Bezdarbnieks Vācijā nav gluži tas pats, kas bezdarbnieks Latvijā

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AP/Scanpix

Ja agrāk iespējas satikt tautieti ārzemēs bija minimālas, tad tagad šādus cilvēkus var sastapt jebkur. Viena no šādām tikšanās reizēm man bija Vācijā, kur devos pavadīt atvaļinājumu. Kā Latvijas iedzīvotājiem klājas svešatnē, kā viņi nodrošina iztikšanu un vai sapņo atgriezties dzimtenē?

Viesnīca, kurā biju apmetusies, atrodas rajonā, ko apdzīvo ievērojams skaits tā saukto krievvalodīgo, tādēļ uzraksti «Mēs runājam krieviski» ir redzami gan aptieku, gan arī ķīmisko tīrītavu un apģērbu darbnīcu vitrīnās. Viesnīcā šajā valodā runāja praktiski visi darbinieki.

Viesnīcas numuriņus uzkopa sievietes no Lietuvas, Latvijas un Krievijas. Brokastis gatavoja sieviete no Kazahstānas, bet uzņemšanā laipni apkalpoja meitene no Ukrainas.

Justīne, sauksim viņu tā, līdz pat bērna piedzimšanai par prombraukšanu no Latvijas nedomāja.

270 eiro viņa pelnīja, strādājot par kasieri 16 dienas mēnesī pa 12 stundām dienā. Arī vīrs ja ne gluži zvaigznes no debesīm nesa, tomēr pelnīja mazliet vairāk nekā sieva. Pēc bērna piedzimšanas Justīne saprata, ka ar šādām kapeikām nespēs izdzīvot. Rinda uz vietu bērnudārzā virzījās ļoti lēni (ģimene jau bija aizbraukusi uz Vāciju, kad pēc diviem gadiem saņēma uzaicinājumu un informāciju par brīvo vietu dārziņā), īres maksa par dzīvokli pieauga, bet ģimenes ienākumi palika agrākajā līmenī.

«Kad darbā uzrakstīju atlūgumu, man piedāvāja dāsnu algas pielikumu – 30 eiro», atceras Justīne.

«No šādas laipnības atteicos un sāku kārtot ceļa somu.»

Atstājot vīru un meitiņu mājās, Justīne devās labākas dzīves meklējumos uz Vāciju, kur dzīvoja viņas draudzene. Ja ar darba meklējumiem Vācijā nekādu problēmu nebija, tad ar mitekļa atrašanu tomēr bija grūtāk. «Vienam brīvam dzīvoklim ātri vien atradās 10-17 pretendentu. Apskatīt nolūkoto dzīves vietu bija jādodas jau ar krietnu dokumentu (kopiju) žūksni padusē – darba līgums, bankas konta izraksts, izziņa par to, ka jums nav parādu, līzingu un tamlīdzīgi. Jūsu dokumentus paņem un sola piezvanīt», saka Justīne.

Kopš pārvākšanās uz Vāciju ir pagājis pusotrs gads. Justīne strādā viesnīcā, kurā apmetos, un vēl ne reizi nav nožēlojusi savu izvēli.

«Ar draudzenes palīdzību dzīvokli es atradu, pārvedu uz šejieni meitu un vīru. Meitiņai jau pēc divām nedēļām bija piedāvājumi no trim bērnudārziem (ar dažādām apmācības valodām), un mēs izvēlējāmies vācu dārziņu», stāsta Justīne. Pabalsts par meitiņu ir gandrīz 200 eiro mēnesī.

Vīrs bez minimālām vācu valodas zināšanām darbu nespēja atrast, taču apmeklē vācu valodas kursus, ko apmaksā valsts.

Justīne vācu valodu vēl nav paspējusi iemācīties, taču šāda vēlme viņai ir.

Bezdarbnieks Vācijā nav gluži tas pats, kas bezdarbnieks Latvijā

Ar bijušo rīdzinieku Sergeju, sauksim viņu tā, mēs satikāmies Berlīnes centrā. Sergejs uzreiz uzaicināja uz kafiju viņa iecienītākajā kafejnīcā ar glītu interjeru, kur vakaros skan dzīvā mūzika un ir pieejama vietējā virtuve.

Ņemot ārā naudu no bankomāta, paziņa skaidro, ka būt bezdarbniekam Vācijā un Latvijā ir divas ļoti atšķirīgas lietas.

Sergejs nestrādā jau trešo gadu – viņš apmeklē vācu valodas kursus, jo vēlas šo valodu apgūt ļoti labā līmenī, ne vien lai iegūtu apsardzes darbinieka sertifikātu, bet gan lai spētu nodibināt arī pats savu apsardzes firmu.

«Mani mēneša ienākumi ir nedaudz virs 2000 eiro, kas gan nenozīmē, ka visa summa tiek pārskaitīta uz bankas kontu. 400 eiro ir bērnu pabalsts, pa 350 eiro katram ģimenes loceklim tiek maksāts vienkārši iztikšanai (ģimenē bez Sergeja ir vēl divi dēli, bet sieva ir traģiski gājusi bojā), man arī apmaksā dzīvokli – 600 eiro mēnesī un vācu valodas kursus. Nekādu īpašu greznību nevaram atļauties, bet nevaram arī žēloties, ka ciestu trūkumu», rezumē Sergejs. Par atgriešanos Latvijā viņš nedomā.

Uz Vāciju viņš devās pirms četriem gadiem. Uzreiz atrada darbu, ar dzīvokli gan tik viegli nebija, jo meklējumi ieilga.

«Pirms došanās svešumā mēs abi ar sievu strādājām, taču ar ienākumiem pietika tikai humpalu apģērbam un pašai lētākajai pārtikai, un dažreiz arī tai naudas nebija. Bērni bija ļoti izstīdzējuši, par izklaidēm mēs nedomājām un izdzīvojām kā spējām. Tagad mums ir pavisam cita dzīve, ko mainīt negribam», norāda Sergejs.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu