums ir tikai viena problēma - mums jānorēķinās ar kreditoriem. Vairāk problēmu mums nav.

- Kādu jūs saredzat situāciju darba tirgū? Vai augstskolu beidzēji ir pietiekami sagatavoti, lai varētu strādāt «Dzintarā»?

- Var. Ķīmiķi var. Taču neviens nemācās par inženieriem. Mēs nevaram atrast konstruktorus, mehāniķus. Tā ir sistēmas problēma. Skolās nemāca ne fiziku, ne matemātiku.

Studenti neiet uz tehniskajām fakultātēm. Mums ir brīnišķīga Rīgas tehniskā augstskola. Mēs ar viņiem draudzējamies, runājam. Taču studenti uz turieni neiet. Visi grib būt par menedžeriem, mārketinga speciālistiem. Es nezinu, par ko viņi grib būt, taču ne jau piepūlēt savu galvu un smadzenes.

Mums ir informācijas tehnoloģiju speciālistu deficīts. Milzīgs deficīts. Kādreiz Latvija bija labākā informācijas tehnoloģiju speciālistu skola. Vienā pašā VEF strādāja 70 zinātņu doktori. Ne mūsdienu, bet tie, kas bija īstie. Šodien vairs tādu nav. Kur viņus šodien samedīt? Tas, ka viņi māk ar iPhone strādāt? Tas nav nekāda informācijas tehnoloģija. Galvā jābūt speciālai domāšanai. Mokāmies, pārvilinām viens no otra.

- Tad jūs atbalstāt ierosinājumu ievest darbaspēku no ārzemēm?

- Ko citu darīt? Taču jautājums ir par citu. Mēs varam mēģināt no Baltkrievijas vai Ukrainas izsūkt ļoti izglītotus inženierus. Tur joprojām ir saglabājusies tehniskā izglītība. Viņi ir lieliski puiši. Taču kā ar valodu? Te rodas problēmas. Labi, daži no viņiem var runāt angļu valodā. Citi var runāt arī krieviski. Taču ne latviski. Viņi arī negrib runāt latviešu valodā. Kādēļ viņiem tas jādara? Viņi labāk brauc uz Vāciju, kur ir tieši tāda pati problēma. Jūs pat nevarat iedomāties, cik grūti strādāt ir Rietumu uzņēmumiem. Tur nav speciālistu.

- Kā tad viņi strādā?

- Sistēma. Atcerieties - Rietumi atšķiras ar sistēmas tehnoloģijām. Viņi tās ir radījuši un var tajās nomainīt jebkuru skrūvīti. Tas ir ļoti svarīgi. Mēs daudzi to nesaprotam. Tad nu arī «Dzintarā» ir sistēma. Nepieļaujiet sistēmas sabrukšanu. Vienmēr attīstiet sistēmu, stipriniet to. Tas ir likums.

- Kādu redzat «Dzintaru» pēc desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem? Cilvēki mēdz sacīt, ka «Dzintara» vizuālais tēls ir novecojis, nepieciešams jauns.

- Apgriezienus uzņem cilvēki, kuri sapratuši, ka pietiek vienam otru muļķot. Nepieciešams dzīvot veselīgu dzīvi. Mēs nevaram labot defektus apkārtējā vidē, kas radušies ar nepareizu dzīves stilu un nepareizu pārtiku. Esmu pārliecināts, ka pasaule atgriezīsies pie dabiskā. Ne pie izdomātā organiskā. Tā ir mode. Tas nav efektīvs produkts. Tie ir vienkārši skaisti vārdi. Dabiski produkti nav skaisti vārdi. Tā ir realitāte. Jātaisa efektīvas lietas. Mums jau šobrīd viss tas ir, bet daudziem Rietumu zīmoliem – nē. Viņiem ir viss jārada no jauna. Šajā virzienā turpināsim strādāt. Kas ir 20 gadi? Pirms 20 gadiem bija 1997. gads, bet šķiet, ka tas bija vakar...

Rebrendingu mēs taisām jau otro gadu. Tas ir ļoti ilgs un sarežģīts darbs. Vienas dienas laikā to izdarīt nav iespējams. Tas notiks visa nākamā gada laikā. Taču tam vajadzīga nauda.

Tas nav tā vienkārši – paņēmi, uzliki savādāku burtu izskatu. Tas ir jauns iepakojums, jauni pasūtījumi. Tam nepieciešams laiks un nauda. Mēs ar to nodarbojamies kapitāli. Pēc gada šādu komentāru vairs nebūs. Mēs esam pierādījuši, ka mākam veidot mūsdienīgu iepakojumu. Mēs zinām šādu viedokli, un tādā virzienā arī ejam.

Dzīve ir dzīve. Notiek gan tas, gan arī šitais. Taču izveidot jaunu, tas ir sarežģīti. Tā tomēr ir māksla. Tā ir Māksla – noķert smaržu, pielikt tai klāt jaunu smaržas noti, lai galarezultā būtu apmierināts patērētājs. Ir jābūt vēlmei. Ir jāzina, ko tu gribi. Trīs postulāti – dzīvo saskaņā ar sevi, ar cilvēkiem un Dievu. Kā tikai kaut kā no tā trūkst, tā arī sākas mētāšanās pa labi, pa kreisi.

- Vai redzat kādu, kas kādreiz pēc jums varētu pārņemt «Dzintaru»?

- Es to ļoti labprāt gribētu. Domāju, ka nekas šeit nepazudīs. Aug jauna maiņa, un kāds no viņiem noteikti tas arī būs.

Ķīna Latvija Zinātne ES "Saskaņa" Kosmētika iPhone Ukraina Reiderisms Polija Valsts svētki
23 Komentāri