Latvijas Bankas prezidents: Latvijai šobrīd krīze nedraud, tomēr jādomā par reformām

Komentējot vairākus gadus ilgušo naudas drukāšanu eiro zonā, kas, lai arī kāpinājusi reģiona ekonomisko izaugsmi, tomēr nav ļāvusi sasniegt 2% inflācijas mērķi, Rimšēvičs intervijā atzīst, ka nākotne pēc parādu krīzes gan bankām, gan uzņēmējiem joprojām šķiet neskaidra un tie rīkojas ļoti piesardzīgi. Savukārt, runājot par popularitāti gūstošo kriptovalūtu radītajiem izaicinājumiem, Latvijas Bankas vadītājs uzsver, ka šie spekulatīvie aktīvi neradīs nopietnu konkurenci centrālajām bankām un «parastajai» naudai.

- Tuvojas gada noslēgums, kas ir bijis nozīmīgākais šogad gan jūsu darbā, gan valstī?

- Aizvadītais gads kopumā ir labs. Latvijas tautsaimniecība ir strauji augusi. Mēs esam aiz muguras pārliecinoši atstājuši visas lietas, kuras bija saistītas ar iepriekšējo krīzi. Beidzot ir sāktas nopietnas, padziļinātas diskusijas par strukturālajām reformām veselības un izglītības jomās. Valsts ir skaidri parādījusi, ka mēs paši spējam to pārvaldīt. Tās ir svarīgas lietas.

- Nākamajā gadā sāk darboties jaunā nodokļu politikas reforma. Vasarā teicāt, ka no tās ir sanācis čiks. Joprojām esat tādās domās?

- Ja runā par nodokļu reformu, tad ir jāpaiet pāris soļi atpakaļ. Reforma iesākās ar Latvijas Bankas ierosinājumiem. Mēs bijām izstrādājuši «Nodokļu stratēģiju 20/20». Parasti dakteris saka: «Jums ir laba redze - 20/20.» Tas nozīmētu, ka mums būtu skaidra, valstiska vīzija tam, ko mēs vēlamies sasniegt - vienkāršu, caurspīdīgu, konkurētspējīgu nodokļu sistēmu. Vienreiz sakārtojam nodokļus un tad četrus gadus tos vairs nekustinām.

Ko nozīmē vienkāršu un caurspīdīgu? Tas nozīmē, ka visi galvenie nodokļi būtu bijuši 20% apmērā [iedzīvotāju ienākuma nodoklis, uzņēmuma ienākuma nodoklis sadalītajai peļņai] un nevienam neienāktu prātā šmugulēties vai spēlēt kaut kādas shēmas ar dažādām to pakāpēm. Būtu viena skaidra nodokļu sistēma, [bet] diemžēl beigu beigās tika aiztikti faktiski visi nodokļi, daudzi tiek arī paaugstināti. Rezultātā, kā brīdina uzņēmēju organizācijas, sistēma ir kļuvusi vēl sarežģītāka, vēl samudžinātāka. Iespējams, arī ar zināmu konkurētspēju mazinošu efektu.

- Pieļaujat, ka nodokļu sistēmas izmaiņas esošajā versijā uzņēmējiem ļaus veidot kādas shēmas?

- Ja nodokļi atšķiras un deklarāciju aizpildīšanas sistēma, grāmatvedība ir sarežģīta, daudziem uzņēmējiem tīri dabiski tas kļūs kaitinoši un viņi meklēs veidu, kā izvairīties.

- Paredzēts, ka nākamgad augs akcīze degvielai, tādējādi ietekmējot arī tautsaimniecību…

- Protams, ietekmēs. Sadārdzinās produkciju, mazinās uzņēmumu konkurētspēju. Mūs šobrīd glābj tas, ka arī mūsu kaimiņvalstīs akcizēto preču nodokļi tiek celti. Tā rezultātā šis defekts nav tik liels.

- Gads iezīmējās arī ar Veselības aprūpes finansēšanas likumu un diskusijām par skolu tīkla reformu. Latvijas Banka valdībai šajā virzienā ieteica strādāt citādā veidā. Kā vērtējat esošos gala variantus?

- Mēs kā valdības konsultants redzējām to, ka, runājot par sociālo taisnīgumu, pienācis brīdis pilnīgi skaidri Latvijas iedzīvotājiem pateikt, kas veselības aprūpes pakalpojumu grozā viņiem pienākas - tiek iedibināta pilnīgi skaidra budžeta līdzekļu izlietošanas kontrole, izveidojot valsts apdrošināšanas aģentūru.

Tas, ka Latvijas iedzīvotāji, it sevišķi turīgi un jauni ļaudis, iegādātos apdrošināšanas polises, būtu tikai taisnīgi un solidāri pret tiem cilvēkiem, kuri nepelna vai arī ir jau aizgājuši pensijā. Diemžēl izšķiršanās bija par to, lai paliktu vecā sistēma un tie cilvēki, kuriem ir nauda un līdzekļi, samaksājot noteiktu summu, var apiet un nostāties rindas pašā sākumā un atrisināt savas problēmas. Savukārt tiem, kam naudas nav, jāgaida garās rindās.

Kas attiecas uz izglītību, tad šeit tās diskusijas par skolu tīklu reformu un izglītības saturu ir ļoti tālu aizgājušas. Manuprāt, pareizā virzienā. Tas, kas ir apspriežams, tas ir temps. Vai tie ir pieci seši gadi, vai tas nav jādara ātrāk.

- Jūs domājat, ka tas ir jādara ātrāk?

- Manuprāt, tas noteikti būtu jādara pēc iespējas ātrāk.

- Te var arī runāt par iespēju, ka, paātrinot skolu reformu, no reģioniem uz lielākiem attīstības centriem būs lielāka iedzīvotāju plūsma. Vai tas nepasliktinās stāvokli Latvijas lauku novados?

- Otrādi! Ja reģioni situāciju «nedakterē», neārstē, tad pēc pieciem sešiem gadiem... Ja šobrīd vēl var apvienot un izveidot vienu skaidru, stingru un konkurētspējīgu vidusskolu kādā no centriem, nākotnē, kad visi jau būs devušies prom, arī tā skola nebūs konkurētspējīga. Tur nebūs bērnu. Viņi būs jau projām. Tāpēc šobrīd ir tas brīdis, kad to var izdarīt – noorganizējot transportu, pagastvečiem skaidri iezīmējot perspektīvu, kas būs pēc pieciem sešiem gadiem. Mēs visi vasarā dzīvojam laukos, mēs visi redzam, kā tie ciemati lēnām izmirst, kā viss veras ciet.

- Esat brīdinājis arī par ekonomikas pārkaršanu. Kāds pamats ir izteikt šādas prognozes?

- Jāsaka, ka neesmu brīdinājis par pārkaršanu. To kāds būs pārpratis. Latvijas Banka par pārkaršanu ļoti skaļi brīdināja pirms krīzes, 2006. un 2007. gadā. Šobrīd mēs runājam par to, ka Latvijas tautsaimniecība strauji attīstās un tajā parādās daži pārkaršanas elementi, kas, ja netiks novērsti, varētu nākotnē pazemināt izaugsmes tempu. Proti, mēs runājam par akūtu darbaspēka trūkumu Latvijas tautsaimniecībā. Tas nozīmē to, ka, nerisinot šo problēmu, nākotnē kritīsies uzņēmēju konkurētspēja, viņu produkcija un pakalpojumi sadārdzināsies. Uzņēmējiem būs grūtāk eksportēt un pārdot produkciju ārzemēs. Iespējams, būs arī jātaisa ciet savas ražotnes, kā rezultātā mēs nevarēsim runāt par tautsaimniecības izaugsmi 4 vai 5% apmērā, bet gan starp 1 un 2%.

- Kādu Latvijas Banka saredz risinājumu darbaspēka problēmām?

- Mēs esam ieskicējuši veselu virkni pasākumu. Pats galvenais šobrīd ir ļoti individuāli uzrunāt un apmācīt tos cilvēkus, kas ir bez darba un izkrituši no aprites. Nevis organizēt kārtējos angļu valodas vai datorkursus, bet gan rīkot ļoti konkrētas apmācības sadarbībā ar darba devējiem, lai pēc tam viņi nokļūtu attiecīgā darba vietā un varētu strādāt. Ir daudzi pārkvalifikācijas kursi, kuriem tiek tērēts diezgan daudz naudas, bet rezultāts netiek prasīts.

Mūsu tautiešiem ārzemēs neklājas pārāk viegli, viņus tur negaida un nemīl, tādēļ būtu skaidri jāpasaka: «Latvijā beidzot vidējā alga tuvojas 1000 eiro. Latvijā ir darbs. Mīļie, brauciet atpakaļ!» Ceturtā lieta – joprojām atsevišķās pašvaldībās ir tā dēvētās simtlatnieku programmas, kur faktiski cilvēki tādā veidā tiek aizvilināti projām no darba tirgus. Viņi nav motivēti atgriezties darba tirgū. Tādēļ noteikti būtu jāpārskata arī šīs programmas.

Būtu jāveido ļoti ciešs dialogs starp uzņēmējiem un valdību, jo tieši darba devēji vislabāk pateiks, kas viņiem ir nepieciešams un vajadzīgs. Nākamajā gadā noteikti būtu jāsēžas pie galda un jāliek kopā visas idejas, jārisina šī problēma.

- Tas ir arī jautājums par Eiropas Savienības fondu līdzekļu apgūšanu. Nereti par Eiropas naudu bezdarbniekiem pasniedz, piemēram, floristikas kursus.

- Jūs jau faktiski pats atbildējāt uz šo jautājumu. Tādu piemēru ir ļoti daudz, un tos noteikti nevajadzētu atkārtot.

- Kopš eiro zonas parādu krīzes Eiropas Centrālā banka ir nodarbojusies ar tā dēvēto kvantitatīvo mīkstināšanu. Pēdējo piecu gadu laikā tādā veidā eiro zonā ir iepludināti simtiem miljardu eiro. Tomēr līdz šim tā arī nav izdevies sasniegt noteikto inflācijas mērķi. Arī kreditēšanas apjomi saglabājas zemi. Jūs regulāri piedalāties ECB apspriedēs, tiekaties ar citu eiro zonas valstu kolēģiem. Kā skaidrotu radušos situāciju?

- Šis ir ļoti svarīgs jautājums. Daudzās valstīs uzņēmēji un baņķieri redz, ka krīzes sekas ir novērstas, bet ekonomiskā izaugsme ir salīdzinoši lēna. Nākotne ir ļoti neskaidra un nezināma. Iepriekšējās krīzēs akumulētie parādi ir ievērojami, daudzām valstīm pat virs 100% attiecībā pret iekšzemes kopproduktu. Tā rezultātā bankas nezina, kas nākotnē notiks ar nodokļu sistēmu, un baidās aizdot naudu. Piesardzība nosaka to situāciju, kāda šobrīd ir.

Bankām Eiropā joprojām ir daudz «slikto parādu» un nepietiekoši izveidoti uzkrājumi, kas nozīmē, ka ir jāpalielina kapitāls. Tā trūkums ir nopietna bremze jaunas kreditēšanas sākšanai. Aizvadītos piecus gadus Latvijas Banka faktiski nepārtraukti ir malusi to, ka nepieciešamas strukturālās reformas - attiecīgo valstu, tostarp arī Latvijas, darbaspēka konkurētspējas uzlabošana un efektīvāka valsts pārvalde.

- Tas ir arī ideoloģijas jautājums. Mūžīgā diskusija, vai ekonomiku var glābt, ja, piemēram, naudu bārsta no helikopteriem.

- Jā. Tādā ziņā es piekrītu. Zināmā mērā vērojama piesegšanās ar [Džona Meinarda] Keinsa idejām, ka ekonomiku var glābt no krīzes, valdībām aizņemoties un tērējot vairāk, nekā tās iekasē nodokļos, turpinot arvien vairāk palielināt parādus. Šobrīd tas jau pārvērties pārliecībā, ka mēs ekonomiku varam izdrukāt ārā no krīzes. Manuprāt, Keinsam tomēr būtu atšķirīgs viedoklis. Ļoti būtiski, lai situācija netiktu palaista pašplūsmā un monetārās stimulēšanas programma ietu kopsolī ar strukturālajām reformām.

Daudzi vadoši ekonomisti un centrālie baņķieri uzsver, ka monetārā politika šobrīd nav efektīva, jo tikai ar naudas drukāšanu, bez atbildīgas fiskālās politikas un reformām nevar atrisināt strukturālas problēmas tautsaimniecībā. Latvijas Bankas ekonomisti savos pētījumos ir arī aprēķinājuši, ka Eiropas izaugsme kopumā būtu bijusi aptuveni vienu procentpunktu straujāka, ja [naudas] drukāšana ietu kopsolī ar strukturālajām reformām. Iespējams, ka Eiropa vai vismaz Eiropas monetārā savienība būtu tādā pašā izaugsmes līmenī, ja ne vēl straujāk, kādā ir ASV.

- Kas šajā gadījumā tiek saprasts ar jēdzienu strukturālās reformas? Tā ir Latvijas pieredze ar iekšējo devalvāciju?

- Iekšējā devalvācija ir jau krīzes solis. Strukturālās reformas nozīmē to, ka esošā nauda, kas budžetā ir paredzēta attiecīgajai jomai, tiek apsaimniekota efektīvāk. Ar tādu pašu naudas apjomu jūs izdarāt vairāk un sasniedzat konkrēti mērāmu rezultātu. Ja arī ir mazāk naudas – iekšējās devalvācijas gadījumā – jūs sasniedzat to pašu rezultātu, ko pirms tam, bet saimniekojot efektīvāk un pārskatot tēriņu pamatotību. Mēs redzējām, ka Latvija, samazinot savus budžeta izdevumus apmēram par 10 – 12%, 2010. un 2011. gadā nodrošināja straujāku ekonomisko izaugsmi.

- Finanšu disciplīna varbūt kaut kādā mērā ir Eiropas Savienības ziemeļiem raksturīga. Vai tādu pašu stratēģiju vispār iespējams piemērot dienvidu valstīm?

- Te mēs nonākam pie diskusijas, vai to var vai nevar izdarīt. Atbilde vienmēr ir – protams, to ir iespējams izdarīt. Jautājums ir par to, vai politiķi ir gatavi pieņemt nepopulārus lēmumus, bet sabiedrība tos akceptēt, vai arī situācijai ir diemžēl jānonāk līdz krīzei. Krīzes laikā, kad tālāk iet vairs nevar, tiek pieņemti nepopulāri lēmumi, kas ir vēl sāpīgāki. Valstis, kuras pieņēma sāpīgus lēmumus uzreiz, saprotot, ka ielaista slimība būs jāārstē daudz smagāk, no krīzēm ir tikušas laukā ātrāk. Taču tās, kuras šīs lietas ir diemžēl ielaidušas, pakļauj sevi ilgstošai stagnācijai un zemai izaugsmei daudzu desmitu gadu garumā.

- Kāda šobrīd Latvijā ir situācija ar komercbanku kreditēšanas apjomiem?

- Jāsaka, ka kreditēšana Latvijā ir ļoti zemos līmeņos. Tādēļ vēlreiz gribu uzsvērt, ka Latvijai šobrīd nekāda krīze nedraud. Daudzi Latvijas iedzīvotāji varbūt gribētu dzirdēt, ka kāds viņus brīdina, stāsta un baida. Taču nē. Viens no galvenajiem rādītājiem, kāpēc Latvijai šobrīd nekāda pārkaršana nedraud, – kreditēšana mums faktiski ir tuvu nullei. Kreditēšana Latvijā šobrīd stāv uz vietas.

Nenoteiktība, neziņa, izmaiņas nodokļu sistēmā lielā mērā atspoguļojas baņķieru un uzņēmēju lēmumos. Nav tikai baņķieri, kas nedod naudu. Ir arī uzņēmēji, kas šo naudu negrib ņemt un neiet uz bankām. Viņiem ir pietiekoši naudiņas, un viņi šobrīd nedaudz nogaida.

- Cilvēki tajā pašā laikā meklē aizņemšanās iespējas. Par to liecina nebanku kreditētāju peļņas pieaugums.

- Tās ir nelielas summas un uz ļoti īsiem termiņiem. Pārsvarā tas ir paredzēts patēriņam un kaut kādu savu ikdienas nepieciešamību risināšanai. Mēs nevaram runāt par ieguldījumiem, par projektiem, kas rada jaunas darba vietas.

- Latvijas Banka ir arī institūcija, kura daudz nodarbojas ar informācijas tehnoloģijām. Ja atgriežamies pie sarunas par darbaspēka konkurētspējas problēmām, cik pamatotas ir cilvēku bažas par aizvien pieaugošu automatizāciju un robotizāciju?

- Tā ir diezgan tāla nākotne. Uzņēmuma vadītājam vienmēr ir izvēle – vai pieņemt darbā desmit cilvēkus un darīt darbu ar viņu rokām un smadzenēm, vai arī, ieviešot robotus, automatizāciju, izmest šos cilvēkus uz ielas. Zināmā mērā tā ir arī sociāli atbildīga politika. Mēs [Latvijas Banka] nodarbojamies ar augstajām tehnoloģijām, atbildam par norēķinu veikšanu Latvijā, taču pagaidām neredzam vietu lielākai robotizācijai. Mēs esam nesen pabeiguši savu šā gada svarīgāko projektu – zibmaksājumu ieviešanu -, kas starpbanku tirgū nodrošina maksājumu veikšanu trīs sekunžu laikā. Tas tika darīts ar labākajiem mūsu prātiem, un nebija runas ne par kādu robotizāciju. Esošās tehnoloģijas neprasīja cilvēku atlaišanu vai darba vietu skaita samazināšanu.

- Gada nogalē straujas svārstības piedzīvoja Bitcoin cena. Kādu saredzat tā dēvēto kriptovalūtu nākotni? Vai šādu maksājuma līdzekļu attīstība nenozīmēs centrālo banku lomas samazināšanos?

- Nekādā gadījumā. Jautājums ietver jau tādu kā apgalvojumu, ka Bitcoin ir pasaulē zināma, slavena un atzīta valūta un ir tikai divu nedēļu jautājums, ka mēs pārejam uz norēķiniem ar kriptovalūtu. Tā nav patiesība. Bitcoin nav nekāda valūta. Tas drīzāk ir prece jeb aktīvs, kur visas puses, kas iesaistās šajos darījumos, saprot, ko viņas dara. Es drīzāk to pielīdzinātu kādiem gliemežvākiem vai pērlēm. Cilvēki vienkārši izdomā, ka grib šobrīd nerēķināties ar pērlēm. Viņi zina, ka tās pērles nākotnē varēs apmainīt pret pulksteņiem, iegādāties mēbeles vai nekustamo īpašumu. Pretī ir kādi citi pērļu zvejnieki vai pērļu racēji, kuriem viss ir kārtībā.

Centrālajām bankām savukārt ir jārūpējas par to, lai viņu norēķinu sistēmas būtu efektīvas un spētu apmierināt attiecīgo klientu pieprasījumu pēc ātriem, kā arī saprotamiem norēķiniem. Uztraukties par to, ka Bitcoin varētu kaut kādā veidā izkonkurēt banku funkcijas, ir absolūti nepamatoti.

- Cik vispār Latvijā cilvēkiem apritē ir skaidras naudas?

- Ne tikai cilvēkiem, bet arī uzņēmējiem. Nav arī tikai uz rokas, bet ir banku kontos, taču pieejama jebkurā brīdī. Tas skaitlis ikdienā mainās, taču ir aptuveni nepilnu divu miljardu eiro robežās. Tautsaimniecībai, kurai iekšzemes kopprodukts ir gandrīz 27 miljardi eiro, kurā kopējie kredīti ir ap 13 miljardiem, tas ir salīdzināms skaitlis un nerada nekādus uztraukumus vai bažas.

- Decembra sākumā Latvijas Banka mainīja IKP pieauguma prognozes - no iepriekš lēstajiem 4,2% līdz 4,7%. Kādēļ tāds lēmums?

- Ekonomika ir augusi straujāk. Mēs priecājāmies, ka beidzot Latvijas tautsaimniecībā lielākā apjomā ieplūda arī [Eiropas Savienības] struktūrfondu nauda. Visa dokumentācija bija kārtībā, un naudas apguve atsākās ar jaunu sparu. Tā rezultātā izaugsme šogad ir straujāka. Šogad attīstījās gan lauksaimniecība, apstrādes rūpniecība, gan tūrisms un informācijas sistēmas. [Lietainā laika dēļ] enerģētikā bija labāka situācija «ar ūdeņiem» - HES ražoja vairāk elektrības. Daudzi faktori šogad vienkopus bija labāki, nekā tika prognozēts gada sākumā.

- Objektīvi vērtējot, Latvijas ekonomika attīstās. Kā skaidrojat ierasto negatīvismu sabiedrības vidū?

- Kad mēs runājām par šādām lietām, daudzi cilvēki dusmojas, sakot, ka tie ir fiktīvi rādītāji, jo tos nejūt savos maciņos. Ir dažādas sabiedrības grupas. Viena daļa jūt šo pieaugumu, cita daļa diemžēl nejūt. Tāpēc mēs ļoti ceram, ka ekonomikas izaugsme varētu turpināties vēl vairākus gadus, lai arī tie sabiedrības slāņi, kuri līdz šim to nav manījuši, pēc pāris gadiem sajustu. Lai budžetā situācija būtu labāka, būtu vairāk naudas, kuru dalīt un piešķirt sociālajām funkcijām.

- Kāda daļa joprojām jūtas aizvainota, ka bijusi spiesta pārdzīvot ekonomiskas krīzes, zaudēt savus ietaupījumus. Arī Latvijas Banka, iespējams, nav pietiekami skaidrojusi savas darbības, piemēram, 1993. gada naudas reformas kontekstā, kad Latvijas rubļi pret latiem tika mainīti pēc kursa 1:200. Daudzi zaudēja savu iekrāto naudu.

- Jūs paceļat dinozauru tēmas no pagājušā gadsimta. Manuprāt, šis jautājums sabiedrībai jau sen ir izskaidrots – samainot vienu naudu pret otru, mainījās arī cenu līmenis veikalos. Ja maiņas kurss bija viens pret divsimt, tad arī cenas veikalos mainījās proporcionāli. Cilvēki neko nepazaudēja. Tas bija ļoti rūpīgi pārdomāts, ar sabiedrību izdiskutēts lēmums, ko naudas reformas komiteja toreiz pieņēma. Te mēs vienīgi varbūt varam runāt par kaut kādu neizpratni, pārpratumu. Cilvēkiem varbūt tajā laikā likās, ka viņi saņem kaut ko mazāk.

Tikpat primitīvi mēs varētu runāt, ka eiro ieviešanas datumā – 2014. gada 1. janvārī - Latvijas iedzīvotāji kļuva par 42% bagātāki, jo viņiem vairāk nebija viens lats kabatā, bet bija 1,42 eiro. Par to kaut kā neviens neatnāca un nepateica: «Paldies, Latvijas Banka! Mēs kļuvām bagātāki!» Tas ir vienkārši valūtas kursa apmaiņas jautājums, kas atspoguļojas arī cenās. Tāpēc bija ļoti svarīgi rūpēties, lai šīs cenas tiktu noapaļotas godīgi. Eiro ieviešanas rezultātā cenu pieaugums bija apmēram 0,1%.

- Medijos esat pieļāvis, ka kādreiz varētu arī skatīties kādā citā profesionālās darbības virzienā…

- Laiks rādīs. Šobrīd ir pāragri par to runāt – priekšā vēl ir divi gadi, kuru laikā daudz kas jāpaveic!